Ir visur tikai priedes
Un priedēs klusums salds.
Zūd mežā ceļa sliedes
Un gājējs top kā malds.
Pāvils Rozītis,
No Mežaparka piezīmju
grāmatiņas
Rajona lepnums ir priežu mežs, ko tēlaini varētu nosaukt par pilsētas “plaušām”. Padomju varas gados Mežaparka priedes pieredzēja un kā par brīnumu pārcieta netālās superfosfāta rūpnīcas kaitīgos ķīmiskos putekļus.
Tagad priedes atkopušās. Bet straujā būvniecības paplašināšanās Mežaparkā atkal apdraud priežu meža eksistenci, apdraud līdzsvaru starp apbūvi un dabu. Daudzi no plānotajiem attīstības projektiem Mežaparkā paredz zonējuma maiņu no dabas pamatnes uz dzīvojamo zonu. Rezultātā palikušās zaļās zonas pakāpeniski tiek apbūvētas. Tātad kopumā tiek likvidētas arī zaļās zonas funkcijas, sabiedriskā ārtelpa samazinās un rezultātā pasliktinās pilsētvides kvalitāte.
Tādēļ būtu jāsaglabā sabiedriskie zaļumu kvartāli. Ja tiek plānota jauna apbūve, tad jārēķinās ar apbūves gabalā augošajām priedēm. Parkā jāveido atbilstošs labiekārtojums – celiņi, soliņi utt. Lai novērstu augsnes eroziju un cilvēku bradāšanu pa kailām priežu saknēm, jāiekārto celiņi. Tas ļautu saglabāt Mežaparka tradicionālo ainavu ar priedēm un kāpām, mežainās zaļās joslas un stūrīšus starp namiem, alejas.
Priežu audzēs jāizzāģē slimie un bojātie koki, jālikvidē tās koku sugas, kas priedes nomāc, piemēram, kļavas, bērzi. Tātad nepieciešama sanitārā cirte. Kļavām ir ļoti spēcīga un pret kaimiņiem agresīva sakņu sistēma. Savukārt bērzi ar saviem lokanajiem zariem “noplītē” priežu vainagus. Tomēr nedrīkst atstāt priežu audzes pavisam bez pameža. Pilnīgi droši zem priedēm var palikt un augt pīlādži, korintes, plūškoki, sausserži, segliņi, lazdas.
Rīgā ir daudz ezeru, taču vairāki no tiem ir aizauguši, izsīkuši, dzīvojamo masīvu iekļauti, notekūdeņu piesārņoti. Viens, kas izmisīgi cīnās un pretojas iznīcībai, ir Ķīšezers – Mežaparka pērle. Tas ir vislielākais ezers Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā. Tā joprojām ir iecienīta rīdzinieku un manu draugu atpūtas vieta.
Vēl te šalc simtgadīgas priedes, dažkārt nolaižas atpūsties gulbji, ūdeni saviļņo arī kāda lielāka zivs. Tādu skaistumu redzot, ir jādomā, kā lai šo skaistumu saglabātu.
Ezeram ir liela ekoloģiska un rekreācijas nozīme. Pēc Rīgas Attīstības plāna zonējuma visā ezera garumā (apmēram 5 km) ir dabas pamatnes teritorija. Parka daļā pārsvarā ir saglabājusies dabiska krasta līnija un ainava. Krasta posmā no kuģīšu piestātnes līdz Zooloģiskajam dārzam ir vairāki moli un laipas, kas tiek izmantotas motorizētā un “klusā” ūdenssporta vajadzībām. Zooloģiskā dārza žogs ir izvietots tauvas joslā pie paša ezera, tādēļ šis krasta posms ir grūti caurstaigājams.
Pašlaik zemju privatizācija un plānotā apbūve ar dzīvojamām mājām un laivu piestātnēm krasta posmā no Cimzes ielas līdz Saulesdārza teritorijai samazinās sabiedrisko koplietošanas ārtelpu un ierobežos pieeju Ķīšezeram.
Pašlaik jau ļoti tuvu ūdenslīnijai tiek celtas lepnas privātmājas. Tātad ezerā iepludināto notekūdeņu daudzums palielinās, un tam ir ļoti bīstamas sekas, kas negatīvi var izmainīt apkārtējo dabisko vidi. Ūdenskrātuve pamazām aizaug, netīrais ūdens kaitē ezerā mītošajai dzīvībai. Cilvēks, kas peldas, riskē saslimt ar zarnu un ādas infekcijas slimībām. Notiek aļģu savairošanās, kas patērē ūdenī izšķīdušo skābekli. Rezultātā sāk slāpt zivis. Ezers pārpurvojas, tā apjoms samazinās.
Līdz 2001.gadam Ķīšezera krasts visā Mežaparka garumā bija ērti pieejams. Pirmais šķērslis, kas tālāko krasta daļu parkā padarīja nepieejamu, bija Ozo golfa kluba sēta. Ievērojams postījums videi ir 2001.gadā sāktā nelikumīgā ezera aizbēršana ar būvgružiem, krasta dabiskās līnijas izmainīšana un ezera smilšu izskalošana rūpnieciskos daudzumos. Ķīšezera bagarēšanas rezultātā radušās bedres ar stāvām malām ir bīstamas peldēšanai un katrā sezonā ir prasījušas cilvēku, tai skaitā bērnu dzīvības. Droša un pilnvērtīga atpūta pie Ķīšezera ir atkarīga arī no vides kvalitātes, tai skaitā ezera tīrības, krasta sakoptības un labiekārtošanas, ūdens kvalitātes.
Ministru kabineta 12.03.2002. Noteikumi Nr.118 “Par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti” un to 01.10.2002. gada grozījumi nosaka kvalitātes normatīvus virszemes un pazemes ūdeņiem, tai skaitā zivju ūdeņiem un peldūdeņiem. Ķīšezers ir iekļauts prioritāro zivju ūdeņu ezeru sarakstā un ir klasificēts kā karpveidīgo zivju ūdens. Īpaši noteikumi ir arī peldūdeņu kvalitātei, kuru kontroli veic Valsts sanitārā inspekcija.
2002.gada vasarā Labklājības ministrijas Sabiedrības veselības aģentūra ieteica nepeldēties Ķīšezerā sakarā ar zilaļģu savairošanos. Zilaļģes ziedēšanas laikā var izplatīt indīgas vielas (toksīnus), kas pēc iekļūšanas organismā var izraisīt cilvēku vai mājdzīvnieku saslimšanu.
Rīgas apbūves attīstības plāna (1995.-2005.g.) noteikumos ir formulētas prasības zemes izmantošanai Rīgā – kādam mērķim, kur, ko un kā ir tiesības būvēt. Aizsargājamās apbūves teritorijās, tai skaitā valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklī “Mežaparks”, ir saistošas vispārējās apbūves prasības, kā arī noteikti pieminekļa izmantošanas un attīstības pamatprincipi, svarīgākie aizsargājamie pilsētbūvnieciskie elementi, kā arī tiek izvirzītas specifiskas apbūves prasības.
Visiem Mežaparka nekustamā īpašuma īpašniekiem vai lietotājiem, veicot remontu, rekonstrukciju un restaurāciju, jāievēro apbūves noteikumi. Jebkuras ēkas kapitālajam remontam jāsaņem Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauja ar izvirzītajām prasībām. Gatavojoties jebkuras ēkas rekonstrukcijai, jāsaņem Arhitektūras pārvaldes un Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauja. Restaurācijas noteikumus nosaka LR Ministru padomes 1992.gada 26.novembra lēmums Nr. 506.
Īpašniekiem un valdītājiem vietējās nozīmes athitektūras piemineklī Kultūras un atpūtas parkā “Mežaparks” ir saistoši Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumi, jo dzīvojamā rajona kultūrvēsturiskā apbūve ir viena no galvenajām saglabājamām vērtībām.
Nav iespējams saglabāt kvalitatīvu pilsētvidi, ja transporta sistēma pilsētā pamatā balstās uz personīgā autotransporta lietošanu. Cilvēkiem draudzīgas pilsētas ar kvalitatīvu dzīves vidi izceļas ar labi attīstītu, ērtu sabiedriskā transporta sistēmu un drošiem apstākļiem velosipēdistiem un gājējiem. Mežaparka iedzīvotājiem ir neatsverama priekšrocība, ka tie dzīvo rajonā ar labu sabiedriskā transporta satiksmi uz pilsētas centru.
Austrumu maģistrāles jaunbūvējamais posms tiks būvēts starp kapiem un Mežaparka dzīvojamo rajonu, lai atslogotu pilsētas centru no satiksmes, īpaši no smagā tranzīta transporta, kas dodas uz ostu. Rezultātā ir sagaidāms, ka gaisa piesārņojums ievērojami palielināsies un piesārņoti lietus notekūdeņi no maģistrāles tiks novadīti Mailes upītē bez attīrīšanas, palielinot upītes un Ķīšezera piesārņojumu.
Mežaparka dabiskās vides saglabāšanā daudz dara Mežaparka Attīstības biedrība. Tā ir nevalstiska organizācija, kurā var iestāties ikviens rīdzinieks, kam rūp Mežaparka vides sakopšana un attīstība. Šīs biedrības biedri un vides speciālisti 2002.gadā izstrādāja aptaujas anketas. Pēc šīs aptaujas kļuva skaidrs, ko iedzīvotāji vēlas: saglabāt vides vērtības – klusumu, mežu, brīvi pieejamu tīru Ķīšezera krastu ar labiekārtotām peldvietām, bērnu rotaļu pilsētiņas, skolēnu dabas un vides izglītības centru, videi draudzīgu iekšējā transporta sistēmu utt. Iedzīvotāji ierosinājuši arī slēgt priežu mežā esošo naftas bāzi, kas nodara lielu postu apkārtējai videi.
Pēc šīm aizpildītajām anketām tika izstrādāts Mežaparka līdzsvarotas attīstības plāns, kas apkopo gan iedzīvotāju, gan šeit strādājošo domas par to, kā padarīt savu dzīvesvietu un apkārtējo vidi patīkamāku un veselīgāku.
Šajā attīstības plānā ir ietvertas vairākas nodaļas: Mežaparka daba; Mežaparks vakar un šodien; Sociālie jautājumi; Apbūve; Zaļās zonas; Transports; Atkritumu saimniecība; Kultūras un atpūtas parks “Mežaparks”; Ķīšezers un krasta teritorija; Pārvalde.
Būtiskākās problēmas vides jautājumu risināšanā ietvertas nodaļās par zaļo zonu, transporta kustību, atkritumu vākšanu, kā arī par Ķīšezera un tā krasta tīrības nodrošināšanu un kulturālas, pilnvērtīgas un drošas atpūtas iespējām.
Visa Mežaparka attīstība tiek plānota tā, lai pamatā vienlīdz svarīgs būtu gan līdzsvars starp dabu, zaļo zonu un apbūvi, gan arī apbūves iekļaušanās dabā, pie mājām gruntsgabalos saglabājot lielos kokus, lai tā veidotu meža klātbūtnes iespaidu.
Visas šīs cilvēku pūles kopā ar parka un meža masīvu un Ķīšezera ekoloģisko un rekreācijas vērtību ļauj cerēt, ka Mežaparks kļūs par kvalitatīvu dzīves vidi.
Andris Vējāns,
2005. gada 17. janvārī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru