No bērnības vasarām sākot

Saulcerītes Vieses bērnības vasaras pagājušas mazpilsētiņā Gostiņos, Aiviekstes krastā pie vecātēva un vecāsmātes. Pateicoties Latvijas dabai, kas vienmēr pārsteigusi ar savu skaistumu, veidojusies arī tā pasaules skaistuma izjūta, ko redzam atklājamies viņas grāmatās. Bet prieks par vielas paļāvību veidotājam (vai tas būtu koks, māls vai vārds) dzimis, vērojot vectēvu pie virpas. Jēkabpils skolotājs Arnolds Štokmanis ar savu brīnumaino vēstures materiālu kolekciju iedvesmojis nākamo muzejnieci savākt visu, kas vien mājās licies sens, – varbūt tieši tāpēc Saulcerīte Viese pēc universitātes absolvēšanas atteicās no piedāvātās aspirantūras un lūdza nozīmēt darbā uz muzeju.

Taču grāmatas skaistajā un brīnumainajā pasaulē Saulcerīti esot ievedis tētis. Un tas noticis tā: līdzko tēvs uzcēlies (tas bijis ļoti agri), pamanījusies celties arī viņa. Vēl naktskrekliņā, ar Alberta Kronenberga “Mazo ganiņu” rokā, viņa ieritinājusies tētim klēpī un nerāpusies laukā, iekams nebijušas izlasītas vismaz pāris nodaļas. Bet kara gados meitene jau lasījusi pati, lasījusi un pārlasījusi gotu burtiem iespiesto Aspazijas Kopoto rakstu pirmo sējumu, līdz daļu dzejas zinājusi no galvas. Jā, izrādās – tik agrā bērnībā jau ir aizsācies ceļš līdz “Mūžīgajiem spārniem”, ceļš visas dzīves garumā. Vai nav brīnumaini? Liktenīgi?

Disertācijas tēma “Aspazijas dzīve un daiļrade” jau izvēlēta apzinīgi, jo šķitis, ka tā ir iespēja kaut nedaudz aizstāvēt dzejnieci pret marksistiskās kritikas nežēlību, vērtējot Aspaziju kā renegāti, buržuāzisko ideālisti, dekadenti un Raiņa novirzītāju no sociālisma ideāliem. Aspazijas dzīves un daiļrades pētniecība rada interesi arī par Raini. “It kā pati no sevis uzrakstījās Raiņa bērnības pasaka “Randenes vasara” (1965),” – tā par savu Aspazijas un muzeja bagātīgo dokumentu krājuma pētniecības darbu rezultātu raksta Saulcerīte Viese. It kā pati no sevis... Pieticīgi teikts. Tas bija rūpīgs daudzu gadu darbs, visa izpētītā izjusts un pārdzīvots. Tikai tā varēja tapt arī kopdarbs ar režisoru J. Bebrišu – dokumentālā drāma “Zvaigzne iet un deg, un...” (1967), bet vēlāk “Pasaules dziesma” (1973) un “Jaunais Rainis” (1982).

Monogrāfija ”Aspazija” izdota 1975. gadā, bet līdz tam ir ieguldīts daudz spēka un darba, lai nāktu klajā Aspazijas dzeja (2 sēj., 1966) un lugas (2 sēj., 1968). Aizsācies arī darbs pie “Raiņa gadagrāmatas” sastādīšanas, kas turpināsies daudzu gadu garumā
(1975 – 1989), vēlāk - pie rakstu krājuma “Raiņa un Aspazijas gadagrāmata” (1990, 1992, 1994).

Pēc tam, kad pār izdevniecības “Liesma” Kritikas un literārā mantojuma redakciju nogrūst gūzma apvainojumu nacionālisma, bezpartejiskuma un vēl visdažādākos grēkos, no bezdarba Saulcerīti Viesi paglābj Rakstnieku savienība: tur izveido konsultanta posteni literārā mantojuma kopšanai.

Šajos Rakstnieku savienībā nostrādātajos darba gados daudz paveikts dainu tēva – Krišjāņa Barona 150. jubilejas organizēšanā. Uzrakstīta monogrāfija par K. Baronu – “Mūža raksts” (1985). Var tikai apbrīnot Saulcerītes Vieses darba spējas, jo paralēli tiek strādāts gan pie Aspazijas Kopoto rakstu (6 sējumos) sastādīšanas (1985 – 1988), gan pie dažādu rakstu krājumu veidošanas, eseju grāmatas par rakstniekiem “Pie sliekšņa, pie avota” (1989), apceres “Gājēji uz Mēnessdārzu” (1990). Pēdējās tapšanā ļoti daudz palīdzējis brauciens uz Aspazijas un Raiņa trimdas vietu Kastanjolā – tas devis iespēju satuvināt abu dzejnieku mākslinieciskos meklējumus, jo turienes daba pārliecinošāk par visiem apcerējumiem stāstījusi par mākslinieka, dabas un filozofijas dziļo vienotību.

Un tad seko laiks, par kuru Saulcerīte Viese pati saka sekojoši: “Rakstnieku savienībā mēs sagaidījām arī 1991. gada janvāra naktis. Un tas laikam ir bijis visskaistākais, ko uz mirkli devusi dzīve, - redzēt savu tautu vienotu un ideālu spārnotu.”

Kopš 1997. gada Saulcerīte Viese bijusi Mežaparka Attīstības biedrības priekšsēdētāja. Daudz mīlestības un rūpju veltīts Mežaparkam, tā dvēseles saglabāšanai. Šī dvēsele – garīgā darba strādnieki, kuru mājvieta bijusi Mežaparks jau no tā pirmsākumiem. Turot rūpi par Mežaparku, tā saglabāšanu nākotnē, ir pētīti arhīvu dokumenti, pavadītas neskaitāmas stundas, “meklējot rakstos” Misiņa bibliotēkā, lai Mežaparka simtajā gadadienā varētu iznākt arī kultūrvēsturiskais pētījums “Mežaparks. Pilsēta priežu silā” (2001).

Tā soli pa solim, no Aiviekstes krastiem sākot, ir iets, rūpīgi piepildot ik mirkli. Un, lūk, šo soļu kopojums: Saulcerīte Viese – literatūrzinātniece, rakstniece, filoloģijas zinātņu kandidāte (1970), filoloģijas doktore (1992), habilitētā filoloģijas doktore (1996), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekle (1996). Viņa arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere (1995), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1985), Aspazijas balvas laureāte (1990), Mežaparka Attīstības biedrības priekšsēdētāja (kopš 1997), laikraksta “Diena” gada balvas laureāte (2005, pēc nāves).

Saulīte – tā viņu sauca draugi un tuvākie kolēģi. Viņi vislabāk arī zinās stāstīt par to, cik brīnišķīga Jāņumāte viņa prata būt, cik skaistus, neatkārtojamus Jāņus kopā ar viņu varēja svētīt pie Viešūra ezera. Arī par viņas teiksmu zinātājas dotumiem, gudro dzīvesziņu, daudzveidīgajām prasmēm.

Liktenis Saulcerītei Viesei dāvājis daudz, un viņa prata izmantot piedāvātās iespējas. Misiņa bibliotēkas plauktos uz mūžīgiem laikiem paliks viņas rakstītie vārdi – grāmatās, rakstu krājumos, žurnālos, laikrakstos. Paveikts ir daudz. Un kā vainagojums visam ir “Mūžīgie spārni”, kurā tik izcili, spilgti uzdzirkstī Saulcerītes Vieses rakstnieces talants.

ANNA ŠMITE,
LAB Misiņa bibliotēkas vadītāja

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"