Vai ikviena procesa turpinājumu ir iespējams ietekmēt? Turklāt sev vēlamā gultnē? Protams, atbildes varētu būt dažādas. Tikpat dažādas, cik paši atbildētāji un viņu izpratne par pasaules lietu un procesu kārtību. Bet varbūt vispār šādu jautājumu nav vērts uzdot, ja pieļaujam iespēju atbildi nesaņemt. Tikai – ko lai dara optimisti, kas tic, ka jebkuru negatīvu procesu var pavērst vai vismaz noturēt pozitīvā virzienā?
Šādi optimisti, manuprāt, ir gan mūsu rajona iedzīvotāji, gan arī Mežaparka Attīstības biedrības locekļi. Jo vai gan pesimisti un vienaldzīgie spētu ar aptaujas anketām un dažādu datu vākšanu tik aktīvi iekļauties Mežaparka līdzsvarotas attīstības projekta izstrādāšanā, kā rezultātā tika izveidots šīs plašās informācijas un ieceru apkopojums “Kas notiek Mežaparkā”.
Saglabāt un attīstīt Mežaparka kultūrvidi, padarīt savu dzīvesvietu un rajonu patīkamāku. Lūk, cik vienkārši šajā projektā ir formulēts turpinājums jebkuram procesam mūsu apkārtnē. Saprotams un pieņemams ikvienam mežparcniekam un rīdziniekam, kas neuzskata sevi par viendienīti vai vienaldzīgu garāmgājēju.
Īpaši gribas uzsvērt vārdu “viendienītis” un tam līdzās nolikt jēdzienu “egoists”. Kādēļ tik skarbi? – jūs jautāsiet. Gluži vienkārši tādēļ, ka šodien Mežaparka attīstības procesu zemtekstā bieži vien slēpjas vērtējums “gards kumoss”. Nopirkt, privatizēt, sadalīt, nozāģēt, uzbūvēt, pārveidot, aizbērt… Un tas viss notiek Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklī “Mežaparks” un tam pieguļošajās teritorijās, turklāt tas ir pretrunā ar Ministru kabineta attiecīgajiem noteikumiem un Rīgas attīstības plāna prasībām.
Jau pieminētajā aptaujas anketu apkopojumā “Kas notiek Mežaparkā” iedzīvotāji pauda savu viedokli, ka ir jāsaglabā dabas un apbūves līdzsvars: “Zemes gabalu sadalīšanas un zaļo zonu transformācijas rezultātā apbūves blīvums pieaug, draudot izjaukt tradicionālo apbūves un dabas līdzsvaru. Nākotnē gruntsgabalu skaitu un zemes izmantošanu var mainīt iesāktie detālplānojumi Saulesdārzā, pie Cimzes ielas un Ezermalas ielas.” (Izdevums “Mežaparka līdzsvarotas attīstības rādītāji”, 2002.g., 21.lpp.)
Šādā attīstības turpinājumā mūsu – optimistu saprāts redz daudz neloģisku, ar rīdzinieku nākotni nesaistītu darbību un tādēļ daudzviet nostājas cīņas pozīcijās. Tā, piemēram, sabiedrības spiediena dēļ SIA “Ķeizarmežs” nevarēja tā vienkārši “noprivatizēt” vērtīgo Saulesdārza teritoriju. Starp citu, diskusijā par šīm iecerēm piedalījās vairāk nekā 150 iedzīvotāji. Netālu no Cimzes ielas, pašā Ķīšezera krastā, tiek celtas vairākas privātmājas, padarot piekļūšanu ezera krastam neiespējamu. Agrāk Ķīšezers bija visas pilsētas atpūtas zona, kur cilvēki varēja brīvi pastaigāties, sauļoties un peldēties. Kategorisku “nē” šovasar teicām arī detālplānojuma projektam par apbūvi teritorijā starp Viestura prospektu, Meža prospektu un Ķīšezeru. Arī šajā reizē sabiedriskajā apspriešanā aktīvi piedalījās Mežaparka iedzīvotāji, jo viņi saprot, ka šis mežs un ezers ir vienīgā vieta Rīgā, kur vēl pilsētniekiem ir iespējams saglabāt saskari ar dabu, ar īstu mežu.
Vienlaikus, it kā šo plašāk izvērsto strīdu aizsegā, klusi, klusītiņām “atjautīgi” ļautiņi iedomājās zemes biznesu taisīt uz ezera rēķina. Gluži klusu nesanāca gan. Apmēram 17 tūkstošu reižu – mašīna pēc mašīnas ar cementa bluķiem, dzelžu gabaliem un citiem dažādas izcelsmes “materiāliem”, līdz kamēr divi hektāri zemes rokā gan. Arī vērienīgs projekts jau gatavs: nolīdzinot savestos apmēram 60 000 kubikmetrus būvgružu un uzberot tiem virsū no ezera izsmeltās baltās smiltis, te tiktu uzbūvēts jahtklubs ar kapteiņa dienestu un restorānu, atpūtas komplekss, blakus slietos kempingam līdzīgs motelis, laivu piestātne un noliktavas.
Daudzi droši vien jau nojauš, ka runa ir par Ķīšezera krastu blakus Saulesdārzam, ezera līcī līdz Mailes upītes ietekai. Vairāk nekā 30 gadus te bija Mazo kuģu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības “Ezermala” saimniecība: šaurā zemes joslā gar ezeru bija laivu šķūnīši, virs pontoniem piestiprinātas dēļu laipas cauri niedrēm un smaržīgajām kalmēm “noveda” laivotājus līdz laivām. Niedrēs ligzdoja putni, arī gulbju pāris te slēpa savus pelēcīšus, bet makšķernieki varēja sacensties labu zivju vietu zināšanā.
Varbūt šodien krastmalā zaļās zālītes un grantētā ceļa vietā, slēpjoties zem labiekārtošanas modernā lozunga, kāds iedomājas tikai un vienīgi dažādas būves, kafejnīcu, asfaltu, autostāvvietu vai ko citu. Taču tas nav pieņemami ne iedzīvotājiem, ne Mežaparka Attīstības biedrībai. Par to lasām jau pieminētajā Mežaparka līdzsvarotas attīstības projektā: “Ķīšezeram ir liela ekoloģiskā un rekreācijas vērtība ne tikai Mežaparka, bet visas Rīgas iedzīvotājiem. Brīva piekļūšana dabiskai, tīrai atpūtas videi pilsētā netālu no centra ir svarīga kvalitatīvas pilsētvides sastāvdaļa.”(47.lpp.)
Mežaparka Attīstības biedrība jau 2002.gada janvārī nosūtīja vēstuli Lielrīgas Reģionālajai vides pārvaldei, jo posts apkārtnē bija izvērties lielāks, nekā varēja iedomāties. Lielos apjomos izbērtie būvgruži piesārņojuši ezeru, kā arī zaļo zonu un tauvas joslu, izmainīta krasta dabiskā līnija un tā padarīta necaurstaigājama. Turklāt aizbērtais ezers un vairāk nekā metra augstumā uzbērtais krasts ir aizsprostojis gruntsūdens plūsmu uz ezeru, izraisot paaugstinātu mitrumu tuvējo māju gruntsgabalos un pagrabos. Ir notikusi zemes appludināšana, kas būtiski pazeminājusi tirgus vērtību. Šī nelikumīgā darbība, vides degradācija un radušies ekonomiskie zaudējumi ir notikuši uz pašvaldības īpašumā esošās zemes un pašvaldībai piederošā ezerā, respektīvi, publiskā teritorijā, kuru pārvalda Rīgas pašvaldība.
Pagājušā gada rudenī Rīgas domes Vides komitejas izbraukuma sēdē Ezermalas ielā 20 b deputāta Valda Kalnozola vadībā, kā arī iedzīvotāju un MAB pārstāvju klātbūtnē tika konstatēts, ka būvgružu izgāšana, smilšu bagarēšana un ezera aizbēršana ir nelikumīga. Tika nolemts apturēt būvdarbus, pārtraukt smilšu sūknēšanu, izvest no ezera sabērtos būvgružus un atjaunot ezera krasta dabisko līniju.
Uz brīdi darbi it kā pierima, taču 2003.gada maijā iedzīvotāji konstatēja, ka Ķīšezera krastā atkal notiek darbība: izgāztie būvgruži tiek apbērti ar krastā izskalotajām smiltīm un ar ekskavatoru smiltis tiek izlīdzinātas.
Tobrīd tad arī sākās tuvējo māju iedzīvotāju un Mežaparka Attīstības biedrības kārtējā cīņa par negatīvu procesu pozitīvu turpinājumu. Tika izsaukta Ziemeļu rajona pašvaldības policija, vairākkārt rakstīti īsāki un garāki iesniegumi un skaidrojumi par nelikumībām un postu ezera krastā. Adresātu un iestāžu bija daudz, bet atbilžu un skaidrības no tām – visai maz. Pārsvarā tikai norādes, uz kurieni un kam vēstules pārsūtītas, kas uzdots precizēt.
Labi, ka Mežaparka sāpi saklausīja laikrakstu “Diena”, “Rīgas Balss” un “Neatkarīgās” žurnālisti un sāka izsekot šo darbību turpinājumam, publicējot gan nelielas informācijas, gan plašākus “pētnieciskos” materiālus. Šajos “pētījumos” bieži vien bija jūtama daudzu atbildīgu vadītāju un ierēdņu nevēlēšanās vai mazspēja izlemt būtiskus jautājumus. Par to var pārliecināties ikviens, kas kaut nedaudz ir sekojis preses izdevumos publicētajam.
Neizpratni rada fakts, ka gandrīz gada laikā neviena no atbildīgajām instancēm nav noskaidrojusi minētā zemes gabala lietošanas tiesību īpašnieku, jo gan Rīgas domes Vides komitejas, gan Vides departamenta sēdēs, kurās šovasar skatīja šos jautājumus, SIA “Ezermala” (direktors I. Kavacs) nav varējis uzrādīt nomas līgumu par šo zemi un kategoriski noliedzis jebkādu saistību ar būvgružu izbēršanu.
Kad vasara iegriezās jau rudens pusē, tika nosūtīta vēl viena vēstule pašiem augstākajiem mūsu valsts vadītājiem un arī LR Ģenerālprokuratūrai, klāt pievienojot sarakstes materiālus, kas tapuši vairāk nekā gada laikā. Šoreiz turpinājums nebija ilgi jāgaida: Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūra oktobrī ir ierosinājusi krimināllietu un pašlaik notiek izmeklēšana.
Sarosījušās arī tās iestādes, kam līdz šim bija labpaticies pievērt acis pret nelikumībām. Mežaparka Attīstības biedrība ir saņēmusi informāciju, ka Vides komitejas sēdē ir uzdots SIA “Ezermala” izstrādāt rekultivācijas projektu, tajā paredzot izvest būvgružus un atjaunot dabisko krasta līniju. Savukārt pēc projekta saskaņošanas un nepieciešamā finansējuma piešķiršanas (apmēram 250 000 latu), saskaņā ar Vides valsts inspekcijas vēstuli, līdz 2004.gada 20.maijam ir jāveic būvgružu izvešana.
Tātad atkal atliek vien gaidīt. Vai uzsmaidīs veiksme šim Ķīšezera līcītim un tajā kādreiz vēl ligzdos gulbju pāris? Un kā būs citos Ķīšezera līčos? Vai savas muguras noturēs vēl nenoraktie un neapbūvētie kāpu pauguri Annas Sakses ielā, Ezermalas ielā un citur? Un, galvenais, vai sagaidīsim brīdi, kad varēsim bez bažām aicināt rīdziniekus un viesus: “Lūdzu, te ir mūsu sakoptais mežs un mūsu ezers. Te ir mūsu Mežaparks – pirmā dārzu pilsēta Eiropā!” Vai spēsim to visu saglabāt?
Biruta Bernacka,
Mežaparka Attīstības biedrības valdes locekle
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru