Gerhards fon Tīzenhauzens. (1878 - 1917)
Makets Stokholmas un Visbijas ielu apbūvei Mežaparkā
"Dvīņu māja" Stokholmas ielā Foto: Juris Krieviņš
Tīzenhauzenu villa Ščecinas ielā
Mežaparka apbūvētā daļa ir viens no trim valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļiem Rīgā. Te atrodas gan interesantas neatkarīgās Latvijas laikā celtas savrupmājas, gan arī 20. gadsimta sākumam raksturīgās t.s. mazā Jūgendstila ēkas Mežaparka agrīnajā apbūvē. Ar savdabību un stila vienotību īpaši izceļas divas ielas - Stokholmas ielas vecākā daļa un Visbijas prospekts. Tās apbūvētas pirms pirmā pasaules kara, pa lielākai daļai - 1911. gadā pēc arhitekta Gerharda fon Tīzenhauzena projektiem. Vairums šo ēku ir kultūras pieminekļi, kas atrodas valsts aizsardzībā. Analizējot fon Tīzenhauzena celto vienģimeņu un divģimeņu jeb t.s. dvīņuēku raksturu, profesors Jānis Krastiņš grāmatā "Mežaparks" (1997) raksta:
"Vairākām G. fon Tīzenhauzena celtajām ēkām ir gandrīz vienāds plānojums, taču katrai ir savādāka fasāde un arhitektoniskās apdares detaļas. Tieši ar to Mežaparka arhitektūra kopumā izdevīgi atšķiras no daudzām Eiropas "klasiskajām" dārzu pilsētām Anglijā, Vācijā un citās zemēs, kur desmitiem namu ir līdzīgi cits citam kā divas ūdens piles. Mežaparkā katrs ielas posms ir atšķirīgs, aiz katra ielas pagrieziena vai stūra skatam paveras gleznaina, savdabīga vides aina. Te katram iemītniekam ir tikai viņam piederošs mājoklis ar pilnīgu komfortu un intimitāti, ko netraucē pat tuvākais kaimiņš. Tas ir katras individuālas personas dabisks sapnis."
Diemžēl par talantīgo arhitektu, zināms ļoti maz, jo viņa mūžs apraujas 40 gadu vecumā, tālu no ģimenes, kad pirmais dēls tikko pārkāpis 4 gadu slieksnim.
Tīzenhauzenu dzimta Baltijā ienākusi jau XIII gadsimtā, un tās pārstāvji bijuši gan karotāji, gan politiķi, gan juristi, vēsturnieki un mākslinieki. Pats Gerhards fon Tīzenhauzens dzimis 1878. gada 26. aprīlī ģenerālmajora ģimenē. Beidzis vietējās skolas un nodienējis savu laiku armijā, Gerhards fon Tīzenhauzens studē arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. 1907. gadā viņš saņem diplomu ar tiesībām "vadīt visāda veida būvdarbus un projektēt visāda veida celtnes un ēkas", kā arī ieņemt 10. kategorijas ierēdņa posteni ar augstajai vietai atbilstošu atalgojumu. Jāpiebilst, ka savas zināšanas celtniecībā diplomands divas reizes papildina Parīzē.
Jau 1907. gadā Gerhards fon Tīzenhauzens vada luterāņu baznīcas būvi Novorosijskā. 1909. gada sākumā viņš ir arhitekts Pēterburgā, bet jau aprīlī ierodas Rīgā, kur sadarbojas ar Rīgas būvbiedrību u.c. organizācijām, radīdams savu skaisto Mežaparka izbūves projektu, Barklaja de Tolli ģimenes vasarnīcu Ogrē, t.s. Aleksandra un Karolīnas māju Brīvības ielā, kas gājusi bojā II pasaules kara laikā. Ščecinas ielā Mežaparkā paceļas arī viņa fon Tīzenhauzena personīgā villa. 1912. gadā arhitekts nodibina ģimeni, kurā piedzimst trīs dēli.
Gerharda fon Tīzenhauzena mūžam droši vien būtu pavērusies plaša perspektīva, jo viņa darba spējas, iejūtīgums un intīmā pieeja mazo villu celtniecības uzdevumiem patiešām ir izcili. Taču sākas Pirmais pasaules karš, un arhitektu iesauc armijā. 1916. gadā fon Tīzenhauzenu ieceļ par militāro arhitektu Tiraspoles kazarmju būvē. Pēc smaga ievainojuma arhitekts mirst 1917.gada 26.oktobrī.
Abi pasaules kari Tīzenhauzenu ģimeni izkaisījuši visos pasaules vējos. Ar K.Širrena biedrības palīdzību arhitekta jaunāko dēlu Hansu Heinrihu izdevās atrast Vankuverā, Kanādā. Viņš tad arī nodevās ģimenes relikviju kopā savākšanai. Taču atrastā nebija daudz - Tīzenhauzenu ģimene astoņdesmitajos gados pēc Gerharda fon Tīzenhauzena nāves saglabājusi un pēc mūsu lūguma nodevusi Mežaparka vēstures izpētei arhitekta portretu (kurš agrāk Latvijā nebija pieejams), dažas fotogrāfijas un zīmējumus viņa projektētajām ēkām, Rīgas Politehniskā institūta diplomu un Visbijas - Stokholmas ielas plānojuma skici, "no putna lidojuma" skatoties. J.Krastiņa sastādītais G. fon Tīzenhauzena darbu saraksts ievietots grāmatās "Jūgendstils Rīgas arhitektūrā" un "Mežaparks".
Jāpiebilst, ka pašas ēkas šobrīd pelna īpašu uzmanību un attiecīgo valsts ierēdņu aizsardzību. Privatizējot namus, tie diemžēl nonāk tādu iedzīvotāju īpašumā, kuriem nav zināšanu par ēku kultūras vērtību un noteikumiem, kādiem jāpakļaujas kultūras pieminekļu īpašniekiem. Ēku remontēšana un "sakopšana", neizprotot to arhitektonisko savdabību, var pieminekļiem radīt un jau rada nopietnus defektus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru