Lauku puisi, kas savā mūžā bija redzējis tikai Ludzu un Rēzekni, Rīga aicināja un arī biedēja. Kaut arī 1945.gada augustā lielpilsēta bija vēl ar kara brūcēm vaigā, tā aizrāva elpu ar milzīgiem namiem, ar krāšņiem dārziem, ar nemitīgu kustību ielās un ietvēs. Vispazīstamākais šķita Brīvības piemineklis – daudzos fotoattēlos un kinokadros redzētais.
Izkāpis no pārpildītā vilciena, es iejuku vēl lielākā ļaužu drūzmā un apjuku. Taču neērti taujāt milicim: kā tikt uz Mežaparku? Es paļāvos uz brāļa kādreiz atstāstītiem gājieniem un paša izpētītiem orientieriem: Ganību dambis – Sarkandaugava – Mežaparks. Ne autobusu, ne tramvaju. Pārliekot čemodānu – finiera kasti no viena pleca otrā, pret vakaru tomēr iegriezos Siguldas prospektā.
Mans tēvocis dakteris Jāzeps Lubgins bija aizņemts darbā Pārdaugavā, tāpēc es vispirms nokļuvu viņa sievas Veltas kundzes aprūpē. Diez cik viņa jau laikam nepriecājās par lauku radu, bet mazās māsīcas – Ilze un Anda – likās gluži apmierinātas ar jaunu mītnieku, tūdaļ pat sāka apcelt mani – Jaunekli. Šī iesauka ātri pielipa un vēl krietnu laiku kā dadzis turējās pie manis.
Ar šo vārdu es sāku dzīvot Mežaparkā. Dienām ilgi klīdu pa Rīgu, meklējot skolu, kur varētu turpināt mācības. Divās kara ziemās divas klases beigušajam Ludzas ģimnāzijā un divus skolotāju sagatavošanas kursus izgājušam jaunizceptajam pedagogam bija jāmeklē stingrāki izglītības pakāpieni. Tāpēc virināju dažādas durvis, meklēju visādas iespējas, bet pievakarēs steidzos uz jaunajām mājām pie Ķīšezera.
Tas atgādināja dzimtajā pusē redzētos un iemīlētos. Bija platāks un apaļāks par jauko ūdeņu spogulīti pie tēva mājām Vārslavā un plašāks par to, kas rotājās ielejā aiz vectēva ābeļdārza Dubuļos. Bet nebija salīdzināms ar Rāznu, kuru skatīju, uzskrējis Kara kalnos. Rāzna bija kā jūra – es atkārtoju salīdzinājumu, lai gan pašu īstu jūru vēl netiku redzējis.
Ķīšezers tomēr bija ezers. Ar kaijām, ar mākoņu atspulgiem, ar meldriem un niedrājiem. Ar smilšainām pludmalēm, ar peldētājiem atvasaras siltajos viļņos. Man arī patika ienirt to apkampienos. Un pēc tam klusi nolīst malā, pasēdēt, padomāt, pakavēties atmiņās. Arī saulesrietā tās arvien griezās uz to pusi, kur saule lec. No kurienes biju atbraucis. Ar visiem saviem astoņpadsmit gadiem es vēl dzīvoju tur. Pareto tramvaju kladzoņu salīdzināju ar vilcienu, kas aizjoņoja garām Patmaļu kalnam. Priedes sauca atmiņā tēvoča Jāņa Kalnača sētu, kur šie lepnie skuju koki zaļoja ziemā un vasarā. Pat Zoodārzs šķita kā milzīgs laidars vai noslēpumains stallis, kur gan nezviedza zirgi, bet rēca lauvas, neiedziedājās gailis, bet laktās tupēja svešzemju putni. Es visur meklēju līdzības, radniecību ar bijušo, atrasto allaž noliku blakus pazaudētajam.
Bet ezers? Ko tieši man atgādināja Ķīšezers, kad tajā blakus padebešu plostiem šūpojās laivas ar studentiem vai skolu audzēkņiem un viņu dziesmas atbalsojās Jaunciema vai Juglas krastos? Vai tas nebija Sudraba ezers ar Salānu ģimnāzistiem, kas priecājās par pasauli, dzīvi un jaunību? Jānis Klīdzējs, kas kara gados bija kļuvis populārs ar romānu “Jaunieši”, taču tepat rakstīja savu pirmo lielo darbu. Es atcerējos veselas rindkopas no galvas, draugu pulkā mēs tās atkārtojām, priecājāmies, skumām. Un dziedājām līdzi salāniešiem, īstenībā – rēzekniešiem: “Ziedi, ziedi, rudzu vārpa…”
“Skanēja airi. Ap laivu malām labsirdīgi vizuļoja ūdens. Zēni pārkāra rokas pār laivu malām, vilka pa silto ūdeni, sita gaisā šļakatas un uzlēja pa saujai meitenēm matos.”
Kaut ko līdzīgu todien darīja arī tie, kas līgojās Ķīšezera vidū. Tikai dziesma bija cita. Un meitenes rājiens veltīts nevis Antonam, velnēnam, bet Gunāram vai Valdim, neatceros vairs, kam… Un arī atbilde puiša mutē un balsī bija cita. Bet ezers, godavārds, bija manas jaunības dienu zemes miglu, rasas un asaru sudraba pieliets.
“Arī skaistums spēj sāpēt.”
To biju paguvis jau pārpārēm izjust – gan šķiroties no tēva mājām, gan satiekoties ar Rīgu. Ar Mežaparku, kas mani tajā pēckara atvasarā pasargāja no lielpilsētas verdošā katla, saņēma ar tēvoča rokām, ar iedrošinājuma vārdiem, ar priedēm un ūdeņiem, kuru atbalsīs un atspulgos arī sakstagalietim rakstniekam savulaik varbūt bija vieglāk iedzīvoties Rīgas dzīvē, tempā un noskaņojumā.
Es pa sūnām un smiltīm bridu uz Pāvu ielu, kas, ieslēpusies pīlādžos un ceriņkrūmos, glabāja vairs tikai atmiņas par to, kā šeit veidojās jauns prozaiķis, kas Latgales dvēseli kā vainagu ienesīs visā latviešu literatūrā. Kur viņš toreiz klejoja? Laikam Alpu piekājē, Bavārijā… Viņam priekšā bija vēl okeāns, Amerika, Kalifornijas vīna dārzos Napa. Un milzīgs darbs. Bet Mežaparku viņš nebija aizmirsis. Arī pirmajā romānā tas nereti ieskanējās ar Ķīšezera viļņiem.
Klusā un it kā pamestā mājiņā es neiegriezos. Negribējās traucēt svešus cilvēkus.
No meža laukā nāca govis. Kur tagad krāšņā Dziesmusvētku estrāde, tur toreiz vēl pletās ganības. Un es krēslas stundā piebiedrojos šim ganāmpulkam. Uzgājušas Kokneses prospektā, govis atrada katra savu šķērsielu. Viņas bija zinīgākas par mani, jo pirmajās nedēļās nereti vēl maldījos zaļzeltaino ieliņu labirintos.
Bet drīz vien iepazinu Mežaparku, kas savukārt pamazām Jaunekli pieradināja pie lielās Rīgas. Vienpadsmitā tramvaja zvaniņš pēc daudziem gadu desmitiem vēl joprojām skan manās atmiņās.
Var lauvas rēkt, var klaigāt papagaiļi,
Var vējputenis pēkšņi uzbrukt bargs, -
Šis zvaniņš dzied kā vecāsmātes gaiļi,
Šis zvaniņš – mana miera draugs un sargs.
Tas iešūpo kā viļņi mani miegā,
Nes pāri priedēm sapņu debesīs.
Es, viņa pamodināts, stiegu sniegā,
Viņš mani sauc, kad lietus šaltīm līst.
Mēs braucam abi, skanēdami kopā,
Kad vakars Rīgai pāri tumsu liec,
Un sastopamies tā kā bites stropā,
Kad rīts aiz Juglas uzplaukst tā kā zieds.
…Sen vienpadsmitais brauc bez zvana klusi,
Es arī Mežaparkā eju kluss –
Sirds tomēr velk uz Mežaparka pusi
Mūs meklēt jauno dienu apvāršņus.
Andris Vējāns, Rīgā
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru