Rīga Zoodārza vārtos

Ķeizarmežu jeb Mežaparku, kā esam raduši to dēvēt, sāka veidot 1901.gadā kā dārzu pilsētu. Gandrīz simt gadu to cēluši ievērojamākie arhitekti. Kopš 1983.gada tas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Mežaparks pārdzīvojis divus karus, vairākas okupācijas, bet, par spīti tam, saglabājis savu pievilcību līdz mūsdienām. Tagad padomju okupācijas laikā denacionalizētajos savrupnamos atgriezušies to saimnieki. Ir atkal tas laiks, kad jāsakārto savulaik nolaistie nami un panīkušie dārzi. Kamēr laiks steidz tālāk savu gaitu, mums atliek vien noraudzīties biznesmeņu veiklajos manevros, kā šis tas, kas saglabājies vēl no pirmās republikas laikiem, aiziet vēsturē, kaut varēja pastāvēt arī nākotnē – Mežaparka lepnums Saules dārzs jau palicis sadzeltējušās atmiņu driskās arhīvos un bibliotēkās. Vēl pāris gadu desmiti, un tas būs izplēnējis no ļaužu prātiem kā aizvakar apēsts pīrāgs. Leģenda par Saules dārzu beidzās kā katrai pieklājīgai leģendai klājas – ar dabas nostrādātu joku: Saules dārza siltumnīcā īsi pirms tā īsto saimnieku aiziešanas uzziedēja turpat vai piecdesmitgadīga agave, kuru pārvietot bija neiespējami – pārāk liela un veca. Atliek vien piebilst, ka agaves pēc ziedēšanas iet bojā. Nekas vairs nespēs mazināt pārliecību, ka agave zināja savu drīzo galu un atvadījās no šīs pasaules savā viskrāšņākajā veidā, tā teikt, ar lepnumu! Garais ziedkāts pēdējos ziedus birdināja jau Latvijas Dabas muzeja vestibilā.

Dārzs kustoņiem
Tomēr ir kāda vieta vecajā Ķeizarmežā, kur viss saglabājies tā, kā bijis, kur – tāpat kā gandrīz pirms simts gadiem – joprojām valda zvēri. Visi kā viens, un viens kā visi. Tas ir Rīgas Zooloģiskais dārzs, kura vārtos Rīga jau izsenis apturējusi savu trako skrējienu – tālāk tā iet nedrīkst.

Pirmās runas par nepieciešamību Rīgā veidot zvēru dārzu izskanēja no Heinriha Eisfelda, kurš piedāvāja Rīgas pilsētai atpirkt viņa īpašumā esošos zvēriņus. Tas bija 1890.gads. Rīgas valde šo priekšlikumu nav ņēmusi vērā, uzskatot to par nevajadzīgu pilsētas greznumlietu. Pirmais nopietnais «grūdiens» zoodārza labā nāca tikai pēc septiņpadsmit gadiem – 1907.gadā, kad Rīgas pilsētas valdes dienaskārtībā parādījās jautājums: «Rīgas Zooloģiskā dārza atvēršana Rīgā». Protams, ka arī tajos gados neiztika bez smagām pārdomām un strīdiem – būt vai nebūt zvēru dārzam? Par to vēl diskutēja «Rīgas Avīzes» 1908.gada 9.maijā, bet 29.septembrī tika reģistrēta biedrība «Rīgas Zooloģiskais dārzs». Viens no tās galvenajiem pienākumiem bija vākt līdzekļus, kas šāda dārza ierīkošanai ir vajadzīgi gana prāvi. Protams, tā galvenais mērķis bija zooloģiskā dārza dibināšana Rīgā.

Laiks un telpa
1912.gads ir oficiālais Rīgas Zooloģiskā dārza dzimšanas gads, no kura tad arī tiek mērīts tā vecums, neskatoties uz to, ka nepielūdzamajā vēstures gaitā zooloģiskajam dārzam nācās pārtraukt savu darbību uz samērā ilgu laiku – 16 gadiem. Šogad tam apritēja 92.gadskārta, bet kā tad bija toreiz, pirms 92 gadiem?

Par vislabāko vietu moderna zvēru dārza ierīkošanai tika atzīta Ķeizarmeža daļa pie Ķīšezera. «Rīgas Avīzes» 1910.gada 33.janvārī rakstīja: «Uzkalni te mijas ar ielejām, Ķīšezers te tālumā saplūst kopā ar apvārsni. Iespējams arī kustoņos uzturēt dzīvesprieku...»

1911.gada 13.aprīlī starp Rīgas pilsētu un biedrību tika noslēgts līgums ar 20 paragrāfiem, kas stingri reglamentēja zvēru dārza darbību. Rīga vietu pie Ķeizarmeža biedrībai iznomāja par 12 rubļiem gadā, kas laikam jau tomēr nebija īpaši liela maksa. Biedrības pienākums bija sākt reālu darbu zooloģiskā dārza ierīkošanai, turklāt dodot laiku divus gadus, lai atvērtu to publikai, un piecus gadus, lai nodrošinātu vismaz 75 dažādas zvēru sugas.

Nauda un darbs
Pēc līguma parakstīšanas biedrība ar skubu ķērās pie uzticētā darba, jo kā gan citādi lai izskaidro pienākumu izpildi vēl pirms termiņa? Visas topošā zoodārza izmaksas tika segtas no biedrības savāktās naudas, privātpersonu un pilsētas ziedojumiem – ieskaitot ēku celtniecību un zvēru iegādi. Izrādījās, ka līgumā paredzētie pieci gadi nemaz nebija nepieciešami – pirmie apmeklētāji zooloģisko dārzu varēja apmeklēt vēl pirms tā oficiālās atklāšanas 1912.gada aprīlī.
Nozīmīgais brīdis pienāca tā paša gada oktobrī, kad trīs kungi – pilsētas valdes loceklis E.Betihers, pilsētas meža inženieris T.Ostvalds un biedrības pārstāvis F.Bahs – apstaigāja zooloģisko dārzu un parakstīja svarīgo dokumentu – aktu, kas apliecināja, ka jaundibinātajā zooloģiskajā dārzā ir vairāk zvēru, nekā tas nepieciešams tā oficiālajai atvēršanai publikai.

Pirmie zvēri un pirmie darbinieki
Pirms jau pieminētajiem 92 gadiem Rīgas Zooloģiskajā dārzā varēja aplūkot 88 dzīvnieku sugas. Tolaik gan pārsvarā tie bija mērenās joslas pārstāvji: brieži, lapsas, vilki, plēsīgie putni, protams, bija arī pērtiķi, lauvas, papagaiļi un citi zvēri, kas gana eksotiski mūsu platuma grādiem, lai izpelnītos rīdzinieku uzmanību. Pavisam kopā te tolaik mituši aptuveni 270 dzīvnieki. Daudzi kolekcijas pirmie eksemplāri tika saņemti kā dāvinājumi, piemēram, ziloni dārzam dāvinājis Zīringa kungs ar Hibnera firmu (viņi arī sponsorējuši ziloņmājas celtniecību [tā nupat slēgta rekonstrukcijai – aut.]), bet mežacūku dāvinājis Turkestānas konsuls Vortmana kungs. Visas dārza celtnes projektējis arhitekts H.Zeiberlihs, arī dārza ieejas vārtus, kas zoodārza veidolu ļauj atpazīt no vissenāko laiku pastkartēm un fotogrāfijām. Pirmajā zoodārza «sasaukumā» strādāja 23 darbinieki ar direktoru Kārli Grēvi priekšgalā.

Dārzs aug
Par spīti diviem pasaules kariem un vairākkārtējām okupācijām, mēs varam pavisam vienkārši iedomāties, kāds zoodārzs izskatījies toreiz, jo ir saglabājies gandrīz viss to gadu plānojums un vairāk vai mazāk pārbūvētās tolaiku būves. Dārza darbinieki teic, ka, paņemot rokās pirmo «Vadoni pa Rīgas Zooloģisko dārzu», to izdarīt esot vēl vieglāk. Tur redzams viss – jau minētie dārza vārti ar kases namiņiem un kantorēka (būvēti par kādas Virses kundzes līdzekļiem), ziloņu māja, pērtiķu mītne (komercpadomnieks Fogelzanga kungs un Ko.), kafejnīca ezera krastā, restorāns (tagadējais akvārijs), krokodilu māja u.c. Tikai celiņi toreiz neesot pazinuši asfaltu un priedes bijušas par gandrīz simts gadiem jaunākas – teikts kādā zoodārza 80 gadu jubilejas rakstā pirms 12 gadiem.

Rīgas Zooloģiskā dārza popularitāte augusi ne pa jokam – «Rīgas Avīzes» 1913.gada 8.novembrī raksta, ka «Rīgas dārza izkopšana gājusi strauji uz priekšu pateicoties sabiedrības atbalstam. Rīdzinieki var lepoties, ka viņu dārzs ir pārāks par vienu otru pasaulē.» Auga apmeklētāju skaits, mazumā negāja arī zvēru dāvināšanas prieks. 1914.gadā vien dārzam uzdāvināti 538 dzīvnieki. Par Rīgas Zooloģiskā dārza sumbru kolekciju parūpējies pats Krievijas cars.

Grūti laiki ne tikai zvēriem
Diemžēl laiks, kas nāca pēc zoodārza iekārtošanas priekiem, bija nežēlīgs – sākoties Pirmajam pasaules karam, tā pastāvēšana kļuva ar katru gadu grūtāka: strauji samazinājās apmeklētāju skaits un biļešu ienākumi, septiņus dārza darbiniekus aizsauca fronte... Ar biedrības padomes lēmumu tika apturēti visi būvniecības darbi, tomēr līdzekļu trūkums ņēma virsroku, un Rīgas pilsēta, atsaucoties uz biedrības lūgumiem, piešķīra dārzam subsīdijas līdz 1000 rubļiem mēnesī. Ik mēnesi dārza direktors rakstīja skrupulozas atskaites pilsētai, lai saņemtu nākamo pabalstu. Bija sācies laiks, kas raksturīgs jebkuriem juku gadiem – bieži aizkavējās pat algu izmaksas! Zooloģiskā dārza budžets bija izsmelts, deficīts auga: 1914.gada augustā – 836 rbļ. 56 kap., septembrī 891 rbļ. 1 kap., oktobrī 1300 rbļ. 23 kap. 1915.gada septembrī tika pārtraukta tramvaju satiksme ar pilsētas centru, kas veicināja katastrofālu apmeklētāju sarukumu. Piemēram, 8.septembrī ienākumi esot bijuši 4 rbļ. 60 kap. Pilsētas valde pabalstu nepalielināja – vēl trakāk – 1916.gada martā pabalsta izmaksas tika apturētas pavisam. Pārpalikusī zoodārza saime izturēja līdz 1917.gada augustam, droši vien tikai pašaizliedzības un milzīgās mīlestības uz savu darbu dēļ! Nedaudz vēlāk Rīgā ienāk vācu armija, un lielākā daļa zvēru aizceļo uz Vāciju (vai nu uz Kēnigsbergu, vai uz Hamburgas Hagenbeka zvērnīcu). Varam tikai iedomāties, cik daudz rūgtu asaru paņēma šīs dienas! Uz šādas gaužām skumjas nots tad arī noslēdzās Rīgas Zooloģiskā dārza pirmais posms. Bet, paldies Dievam, ne pēdējais.

Pēc 16 gadiem
Zoodārzam atdzimt lemts bija jau neatkarīgā Latvijā – pirmoreiz jautājums par dārza atjaunošanu dienaskārtībā parādās 1926.gadā, kad to apspriež pilsētas valdes sēdē. Toreiz pat tikusi ievēlēta īpaša komisija dārza atjaunošanai, tomēr zooloģiskā dārza dibināšanas sēde notiek tikai 1932.gada 2.novembrī, kurā piedalījušās 11 ieinteresētas personas, kā arī preses pārstāvji. Jautājums par zooloģiskā dārza atjaunošanu vairākkārt ticis apspriests arī pilsētas valdē. Beidzoties nebeidzamiem strīdiem un diskusijām, pilsētas tēvi tomēr nolēma to atjaunot iepriekšējā vietā, proti, Ķeizarmežā, kur tas jau reiz pastāvējis. Šo lietu gan apgrūtināja fakts, ka bijušajā zooloģiskā dārza teritorijā (arī ēkās) bija ierīkota vasaras kolonija trūcīgajiem pilsētas bērniem. Turklāt kolonijas darbs noritējis divās maiņās – tur atpūtušies un veseļojušies 800 bērnu. Jau 1921.gadā Rīgas pilsētas valde bija nodevusi bijušo zooloģisko dārzu ar visām ēkām Sociālās apgādības nodaļai.

1933.gadā tika nodibināta jauna biedrība – «Latvijas zooloģiskais dārzs». 1937.gadā biedrībā bija 83 aktīvie, divi mūža un 12 goda biedri. Šā paša gada jūnijā daļu bijušā zooloģiskā dārza teritorijas nodeva biedrībai, kas tur izvietoja pirmos 100 iemītniekus. Tālāk sekojuši ilgi strīdi un pārrunas ar Sociālās apgādības nodaļu par pārējās dārza teritorijas atgūšanu. Tomēr jau 1933.gada 24.septembrī pirmie apmeklētāji varēja iepazīties ar nelielu dzīvnieku kolekciju (48 sugu 124 dzīvnieki). Tā nu sanāca, ka ilgu laiku vienā teritorijā sadzīvoja gan bērni, gan dzīvnieki, līdz beidzot 1935.gada augustā viss bijušais zooloģiskais dārzs atkal nonāca biedrības «Latvijas zooloģiskais dārzs» īpašumā uz 25 gadiem. Biedrības nomas līgumam vajadzēja beigties 1960.gadā. Atjaunotais zooloģiskais dārzs bija gana populārs – apmeklētāju skaits pieauga no 40 tūkstošiem 1933.gadā līdz 185 tūkstošiem 1935.gadā.

Otrā pasaules kara laikā dārzs palika neskarts. 1940.gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, biedrība «Latvijas zooloģiskais dārzs», vairākkārt mainot iemeslu, tika likvidēta. Zoodārzu šajā grūtajā laikā savā ziņā izglāba tā direktors A.Vīksne, kurš zooloģiskajā dārzā sāka strādāt 1941.gadā kā veterinārārsts. Tuvojoties kara izskaņai, pastiprinājās jauni dzīvnieku evakuēšanas draudi, bet direktors centās to visiem spēkiem novērst, kas viņam arī izdevās.
1944.gada 9.novembrī Rīgas Zooloģiskajā dārzā ieradās pirmie apmeklētāji, kas atsauksmju grāmatā vēsturei atstājuši arī šādus vārdus: «..lielu prieku rada tas, ka visi eksponāti ir dzīvi!» Pēc pāris gadiem te bija jau 800 dzīvnieku.

2002.gada nogalē Mežaparkā dzīvo 475 sugu 3270 dzīvnieku, kuru dzīves apstākļi arvien tiek maksimāli pietuvināti dabiskajiem.

Kāda mīta sabrukums
Sabiedrībā jau sen valda uzskats, ka dzīvnieki zooloģiskajos dārzos ir iespundēti krātiņos un tiem atņemta «brīvība», bet reti kurš zina, ka, no dzīvnieka viedokļa, «brīvība» ir stipri mazsvarīgāka par «teritoriju», kur ir viss dzīvei nepieciešamais, ieskaitot paslēptuvi no sabiedrības. Slavenais dabas pētnieks Džeralds Darels grāmatā «Noenkurotais šķirsts» saka: «Cilvēki pat iedomāties nevar, cik nelielā apvidū daži dzīvnieki pavada savu mūžu. Daudzi dzīvnieki uzturas, pārojas un nomirst telpiski ļoti šauros ietvaros un dodas tālākās gaitās vienīgi tad, kad viņiem trūkst kāda dzīvei nepieciešama faktora.»

Sākums nobeiguma vietā
Mūsdienās Rīgas Zooloģiskais dārzs ir izvirzījis četrus būtiskus savas darbības pamatprincipus, kas to padara līdzvērtīgu citiem zvēru dārziem pasaulē. Lūk, šie principi:
dzīvniekiem nodrošināt bioloģiski piemērotus apstākļus;
sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;
veidot sabiedrības attieksmi pret vidi;
apmeklētājiem piedāvāt labu atpūtu.

Tiem, kas nekad nav bijuši zoodārzā, iesaku nekavēties ne mirkli un doties uz Mežaparku, uz vietu, kur Rīga, apturējusi savu skrējienu, stāv vārtos ar izbrīnā plati ieplestām acīm. Tiem, kas ir bijuši, varu ieteikt doties uz Rīgas Zooloģiskā dārza ārpilsētas bāzi «Cīruļi», kas arī garantē fantastisku ceļojumu vismaz dienas garumā... Bet tiem, kas jau pabijuši abās vietās, iesaku sākt visu no gala, jo kur gan citur lai mēs smeltos spēku, prieku, ja ne dabā – dabā, kas mainās ik mirkli un ik mirkli ir gatava atklāt mums jaunus noslēpumus. Turklāt mērot ceļu uz Mežaparku ir iespējams gluži kā pirms simts gadiem – ar tramvaju. Jau no 1903.gada Ķeizara mežā varēja nokļūt ar privātu zirgu tramvaju, bet 1910.gadā pēdējo Rīgas zirgu tramvaja līniju elektrificēja un vēlāk, 1915.gadā, pagarināja līdz Rīgas Zooloģiskajam dārzam. Bet pārējais jums jau ir zināms, vai ne? Uz priekšu!

Mārtiņš Eglītis

Informācijas avots "Vides Vēstis"