…Sen vienpadsmitais brauc bez zvana klusi,
Es arī Mežaparkā eju kluss
–
Sirds tomēr velk uz Ķīšezera pusi
Mūs meklēt jauno dienu apvāršņus.
Lai nodrošinātu cilvēku un dažādu dzīvo organismu dzīvības procesus, nepieciešami vairāki apstākļi un faktori, piemēram, gaiss, ūdens, reljefs, augsne, klimats utt. Tas viss kopā veido dabisko apkārtējo vidi, kas nosaka un ietekmē cilvēku, kādas sugas vai auga eksistenci. Ja dabā kāds no šiem vides faktoriem mainās, tad parasti tas rada izmaiņas arī pārējos komponentos.
Vidi ietekmē gan klimatiskie faktori, kā, piemēram, gaisma, siltums, mitrums, nokrišņi, vējš, gan arī augsne, tās mehāniskais un ķīmiskais sastāvs, vietas reljefs. Vienādu vides ekoloģisko faktoru iedarbība mainās arī atkarībā no laika perioda – diennakts, sezonas, gadalaika. Katrs indivīds, katra suga pilnvērtīgi var attīstīties pēc iespējas labvēlīgākos vides apstākļos.
Dabiskā apkārtējā vide var pārmainīties gan pati, gan arī var tikt iznīcināta un pārveidota cilvēku saimnieciskās darbības dēļ. Tiek izcirsti meži, nosusināti purvi, regulēta upju darbība utt. Aizvien lielākas platības aizņem apbūve, rūpnieciskie kompleksi. Notiek augsnes erozija, vides piesārņošana, izzūd daudzas dzīvnieku sugas un augi.
Lai saglabātu pilnvērtīgu vidi un varētu plānot tās attīstību, nepieciešams plašā mērogā izpētīt šīs pārmaiņas un noskaidrot dabas kompleksu noturību pret cilvēku darbību. Jākonstatē arī vides pašregulēšanas un atjaunošanas spējas. Noteikti ir jāveic zinātniski un praktiski pasākumi dabas aizsardzībai.
Aizsargājamu vietu Latvijā un arī Rīgā ir daudz. Un viena no tādām ir Mežaparks. Tā ir vieta, kur līdz zināmam laikam valdīja saskaņa un saderība starp apbūvi, cilvēku un dabu. Tātad apkārtējās vides apstākļi te ir samērā labvēlīgi. Mežaparku sauc par pirmo dārzu pilsētu Eiropā, un tas ir Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.
Rīgas pilsētas dome 1901.gadā, t.i., Rīgas 700 gadu jubilejā dāvināja rīdziniekiem unikālu teritoriju ar priežu mežu un Ķīšezera krastu atpūtas un dzīvojamās apbūves veidošanai. Šo dāvinājumu ļoti labi pieņēma gan pilsētas arhitekti, gan inteliģence, gan turīgie rīdzinieki, kas bija spējīgi realizēt videi un kopējiem noteikumiem atbilstošos dārgos projektus: greznas villas, vasarnīcas, dārzus.
Mežaparks bija ilgi lolota iecere, pilsētas arhitektu ilgas pēc gaisa, gaismas un klusuma, pēc vienības ar pašas varenākās mākslinieces Dabas radīto vidi, kas pieejama visiem. Arī tiem, kam nav šeit mājokļa, bet kas grib nesteigdamies klīst pa priežu mežu, atpūsties ezera krastā, piedalīties svētkos veco muižiņu parkos, kur savu darbību izvērsa sporta biedrība, zoodārzs un Saules dārzs.
Gadsimta sākumā šo rajonu sauca par Ķeizarmežu (Kaiserwald). Mājas projektēja tā laika ievērojamākie arhitekti. Savus mājokļus te būvēja ārsti, zinātnieki, kultūras darbinieki un uzņēmēji. Šajā rajonā sociālās vajadzības un vides aizsardzība tika sabalansēta tā, lai dzīves procesi neapdraudētu un neierobežotu nākamo paaudžu iespējas dzīvot kvalitatīvā un nesabojātā dabas un sociālajā vidē.
Daudzi literāti apdzejojuši un aprakstījuši Mežaparka skaistumu.
“Plašs ezera loks austrumos, kur saulei no rīta mazgāties palsā sudrabā. Krustu šķērsu savelti pauguri, uz kuriem priedes gavilē rietumu vējos. Līkloču ielas un plaši prospekti pavasaros tinas ziedu plīvuros un lapās, bet ziemās – sniegu noliektos zaros. Gadsimta sākumā celtās ēkas – cita rotaļīga, cita svinīgi nopietna – stāv savās vietās kā milža bērnu spēļlietiņas. Nekur citur Rīga nav tik mājīga kā Mežaparkā,” tā saka rakstniece Saulcerīte Viese, ilggadējā Mežaparka Attīstības biedrības priekšsēdētāja (“Mežaparks – nami, cilvēki, likteņi”, R., 1994., 7.lpp.).
Andris Vējāns,
2003.gada 21.novembrī,
Speciāli izdevumam “Mežaparks – pirmā dārzu pilsēta Eiropā”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru