Mežaparka e-pasta jaunumi
E-pasts:
Browse Archives at groups.google.com
Diennakts tālrunis sūdzībām par naftas produktu smakām! 25666365

Pārdomas par Bīlenšteinu dzimtu

Bernharda Bīlenšteina māja Sudrabu Edžus ielā 16 Foto: Juris Krieviņš

Bernharda Bīlenšteina projektētā māja Bergenes ielā 1/3 , Foto: Juris Krieviņš


Zigfrīds Bīlenšteins

Augusta Bīlenšteina portrets (1907)



Par likteņu mezgliem. Tepat Mežaparkā
Bernhards Bīlenšteins
Kopš pirmo māju pacelšanās Mežaparkā, kas iezīmēja savdabīgu Rīgas septiņsimtgades atzīmēšanu, pilsētas lielajās Adresu grāmatās strauji parādījās jaunā rajona ielu un uzvārdu atzīmes. Ķīšezera pakrastes priežu mežā būvējās dažādu tautību ļaudis, stingri pakļaudamies pilsētas arhitektu iecerēm. Gadsimta vidum tuvojoties, kluso rosību kā bumbas sprādziens satricināja Otrais pasaules karš, kas jau ar savu priekšvēsturi, bet vēl vairāk ar pēcvēsturi izmētāja Mežaparka iemītniekus pa visām pasaules daļām.


Šobrīd man vecā Mežaparka iemītnieku vēstules pienāk gandrīz no visiem kontinentiem un atnes nostalģiskas atmiņas par laimīgām bērnu dienām un darba gadiem, kuros nepazīst briesmas, izmisumu, negodu. Tās stāsta par dramatiskiem mūža pagriezieniem, kas reizē ir arī Latvijas un Eiropas vēstures pagriezieni. Par nācijām, kurām draud iznīcība, un par nācijām, kuras neatrod mājas savā sentēvu zemē. Ieskatoties vēl dziļāk notikumu saistībās, kas guļ pagātnē kā tumšu ūdeņu dzīlēs, atsedzas pretrunu savijumi, kas ne tikai gadu desmitus, bet simtus seko indivīdu liteņiem un met aukstu ēnu pār cilvēkiem, kurus Daba radījusi talantīgam darbam un saskanīgai dzīvei.


Daudzcietusī, nelaimīgā inteliģence Baltijas jūras austrumkrastā... Vienalga, kādu tautību tā pārstāvēta, to allaž pirmo skar likteņa triecieni pat tad, ja tā nav tieši ierauta politiskajās cīnās. Vēl vairāk - dažādu sociālo grupējumu un partiju izdarītie noziegumi pret vienu nāciju vēstures gaitā nereti tiek izmantoti kā kūdīšanas ierocis pret citas tautības kultūras darbiniekiem. Tā tas gadu desmitiem, īpaši padomju laikā, tika darīts, apcerot vai noklusējot baltvācu ieguldījumu Latvijas garadzīvē un materiālajā attīstībā. Taču jebkuras tautības inteliģence parasti pārstāv citu domāšanas un interešu tipu, nekā oficiālā vara un politisko partiju vadoņi. Pat tad, ja radošās personības uzskati vienā vai otrā aspektā nesaskan ar pamatnācijas interesēm, pat tad zinātnieka, mākslinieka, celtnieka darbs apspriežams, apcerot vērtīgo, kas šajā zemē paliek nākamajām paaudzēm.


Māju ceļ
Bernhards Bīlenšteins
Gadsimta sākumā par vienu no redzamākajiem Rīgas arhitektiem kļūst Bernhards Bīlenšteins (1877-1957). Pēc Piektā gada viņš nodarbojas ar nodedzināto kungu māju atjaunošanu, restaurē slaveno grāfu Plāteru-Zībergu kapliču Augšzemē, taču vislielākos pasūtījumus dod galvaspilsēta. Jaunbagātnieki būvē mājas un vasarnīcas jūrmalā. Dažam steigulim, kam nauda deg kabatā, nav pat no svara, cik istabu būs viņa mājoklī. Galvenais: "Tornim ir jābūt!" Taču vairums piedāvājumu, kā raksta arhitektūras vēsturnieks akadēmiķis Jānis Krastiņš 1989.gadā (pirmā publikācija par Bīlenšteinu vispār!), ir reprezentabli darbi, ar kuriem lepojas Rīgas jūgendstils. Vairāku namu fasādēs iekļauti arī nacionālā romantisma elementi.


Ienākumu ir daudz, un arhitekts iecer māju arī savai strauji augošajai ģimenei. 1912.gadā viņš izvēlas gruntsgabalu Mežaparkā. Ar pirkumu viņš krietni pārsteidz kolēģus pilsētā, kuri domā, ka pašreizējie ienākumi dod iespēju uzcelt plašu īres dzīvokļu namu centrā. Un - pārsteidz arī kaimiņus Ķeizarvaldes priedēs. Tie nesaprot zemes gabala izvēli ārpus meža teritorijas, kailā laukā, kur vasarās nav paēnas, bet ziemā svilpo puteņi. Māju varēšot saukt par "Saulesdūriena villu", bet ziemās dēvēt par "Sala kniebienu"! Gruntsgabals atrodas sen izžuvušā Ķīšezera atzarā, tikai plānos vien ieskicētās Lineburgas (vēlāk G.Fīrekera, tagad Sudraba Edžus) ielas malā. Nākas sagāzt kaudzēm būvgružu, lai pāri smiltīm un dubļiem ar pajūgu varētu piebraukt pie jaunās būves. Vairākus gadus naktīs ceļu uz Bīlenšteinu villu apgaismo vienīgi mēness.


"Mani draugi domāja, ka es esmu jucis, izraudzīdamies šo smilšaino krūmāju un būvēdams tur māju ar četrpadsmit istabām, lai gan man būtu jāceļ īres māja pilsētā. Viņi bija pilsētnieki, bet es biju dzimis un uzaudzis laukos, un maniem bērniem vajadzēja laist saknes. Īres nams taču ir vairāk tirdzniecības objekts un daudz personiskāks par ģimenes māju. Te ir radīšanas un stādīšanas prieks, prieks par plaukšanu un ziedēšanu, miers un atpūta no darba, no lielpilsētas nemiera un kņadas."


Tā par savu "nepraktisko izvēli" stāsta pats arhitekts, nesen latviski un vāciski izdotajā grāmatā "Bet mājas palika" (1998). Priežu pakalnu "sterilajā smiltī" un ēnās viņam nav ko iesākt. Viņš rada savu mājokli, kas ārēji vēl atgādina veco Kurzemes mācītāju mājas, bet kur telpas iekārtotas tā, lai augu dienu tajās ieskatītos saule. Cēlājs priecājas par jaunizgudrojumu - lielo dzīvojamo istabu viņā pusaplī izvirza no ēkas pamatbūves tā, lai tās trejos logos redzami gan saules lēkti, gan rieti. Visvairāk tiek domāts par bērniem: veranda un ziemas dārzs paver plašas telpas rotaļām un darbam. Stikla durvis istabās lieti noder, lai jaunā paaudze (viņu būs pavisam seši) allaž būtu pārredzama. Māja tiek uzcelta sešos mēnešos, kaut arī tai divi stāvi un praktiski pagrabi. Tad ģimene ķeras pie dārza ierīkošanas, kas paredzēts gan virtuves vajadzībām, gan rotaļu laukumiem un ziediem. Šo topošo idilli vēl papildina dziedātājputni. Pliederos ap bērnu laukumu reizēm koncertē trīs lakstīgalas un nemaz neliekas traucētas no rotaļnieku kņadas. Ar gaļu tiek mieloti sīļi un dzeņi. Barotas zīlītes, lai tās rūpētos par augļu koku tīrību. Sava mājvieta ir ežu pārim. Bet savvaļā klīstošie kaķi tiek bez žēlastības apšauti kā drauds sīkajām dzīvajām radībiņām.


Par visu šo celtniecību stāsta Bernhards Bīlenšteins savā grāmatā un viņa meita Barbara Bose vēstulēs no Frankfurtes. Taču šīs atmiņas stāsta vēl vairāk - no kurienes nāk vēlēšanās "laist saknes", vēlēšanās dzīvot plašumā un klajumā, kopt zemi, lūkoties tās ziedēšanā, vienmēr būt bērnu pulkā un draugu vidū.
Tēva mantojums


Kad tiek iekārtota māja Mežaparkā, starp mēbelēm Bernhards novieto vēsturisku dārgumu - tēva rokrakstu skapi un daļu no viņa bibliotēkas. Arhitekta tēvs nav neviens cits kā Latvijas vēsturē pazīstamais un bieži vien ignorētais valodnieks, etnogrāfs, folklorists un Latviešu draugu biedrības ilggadējais priekšsēdētājs Augusts Bīlenšteins (1826-1907).


Bīlenšteinus nevar pieskaitīt pie to dzimtu vēlīnajām atvasēm, kas ar uguni un zobenu pa bīskapa Meinharda sagatavoto ceļu ienāca pakļaut lībiešu un latviešu ciltis. Bernharda Bīlenšteina vectēvs Gotfrīds cēlies no Getingenas mācītājiem un darbavietas meklējumos kļūst par Jaunauces draudzes garīgo ganu. Atšķirībā no muižnieku dzimtām, kas gadusimteņiem aizņemtas ar varas nostiprināšanu un ciltskoku tīrības nosargāšanu, Bīlenšteini jau otrajā paaudzē cieši iejūtas latviešu vidē. Augusta Bīlenšteina bērni, aukles un saimes ļaužu aprūpēti, pirmo iemācās latviešu valodu, tajā sarunājas ar vecākiem, un viņu pirmie draugi ir Jancis, Ance, Miķelītis.


Kad Augusts Bīlenšteins kļūst par Dobeles vācu draudzes mācītāju, viņa lielākā aizraušanās ir iekārtot dārzu un kopt laukus. Tā top, Bernharda Bīlenšteina vārdiem runājot, "maza paradīze, kas gan tēvam, gan bērniem un mājas draugiem allaž ir bijis prieka, pacēluma un laimes avots". Mācītāja dārzs, kas atradās apmēram kilometru no tagadējā Dobeles centra, ir izcila retu augu un koku vāktuve, kas tolaik pārsteigusi pat botānikas speciālistus. Acīmredzot nav nejaušība, ka dzimtas pastarītis Bernhards grib mācīties lauksaimniecību, kad trīs no vecākajiem brāļiem pēc tradīcijas izvēlējušies mācītāja amatus. Taču tēvs atrunā no šīs visai neienesīgās profesijas, un jaunietis izšķiras par arhitektūru. Agrīnos sapņus viņš iespēju robežās realizē Mežaparkā, kur nonāk arī daudzi Dobeles dārza retumi. Otrs no jaunākajiem Augusta Bīlenšteina dēliem - Zigfrīds kļūst visai populārs Baltijas vācu gleznotājs.


Augusts Bīlenšteins pagājušā gadsimta vidū izvirzās par sava laika nopietnāko latviešu valodas, vēstures un etnogrāfijas pētnieku. Viņa grāmatas "latviešu valodas skaņas un formas" (1863, 1864), "Latviešu gramatika" (1863), "Latviešu valodas elementi" (1866), "Latviešu cilts un latviešu valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā" (1892), "Latviešu koka celtnes un koka rīki" (1907) atnes viņam pelnītu Kēnigsbergas un Tērbatas universitātes doktora godu un Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa titulu. Šie pētījumi izstrādāti ne tikai spēka gados: vecais Bīlenšteins ir jau gandrīz akls, kad ar meitas un sekretāres palīdzību strādā pie pētījuma par latviešu koka celtnēm un Bībeles teksta modernizācijas.


Vairāk nekā pirms gadsimta Augusts Bīlenšteins runā par latviešu tautas identitātes saglabāšanu, par "individuālitāti, kas nosaka atsevišķu nāciju", uzsvērdams, ka pie tās pieder gan viss ārēji redzamais, kā arī ar ausi uztveramais, taču "dvēseles garīgā būtība, tās dziļākais, reālais saturs izpaužas, ja tā varētu teikt, nacionālās kultūras augstākajā pakāpē - nacionālajā literatūrā." Latviešiem gadusimtiem tā ir bijusi tautasdziesma, mīkla, teika. Kad parādās "Latvju dainu" pirmās burtnīcas, viņš raksta: "Ar šo darbu ir paglābta no bojājejas nenovērtējama tautas bagātība, ko varēja apdraudēt modernā skolu izglītība un jaunie tikumi".


Protams, ka nekāda pamata idealizēt viņa politiskos uzskatus, attieksmi pret jaunlatviešu darbību un skepsi nācijas tālākās attīstības jautājumos, īpaši pēc rusifikācijas sākuma. Pretrunas ar jauno latviešu inteliģenci (gaužām vēsi viņš uzņem pie sevis jauno etnogrāfu Frici Brīvzemnieku) nosaka straujais pagrieziens sabiedrības attīstībā, kad gadsimtiem ilgi garīgā un materiālā atkarībā turētā "zemnieku tauta" nostājas opozīcijā pret agrākajiem aizbildņiem un skolotājiem. Augusta Bīlenšteina konflikts ar jaunlatviešu vadoņiem visspilgtāk izpaužas sadursmē ar Kronvalda Ati 1873. gadā Pirmo dziesmu svētku goda mielastā. Tomēr - kaut publiska izlīgšana nenotiek, Kronvalda plauktā goda vietā ir Bīlenšteina gramatikas sējumi. Un Kaudzītes Matīss "Atmiņās no tautiskā laikmeta" cenšas toleranti izvērtēt visus ideoloģisko cīniņu "par" un "pret" - šī paaudze prot cienīt tautas labā darītu darbu. Jau citādi tas ir 1905. gadā. Atskatoties uz šo dramatisko laiku, kas nosaka Latvijas vēstures tālāko virzību un arī attieksmi nāciju starpā, ir labi saprotams, ka notikumi, kas sākās ar piļu dedzināšanu un beidzās ar atriebības akcijām zemnieku sētās, ir izrietējuši, kā jau to paredzēja Garlībs Merķelis, no paaudžu paaudzēm krāta tautas naida. Taču ir dīvaini, ka revolūcijas organizētāji, kas nebūt nav impulsīvi zemnieki, bet vairumā nāk no augstākām un vidējām mācību iestādēm, bez apdomāšanās ķeras klāt arī pašu latviešu kultūras pieminekļiem. Visabsurdākā liecība par šo laiku atrodama grāmatā "Mežabrāļu gads". Autors ar sajūsmu stāsta, kā tiek demolēta Augusta Bīlenšteina māja Dobelē, sadedzināts apcerējums par latviešu koka celtnēm un latviešu valodu. Visa tirāde noslēdzas ar romiešu teicienu "Habet sua fata libelli" "Arī grāmatā ir savi likteņi". Bet gavilējošais dedzinātājs, vācu un latīņu valodas zinātājs nav neviens cits, kā vēlākais PSRS valsts darbinieks un rakstnieks Dāvids Beika. Vai tiešām Piektajā gadā, kura notikumos Rainis cerēja ieraudzīties jaunas pašaizliedzīgas un kulturālas personības tapšanu, sākās tas process, kas staļinisma gados sasniedza kulmināciju gan mazo tautu, gan krievu kultūras iznīcināšanā?


Kā stāsta Bernhards Bīlenšteins, tēvs notikumus uzņem ar apbrīnojamu mieru: "Dievs ir devis, Dievs ir ņēmis!" Savu mūžu viņš uzskata par laimīgu, un šo laimes izpratni viņš atstāja mantojumā arī pēcnācējiem: būt mīlētam savu tuvinieku un domubiedru vidū, strādāt mīļotu garīgu un fizisku darbu, ticēt savam Dievam.

Pirmā pasaules kara atbalsis
Nepaiet ne gads pēc Bīlenšteinu jaunās mājas iesvētīšanas, kad sākas pirmais pasaules karš. Bīlenšteinu ģimene ir viena no nedaudzajām, kas visu laiku pavada Mežaparkā. Bīlenšteina un viņa meitas Barbaras atmiņas pašlaik ir plašākais atrastais materiāls, kas raksturo dzīvi šajā Rīgas daļā.


Vācu iedzīvotājiem, protams, sākas visādi sarežģījumi - karo taču ar Vāciju! Rusifikācijas politika tiek īpaši pastiprināta. Viens no zīmīgākajiem piemēriem - Hanzas pilsētu vārdos nosaukto ielu pārdēvēšana krievu upju vārdos: Bergenu nomaina Berezina - Dancongu - Dņepra, Lībeku - Oņega, Stokholmu - Amūra, Visbiju - Volga utt. Ķeizarmežs pārtop par "Carsij ļes".


Kad evakuē Rīgas fabrikas, uz Krieviju aizved arī Mežaparka tramvaja sliedes un vagonus. Tiek apgrūtināta satiksme ar pilsētu, noklūšana skolās un apgāde ar pārtiku. Bernhards Bīlenšteins netiek iesaukts armijā vājās redzes dēļ un cenšas lietišķi uzlabot iedzīvotāju stāvokli. Vispirms gādāt, lai bērni varētu mācīties. 1914. gada rudenī viņš dabūn atļauju savas mājas augšstāvā atvērt mazu skoliņu. Barbara atceras:
"Mēs sagādājām skolas solus, tāfeli un cara portretu. No pilsētas katru dienu nāca divas skolotājas, un visi Ķeizarvaldes pirmo klašu vācu bērni ieradās uz nodarbībām. Kāda krieviete pasniedza krievu valodu un kāda gleznotāja ļāva bērniem ar krāsainiem krītiņiem zīmēt uz ietinamā papīra."


Arhitektam vairs nav ienākumu. Viņš tomēr atrod izeju: plašās mājas telpas viņš 1915. gadā izīrē vasarniekiem, jo kara dēļ daudzi turīgi ļaudis vairs nevar nokļūt ne uz ārzemēm, ne jūrmalu. Bet Mežaparkā, vienalga kājām vai pajūgā, vienmēr ir pieejams. Bīlenšteinu dārznieka mājā tiek ierīkota t.s. "tautas virtuve", kur dod pusdienas trūkumā nonākušiem iedzīvotājiem. Pa Linebrugas ielu stiepjas gara rinda ēdienu gaidītāju...


Kad fronte tuvojas Rīgai, pastiprinās pretvācu histērija. Daudzi iedzīvotāji tiek vainoti "germanfīlijā" un spiegošanā. Uz Bīlenšteiniem krīt aizdomas, ka viņu koši baltā māja ar skārda jumtu varētu būt signālu devēja vācu izlūklidotājiem. Turpat blakus atrodas krievu armijas munīcijas noliktavas un kazarmas (kas tur, dažādas valdības pārdzīvodamas, stāv līdz pat 90. gadiem). Kāda arestu viļņa laikā Bernhards Bīlenšteins kļūst par maizes krāšņu projektētāju armijas vajadzībām Pleskavā. Rīgā viņš atgriežas tikai pēc februāra revolūcijas. Kad tuvojas sarkanarmija, daudzas vācu ģimenes dodas projām uz Vāciju, taču Bīlenšteini paliek.


1919. gads ir pats smagākais Rīgā palikušajiem. Tautas virtuve ir slēgta, galvenā pārtika ir runkuļu zupa un kartupeļu kraukšķi. Daudzus turīgus Rīgas iedzīvotājus izliek no dzīvokļiem un bez kādām mantām novieto nabadzīgajos kvartālos. Bīlenšteina mājā ievieto zaldātus, kas sadzērušies taisa skandālus.


Tiek arestēts un pie Bauskas pilsdrupām nošauts Bernharda brālis mācītājs Hanss - kad pats savām rokām izracis kapu. Dobelē apcietina un ceļā uz Rīgu nošauj septiņdesmitgadīgo tanti Ebu un viņas brāļameitu. Nedēļu pirms Lieldienām arestē daudzus namīpašniekus, mācītājus un sabiedriskos darbiniekus. Paņem arī Bernhardu Bīlenšteinu ar abiem vecākajiem dēliem, kurus pie centrālcietuma tomēr atbrīvo, jo tiem nav 14 gadu. Bīlenšteinu no cietuma izglābj uzraugs - viņa kādreizējais strādnieks, kas galvo par arhitekta lojalitāti, piedevām atbildīgajam komisāram no Bīlenšteinu sudrablietām piegādādams galda piederumu komplektu. Tas ir glābiņš no drošas nāves, jo pirms vācu ierašanās Rīgā pārējie cietumnieki tiek nonāvēti. Landesvēra okupācijas laikā Bīlenšteins aizsūta ģimeni pie radiem uz Vāciju, bet pats paliek tukšajā, zagļu bieži revidētajā Mežaparkā.


"Te es biju iesakņojies un mājās..."
Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, izvirzījās jautājums: ko darīt? Palikt zemē, kur vācieši ir atbīdīti no vadošajiem amatiem valsts pārvaldē, muižas zemes pakļautas nacionalizācijai un kur darba piedāvājumos vāciešiem vairs nav nekādu priekšrocību?


"Es nešaubījos, ka man jāpaliek Rīgā, te es biju iesakņojies un mājās, šeit man bija jumts pār galvu un dārzs. Vācu valstij es biju svešs un konkurences cīņā nederīgs."


Arhitekts pieņem Latvijas valsti tādu, kāda tā ir. Celtniecības darbu ir maz, ja neskaita skaisto savrupmāju Bergenas ielā 1/3 un dažas pārbūves. Viņš strādā par mājas pārvaldnieku Mencendorfu namā, enerģiski darbojas dārzā pie sakņu dobēm un augļu kokiem, pirmajos pēckara gados nodarbojos pat ar lopkopību un putnkopību. Taču apstākļiem normalizējoties, ģimene atrod reprezentablāku peļņas līdzekli: abās mājās tiek izbūvēti īres dzīvokļi. Te nu sākas pēdējais gaišākais posms Bīlenšteinu nama vēsturē. 20. un 30. gados Rīgā arvien biežāk ierodas vācu profesori, lai lasītu lekcijas Latvijas universitātē. Pie Bīlenšteiniem apmetas Baltijas un Eiropas ģeoloģijas speciālists Ernsts Krauss (1889-1970) viens no kontinetu mobilisma teorijas izstrādātājiem. Bīlenšteinu puikas ne reizi vien pavada profesoru Latvijas zemes izpētes gājienos un Heimo sava skolotāja ietekmē vēlāk studē Latvijas Universitātes dabaszinību un ģeoloģijas fakultātē.


Mežaparkā pēc pirmā pasaules kara sarodas daudzi vācu un krievu tautības bēgļi, kādreizējie cara aristokrātijas pārstāvji. Pie Bīlenšteiniem apmetas profesors Leo Vite, pazīstamā cara valdības ministra grāfa Vites krustdēls. No Krievijas emigrē arī filosofs un jurists, cara valdības ministrs Vladimirs Čumikovs. Kad 1939.gadā pienāk vācu tautības iedzīvotāju repatriācijas pavēle, Bīlenšteinu nama īrnieki dodas projām no Latvijas. Profesors Leo Vite mirst aukstajā 1947/48 gada ziemā Švarcvaldes kalnos, Vladimirs Čumikovs - īsi pirms kara beigām vecu cilvēku pansionātā Austrumvācijā. Profesors Krauss gan vēl kādu laiku strādā savā specialitātē Minhenē, un viņa vārds atrodams visās lielākajās Eiropas enciklopēdijās.


Bīlenšteina ģimenes saites ar Vāciju neatkarīgās Latvijas laikā bijušas diezgan ciešas. Vācu lidotāju skolu beidz Olafs Bīlenšteins. Ar savu lidmašīnu "Tornado" viņš veic bīstamus lidojumus uz visdažādākajiem zemeslodes punktiem, līdz 27 gadu vecumā viņu apsteidz nāve - "Tornado" uz visiem laikiem pazūd Atlantijas okeāna dienviddaļā. Vācijā izglītojas arī Barbara. Tomēr tad, kad tiek saņemts rīkojums par evakuāciju, visi ir satriekti. Nojauta saka, ka Vācijas-Krievijas līgums un repatriācija ir cieši saistīti ar kādiem drausmiem plāniem nākotnē. Daži fanātiski nacionāļi smejas un vēl labu ceļa vēju, taču daudzi latvieši aizvada bijušos kaimiņus ar augošām bažām. Kā īpašu gandarījumu savas ģimenes darbam Latvijā Bernhards Bīlenšteins atceras brīdi, kad Mežaparkā ierodas Valsts prezidenta sekretārs un prezidenta uzdevumā nopērk tēva grāmatas "Latviešu koka celtnes un koka rīki" visus pāri palikušos eksemplārus, dodams par 60 grāmatām divus tūkstošus latu. Kaut vēlu nākusi, tā ir kā paša Likteņa sūtīta atlīdzība par grāmatu sārtu Dobelē un atzinību par ieguldījumu Latvijas kultūtas attīstībā.


Mūža nogalē vecie Bīlenšteini atrod pajumti Heilbronnā, bet bērni izklīst Vācijā un pasaulē. Vācija nav devusi repatriantiem ne draugus, ne dzimteni, ne māju sajūtu. Bernhards Bīlenšteins šajā laikā uzraksta visai plašās atmiņas, par kuru izdošanu rūpējas jaunākā meita Barbara Bose-Bīlenšteina. Un, atskatoties uz pagājušo, viņš atkārto to pašu, ko desmitiem un desmitiem cilvēku, kurus karš no Mežaparka aiztriecis visu kontinentu klaidā: "Ja es savus Mežaparka mājā pavadītos gadus skatu ar gara acīm tagad, tad es atkal un atkal varu teikt: Cik laimīgi gadi tie bija!".


Dr. philol. Saulcerīte Viese

Nav komentāru:

- Mežaparka Attīstības biedrība (157) - Mežaparka parks (91) - Mežaparka attīstība (75) - Būvniecība Mežaparkā (71) - Mežaparka cilvēki (69) - Satiksme Mežaparkā (58) - Mežaparka daba un vide (55) - Pasākumi Mežaparkā (52) - Piedalies Mežaparka veidošanā (48) Projekts Ezerparks (41) - Mežaparka vēsture (38) - Mežaparka bibliotēka (37) - Trakas lietas Mežaparkā (36) - Atpūta Mežaparkā (33) - Zooloģiskais dārzs (31) - Mežaparks bildēs (25) - Mežaparka namu un zemes īpašniekiem (21) - Mežaparka skola (19) - Saulcerīte Viese (19) Projekts Jaunais Mežaparks (19) - Saulesdārzs (18) - Mežaparka arhitektūra (14) - Sports Mežaparkā (13) Projekts Austrumu maģistrāle (13) - Mežaparka statistika (12) Mežaparks (12) Rīgas dome (12) gaisa piesārņojums (11) Nekustamā īpašuma nodoklis (10) - Drošība Mežaparkā (7) Nodokļi (7) Projekts Kokneses pr. 2 (7) Zemes nodoklis (7) detalplānojums (7) - Mežaparka sadarbības draugi (6) Mežaparka ielu svētki (6) Projekts Brīvības ielas dublieris (6) - Mežaparka piemājas dārzi (5) Parex bankas atbalsts (5) Sabiedriskā apspriešana (5) bērni (5) vide (5) - Mežaparka baznīca (4) - Mežaparks video (4) kopsapulce (4) talka (4) - Sludinājumi (3) - TOP3 Mežaparkā (3) Iesaistīšanās (3) Kompasts (3) Nometne (3) Rīgas Brīvosta (3) Seminārs (3) Teniss (3) angļu valoda (3) lapas (3) lekcija (3) pasākumi (3) tikšanās (3) zoo (3) Kultūras un atpūtas parks Mežaparks (2) Nils Ušakovs (2) Pilnsapulce (2) Presei (2) Riteņbraucējiem (2) Sarkandaugava (2) Tautas velosacensības (2) Vecrīga (2) Vēstule (2) apmācības (2) aprīlis (2) aptauja (2) atlaides (2) būvniecība (2) deputāti (2) energoefektivitāte (2) foto (2) gaiss (2) jaunieši (2) lokalplānojums (2) palīdzība (2) smakas (2) sports (2) tepat aiz stūra (2) zoodārzs (2) ģimeņu dienas (2) "Lauku sēta" (1) 11. maršruta tramvajs (1) 2016 (1) 9 autobuss (1) Baltijas jūra (1) Brīvosta (1) Bērniem (1) Delna (1) Dārza atkritumu izvešana (1) Eiropas mobilitātes nedēļa (1) IELŪGUMS (1) Iesniegums (1) Ieteikumi (1) Internets (1) Izstāde (1) Kameņu dienas (1) Karlsons (1) LR Kultūras ministrija (1) Lapu izvešana (1) Līdzdalība (1) MAB (1) Man-Tess (1) Mans dārziņš pilsētā (1) Metrum (1) Mežaparka Vasarsvētki (1) Mežaparak ielu svētki (1) Mežaparka Rezidences (1) Mežaparka akcenti (1) Mežaparka angļu pamatskola (1) Mežaparka foto projekts (1) Mežaparka skola (1) Mežaparks - Abrenes iela (1) Mežapars (1) Montesori (1) Paldies (1) Pasaules Dabas fonds (1) Publiskā apspriešāna (1) Riga Open 2014 (1) Rīga Open 2014 (1) Rīga Open2014 (1) Rīgas pirmsskolas izglītības "Mežaparks" (1) Rīgas plānojums (1) Sabiedrība (1) Skaņas valnis (1) Skolēni (1) Stokholmas iela (1) TV raidījums (1) Urdaviņa (1) Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (1) Valsts vides dienests (1) Vera Singajevska (1) Vides ministrija (1) X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (1) abonomenti (1) aktīvā atpūta (1) angļu (1) anketa (1) apkaime (1) atkritumu izvešana (1) atkritumu šķirošana (1) attīstība (1) augusts (1) brīvlaiks (1) bērnu brīvlaiks (1) bērnu dārzs (1) cūciņa Līga (1) darbnīca (1) drošība (1) dzīvnieki (1) dzīvnieku barošana (1) dzīvnieku mazuļi (1) eko (1) ekoloģija (1) ekskursijas (1) ekspedīcija (1) filma (1) filmas (1) grills (1) iedzīvotāju forums (1) ielu kvalitāte (1) interešu aizstāvniecība (1) koki (1) konkurss (1) kopiena (1) kosmētika (1) kultūra (1) laureāti (1) lētāks zoo apmeklējums (1) makets (1) mazpulki (1) me (1) minerālmēsli (1) mācības (1) mājas lapa (1) osta (1) pašvaldība (1) pieaugušie (1) piedalīšanās (1) piesārņojums (1) pikniks (1) pingvīni (1) priekšlikumi (1) projekti (1) projekts (1) pētnieki (1) radošā darbnīca (1) rezultāti (1) rtu (1) sanāksmes (1) savākšana (1) skola (1) sprādzienbīstami (1) starptautiskais jauniešu tenisa turnīrs (1) transports (1) tulpju balle (1) tīrība (1) uzzīmē apkaimi (1) vannas bumba (1) veselība (1) video (1) vēstures nakts (1) workshop (1) zoo vēsture (1) ēka (1) Ķeizarmežs (1)