Saulcerīte Viese bija manāmi nemanāma. Viņai bija savas ieceres, mērķis, sava dzīves gaita, no kuras atklātībai tika nodots tikai aisberga virsējais slānis. Atmiņas ir subjektīvas, un tāda ir arī mana apcere par Saulcerīti Viesi.
Kā vizuāls tēls viņa pirmo reizi manā atmiņā ir no Aspazijas simtgades pasākuma LU Lielajā aulā. Satraukta, pārliecināta, plīvojošā samta kleitā viņa pienāca, kā atbalstu meklējot manas klases audzinātājas Raiņa vakara vidusskolā Līvijas Volkovas personā. Tajā vakarā, kā vēlāk uzzināju, bija jāizšķiras Saulcerītes Vieses disertācijas liktenim. Viņa, jauna filoloģe, savā svētku runā atklāja ne tikai precizētu Aspazijas dzimšanas datumu, kurš neatbilda “brūnajā” literatūras vēsturē ierakstītajam gadu skaitlim, bet nopietni pievērsās noklusētās, spilgtās un spožās dzejnieces Aspazijas daiļradei un analizēja to.
1969.gada maijā, kad es sāku strādāt Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā par Raiņa muzeja “Jasmuiža” vadītāju, atkal sastapos ar Saulcerīti Viesi. Viņa bija muzeja galvenā fondu glabātāja. Bet viņu ļoti interesēja muzeja darba pētnieciskā puse, pelēkajās mapēs ielikto seno dokumentu, rokrakstu, fotoattēlu vēsture. Saulcerīte man stāstīja par jaunā Pliekšāna ģimnāzista un studenta gaitām tēva nomātajā Jasmuižā. Rādīja celmu Jašas krastā, uz kura sēžot Rainis sacerēja pirmos dzejoļus, rādīja ceļus, pa kuriem auļoja Pliekšānu zirgi, kas traucās uz netālo Kastīres muižu, kurā dzīvoja pazīstami ļaudis, un uz Aglonas staciju nosūtīt vēstuli uz tālo Pēterburgu. Kā vecākā kolēģe viņa mudināja meklēt un meklēt vēstures liecības, iet no cilvēka pie cilvēka, uzklausīt stāstus un tālāk tos atstāt pieejamus nākotnei. Saulcerītei Viesei bija apskaužams un neatkārtojams stāstnieka talants. Vēl tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, vecie Aizkalnes iedzīvotāji atceras, kā rakstniece viesojusies Jasmuižā, runājusi par it kā zināmām lietām un tomēr ar savu muzejisko lietu un notikumu interpretāciju likusi apkārtnes norises uztvert savdabīgāk.
Ar savu pozitīvo attieksmi pret tautas mākslu Saulcerīte Viese atbalstīja muzeja direktora Voldemāra Kalpiņa ieceri Jasmuižā līdzās Raiņa ekspozīcijai parādīt Latgales keramiķu darbus. Vai literatūras muzejam ir jāveido keramikas kolekcija? Tas bija diskutējams jautājums 1969. gadā un kā diskusiju objekts uzvirmoja arī turpmākajā muzeja darbībā. Saulcerīte Viese bija muzeja direkcijas, zinātniskās padomes locekle, balsoja par sadarbību ar mākslas zinātnieku Jāni Pujātu, par Silajāņu un pārējo Latgales novadu keramiķu cepļu apzināšanu, keramikas kolekcijas veidošanu Raiņa Jasmuižā.
Ziemā, kad Jasmuižas muzejs bija slēgts, filiāļu darbinieki strādāja Rīgā. Istaba, kurā sēdēja nodaļas vadītāja Līvija Volkova un lauku filiāļu - Tadenavas, Jasmuižas, Sprīdīšu, Jāņaskolas vadītāji, atradās līdzās Saulcerītes Vieses darba telpai. Mēs visi, jauni un skaļi, strādājām, arī ēverģēlības izdomājām, par līdzās esošās kolēģes darba apstākļiem pat prātā neienāca. No tā laika es esmu apbrīnojusi Saulcerītes spēju koncentrēties noteiktam darbam, to veikli padarīt, naski ķerties pie nākamā, tad aizvērt istabas durvis un rakstīt. Vienmērīgi skanēja vecās rakstāmmašīnas dziesma, pēc pusstundas Saulcerītes Vieses papēžu dipoņa jau bija dzirdama kādā no fondu glabātuvēm, jo muzeja lasītavā kāds zinātnieks gaidīja materiālu... Un tad atkal: koncentrēšanās īsā mirklī, rakstāmmašīnas klaboņa un pēc kāda laika - jauna Saulcerītes Vieses grāmata mūsu grāmatu plauktos.
Kad Saulcerīte Viese no muzeja aizgāja, pēkšņi bija tukšums. Kā tā? Kā muzejā tālāk strādāt? Tad no muzeja aizgāja Līvija Volkova, tad Voldemārs Kalpiņš, uzticot man Filiāļu nodaļas vadītājas amatu. Bet darba tradīcijas bija iedibinātas, domāšanas virziens nosprausts un to sekmēja direktora, galvenā fondu glabātāja un Filiāļu nodaļas vadītājas savstarpējā izpratne par kultūras vērtību saglabāšanu, tautā vešanu noteiktā vēsturiskā laikā – pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.
Nekur jau tālu Saulcerīte Viese neaizgāja. Caur Raini, Aspaziju, muzejiskiem un kultūras notikumiem sazinājāmies, satikāmies. Viņa bija stiprā aizmugure, joprojām kolēģe, kurai jebkurā laikā var palūgt padomu un aicināt uz pasākumu ziemas sniegos un vasaras tveicē. Viņa prata runāt ar auditoriju. Arī tad, ja zālē vienlaikus bija pirmā un vienpadsmitā klase. Viņai nebija skaļa balss, bet viņā bija tā iekšējā pārliecība par teikto, ka auditorija vēlējās vēsturisko patiesību un muzejiskās leģendas uzklausīt.
Raiņa un Aspazijas māju un muzeju likteņi Saulcerītei Viesei nekad nav bijuši vienaldzīgi. 2004.gada rudenī biju Krievijā - Raiņa Slobodskā. Kad atbraucu, Saulcerīte Viese ļoti ieinteresēti klausījās par tur redzēto, par Raiņa mājas likteni, par mazās pilsētiņas iedzīvotāju aktivitātēm izzināt Raiņa un Aspazijas daiļradi, Latvijas šodienu. Un deva man “darba uzdevumu” – atrast filmu par Slobodsku, kuras tapšanā viņa bija klāt vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad latviešu filologi pirmo reizi brauca meklēt Raiņa “pēdas” tālajā Vjatkas guberņā, - filmu, kura kaut kur aizķērusies un šobrīd nav skatītājiem pieejama.
Saulcerīte Viese domāja par Raiņa un Aspazijas tēlu Raiņa mājā Lugano. Tur atspoguļotā dzejnieku dzīve un daiļrade ir arī Latvijas tēls pasaules kontekstā. Biju klāt sarunā ar Rīgas Domes darbiniekiem, kad Saulcerīte Viese pauda savu viedokli, jo tuvojas 2006.gada pavasaris...
Viena no lielajām rūpēm pēdējos gados viņai bija Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Baznīcas ielā 30. Taktiski, neuzspiežot savu ideju, bet neatlaidīgi viņa urdīja mūs, muzejniekus, nepadoties, rīkoties, meklēt jaunas metodes un līdzekļus, lai Aspazijas namā sāktos restaurācijas darbi, lai nams atdzimtu. Mūžībā viņa aizgāja ar pārliecību, ka Eiropa, Eiropas nauda līdzēs koka arhitektūras piemineklim Rīgas centrā kļūt par Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades centru, muzeju lieliem un maziem, no Latvijas un no pasaules valstīm iebraukušiem cilvēkiem. Pagaidām tas tomēr diemžēl vēl ir tikai tāls sapnis. Bet Saulcerītes Vieses Aspazijas mājas redzējums ir iekļauts muzeja Zinātniskajā koncepcijā, arī diskutējamais jautājums par dzejnieku personīgās bibliotēkas fiziskās atrašanās vietu – vasarnīcā Majoros vai Rīgā. Savulaik Saulcerīte Viese, vēl muzejā strādājot, kārtoja bibliotēku, balstoties uz Raiņa atstātajām piezīmēm, pati aizveda un sakārtoja grāmatas Raiņa un Aspazijas muzejā Jūrmalā, veica zinātnisko izpēti, stāstīja un rādīja apmeklētājiem unikālo grāmatu eksemplārus ar Raiņa atzīmēm.
Saulcerīte Viese katru gadu piedalījās Raiņa un Aspazijas mājas rīkotajās zinātniskajās konferencēs, ieteica referentus, stāstīja pati. Jau 2004.gada oktobrī domāja par Aspazijas 140.dzimšanas dienu. Viņas iecerētais referāts “Aspazija un daba” 2005.gada 16.martā izpalika...
Raiņa un Aspazijas mājā 2004.gada oktobrī muzejs viņu nofilmēja mūža darba un mīlestības – grāmatas “Mūžīgie spārni” prezentācijā. Videofilma saglabās tobrīd Saulcerītes Vieses domāto un teikto tik ilgi, cik mums, mūsu sabiedrībai būs vajadzīgas īsta kultūras un dvēseles cilvēka dzīves atziņas.
GAIDA JABLOVSKA,
2005.gada 4.jūnijā.
Sestdienā, kad Saulcerīte Viese atgriezās savās “Sesku” mājās
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru