Darīt darāmo

Saulcerītes Vieses nesavtīgais mūža devums latviešu kultūrā ir īpaši daudzpusīgs un nenovērtējams. Viņas jūtīgā dvēsele bija atvērta ikvienam, viņa prata uzmundrināt cilvēkus, iedrošināt viņus iesaistīties sabiedriskajās norisēs. Tomēr viņa varēja būt arī skarba pret tiem, kas to bija pelnījuši. Viņas literārajos darbos vijas lepnums par savu tautu un zemi, tās kultūras vērtībām. Ar dziļu pietāti viņa izzināja, saglabāja un publicēja gadusimteņos radītās mūsu tautas gara bagātības, aprakstīja dzimtās zemes skaistumu. Katru gadu viņas lauku mājās Līgo svētki izvērtās par īstiem tautas svētkiem.

Jau no bērnu dienām viņa iemīlēja Aspazijas darbus un vēlāk pētīja Raiņa daiļradi. Zīmīgi, ka liktenis viņai bija lēmis ilgus gadus strādāt Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā par fondu glabātāju, pēc tam vadīt Kritikas un literārā mantojuma redakciju izdevniecībā “Liesma”. Tas deva iespēju pieminēt tos rakstniekus un kultūras darbiniekus, par kuriem padomju laikā oficiālās personas vēlējās noklusēt. Viņa savos rakstos nebaidījās stāstīt par dzejnieci Aspaziju, kuru tik ļoti centās nomelnot Andrejs Upītis un citi tā laika funkcionāri. Arī par savu disertācijas tēmu viņa izvēlējās Raiņa un Aspazijas daiļradi un pēc sava darba sekmīgas aizstāvēšanas devās nolikt ziedus uz iemīļoto rakstnieku kapa. Saulcerīte Viese publicējās arī literārā mantojuma gadagrāmatā “Varavīksne” un kopš 1975. gada sastādīja “Raiņa gadagrāmatu”. Daudz paveikts Krišjāņa Barona, Andreja Pumpura un citu kultūras darbinieku piemiņas saglabāšanā un muzeju iekārtošanā gan Latvijā, gan ārzemēs.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Saulcerīte Viese kopā ar domu biedriem sāka nopietnu darbu Mežaparka kultūrvēsturisko vērtību apzināšanā un popularizēšanā, “lai redzētu uz priekšu un saprastu, kāpēc radīta šī savdabīgi skaistā Rīgas nomale Ķīšezera krastā”. Laikrakstā “Rīgas Balss” divu gadu laikā publicētas plašas rakstu kopas atvērumā “Mežaparks, nami, cilvēki, likteņi”. 1994. gadā izdevniecība “Preses nams” laida klajā nelielu, vizuāli skaistu Saulcerītes Vieses un Indras Vijupes veidoto brošūru ar tādu pašu nosaukumu. Pēc pirmās Mežaparkam veltītās konferences Saulcerīte Viese regulāri, divreiz gadā, izdeva avīzi Mežaparks – pirmā dārzu pilsēta Eiropā. Saistībā ar Mežaparka simtgadi apgādā “Jumava” iznāca Saulcerītes Vieses grāmata Mežaparks. Pilsēta priežu silā. Grāmatas tapšanas laiks bija ļoti interesants, arī es biju daļēji iesaistīta šajā darbā, meklējot vēsturiskos faktus un veidojot ar Mežaparka vēsturi saistīto nozīmīgāko personu sarakstu. Tikai diemžēl nebija iespējams vienā grāmatā pieminēt visus tos cilvēkus, kas tik ilgā laika posmā bija šeit dzīvojuši un devuši lielu ieguldījumu visas valsts labā. Viņu piemiņas iemūžināšana paliek nākotnes ziņā.

Pēc Mežaparka Attīstības biedrības nodibināšanas 1997. gadā Saulcerīte Viese kļuva par biedrības pirmo priekšsēdētāju un vadīja biedrības darbu līdz 2004. gadam. Daudz laika viņa veltīja Mežaparka “saimniecības” sakārtošanai, šī pilsētas rajona skaistās dabas un unikālās arhitektūras saglabāšanai, iedzīvotāju aizstāvībai pret Rīgas domes un valdības neapdomātiem lēmumiem, presē publicēja rakstus par Mežaparka problēmām, rīkoja konferences un dažādas sanāksmes, lai gan pati domāja, ka “nav jēgas uzņemties sētnieka darbu vai rakstīt vēstules Rīgas domei, jo Mežaparks vispirms ir jāapzin garīgi, lai saprastu, kur te ir īstās vērtības”. Tādēļ sadarbībā ar Mežaparka bibliotēku viņa organizēja ievērojamiem rakstniekiem un kultūras darbiniekiem veltītus literāros vakarus, sadarbojās ar Mežaparka sākumskolu un Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu.

Daudz enerģijas ieguldīts kopā ar vides aizsardzības speciālistiem Kristīni Āboliņu, Andi Zīlānu un daudziem sabiedrības pārstāvjiem cīņā par vēsturiskā bērnu parka Saules dārzs un senā Grāves muižas arhitektoniskā ansambļa saglabāšanu, lai, būvējot parka teritorijā dzīvojamās mājas un citas neiederīgas būves, par kādreiz saziedotajiem tautas līdzekļiem bērniem dāvāto īpašumu nepārvērstu tikai par fizisko treniņu vietu un darījumu objektu. Vēl tagad turpinās sarunas ar atbildīgajām personām par Ķīšezera krastu pieejamību publikai un nelikumīgo ezera aizbēršanu, kas varēja notikt tikai nesakārtoto likumu dēļ. Viņa kategoriski iestājās par to, ka Mežaparks paredzēts pilsētnieku atpūtai brīvā dabā bez maksas un nevis lai uz tā rēķina kāds pelnītu naudu, nopostot priežu mežu un būvējot tā vietā šeit neiederīgās spēļu zāles, viesnīcas un citas celtnes.

Ar viņas gādību ir uzstādīts piemineklis pie slavenās operdziedātājas Mildas Brehmanes-Štengeles mājas, Matīsam Kaudzītem veltītā piemiņas zīme Saules dārzā un piemiņas plāksnes pie namiem, kuros dzīvoja pirmais Mežaparka arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens un rakstnieks Kārlis Skalbe.

Augstākā virsotne plašajā Saulcerītes Vieses darbu klāstā, protams, ir mūža darbs – brīnišķīgā grāmata Mūžīgie spārni, par iemīļotās dzejnieces Aspazijas dzīvi, kas romānā cieši saistīta ar daudzām tā laika ievērojamām personām un vēsturiskajiem notikumiem. Par šo grāmatu Saulcerīte pēc nāves saņēmusi laikraksta “Diena” gada balvu kultūrā.

Saulcerītes Vieses darbības un interešu loks ir bijis bezgala plašs, un ne vienmēr visi mezgli viegli atrisināmi. Pati viņa dažkārt smēja, ka reizēm grūti bijis “savu zaķa sirsniņu noturēt kabatā un darīt darāmo”. Un tomēr, kā redzam, veikums ir ļoti bagāts: mums paliek viņas grāmatas, daudzie raksti presē un skaistas atmiņas par kopā pavadītajiem brīžiem, gan personīgi tiekoties, gan klausoties viņas stāstījumus dažādos sarīkojumos.

SAULCERĪTE NEILANDE

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"