“Mūžīgie spārni” – tā grāmatu par Aspaziju nosauca Saulcerīte, kas dzejnieces daiļradi izzināja ilgus gadus, līdz tapa šī pēdējā nozīmīgākā grāmata par Raiņa līdzgaitnieci. Saulcerītei pašai bija šie “mūžīgie spārni”, kas pacēla viņu pāri ikdienībai un sīkām likstām, lai daudz vairāk iegūtu mēs visi, visa Latvijas sabiedrība. Saulcerīti spārnoja Aspazijas lielums, un viņai darbība literatūras vēsturē bija sirdslieta – tai viņa atdeva visu, sevi nesaudzējot.
Īss atelpas brīdis bija tikai vasarā Jāņos pie Kaķīša ezera, kad Saulcerīte tautas tērpā sagaidīja līgotājus sētsvidū savās lauku mājās “Seskos”, kurus kādreiz viņai palīdzēja izvēlēties dramaturgs Gunārs Priede. Šādos jaukos svētkos tautas tradīciju garā arī es reiz līgoju kopā ar visiem, arī ar Ilgu Reiznieci un viņas ansambli.
Kopš 1946. gada rudens, vairāk nekā 50 gadus dzīvojot Mežaparkā, dienu no dienas izjutu šejienes pārvērtības negatīvā virzienā. Arī pēc neatkarības atgūšanas ar sāpēm vēroju nesakopto un grūstošo Mežaparku, kāds tas bija kļuvis ilgajos padomju gados. Kopā ar Saulcerīti Viesi sākām vākt materiālus par Mežaparka vēsturi un cilvēkiem, - Atmodas laikā patriotisma un degsmes pietika mums visiem.
Kādā tikšanās reizē, šķiet, tas bija astoņdesmito gadu nogalē, es ierosināju domu fiksēt uz papīra Mežaparka ievērojamāko cilvēku likteņus un viņu dzīves vietu aprakstus. Lai gan toreiz Saulcerīte bija aizņemta ar Raiņa un Aspazijas dzīves izpēti, viņa tomēr ieklausījās manī. Tas bija interesants laiks, kad meklējām sakarības starp namiem un to saimniekiem – nami, cilvēki, likteņi. Nami par savu likteni stāstīja paši, bet, strādājot ar daudzajiem materiāliem un dokumentiem, es iepazinu represētos cilvēkus, viņu pēctečus un mantiniekus, kas atgriezās Mežaparkā vai vismaz atguva namus, lai vēlāk tos pārdotu. “Priekšspēle” grāmatai bija daudzie raksti “Rīgas Balsī” – materiāli par ievērojamākajām dzimtām pirmskara Mežaparkā. Un tā 1994. gadā tapa grāmatiņa “Mežaparks. Nami, cilvēki, likteņi”.
Arhitektu savienībā prezentējām mazo grāmatiņu, stāstījām par vērtīgo Mežaparka apbūvi, kas ir saglabājama un atjaunojama. Tas viss atvēra acis un lika sarosīties amatpersonām. Un tāds jau arī bija mūsu nolūks – glābt to, kas Mežaparka apbūvē vēl ir glābjams. Pēc tam tika izstrādāti Valsts pieminekļu inspekcijas lēmumi un izveidoti arhitektūras pieminekļu saraksti. Arī arhitektūras profesors Jānis Krastiņš vienlaikus savā izdevumā apkopoja Mežaparka ēku stilus, uzrādīja ēku arhitektus, kas bija devuši savu ieguldījumu, lai tāds Mežaparks vispār taptu un pastāvētu.
Grāmata deva mums abām prieku un gandarījumu, jo bijām apkopojušas represēto Mežaparka iedzīvotāju sarakstus un iezīmējušas viņu dzīves vietas, kas daudziem nebija zināmas. Taču līdz ar to veiklo māju tirgoņu rokās bija nokļuvusi arī “izziņu literatūra”...
Ar Saulcerīti bijām kopā bieži: apspriedām idejas un iespaidus, diskutējām, vērtējām visu, kas notika Mežaparkā. Viņas ideja īstenojās, nodibinot Mežaparka Attīstības biedrību, jo tad varēja organizēt sanāksmes, problēmu apspriešanā iesaistīt plašāku interesentu loku. Arī Saulcerītes pētnieciskais darbs turpinājās, un, kopīgiem spēkiem vācot materiālus, tapa apjomīgais pētījums par Mežaparku – grāmata “Mežaparks. Pilsēta priežu silā”.
Saulcerīte bija īsts darbarūķis, nenogurstoša cīnītāja par lietu un taisnību, cilvēks ar spējām visu izzināt un sistematizēt, atrast gan baltvāciešus, kuri izceļojuši, gan trimdā mirušo mežparcnieku radiniekus. Saulcerīte spēja saskatīt ēkās un apbūvē paliekošās vērtības, kas jāsaglabā. Viņai bija plaša kartotēka par Mežaparka cilvēkiem, ēkām, par visu noderīgo, jo viņa meklēja arhīvadokumentus, satikās ar cilvēkiem, no kuriem smēlās izziņas materiālu un iedvesmu. Viņa lieliski prata atspoguļot latviešu likteņgaitas saistībā ar Mežaparka vēsturi, ļoti labi orientējās ēku stilos un arhitektūrā un visai drosmīgi savā grāmatā raksturoja arī Mežaparka celtnes. Visos viņas rakstos jūtams klātbūtnes efekts un patiesīgums.
Gan grāmata par Mežaparku, gan visa Saulcerītes darbība un literārais mantojums ir patiess ieguldījums latviešu kultūras vēsturē. Un mēs varam būt bezgala pateicīgi šim laikam, ka dzīvojām līdzās mūsu Saulcerītei, mūsu Saulītei.
Īss atelpas brīdis bija tikai vasarā Jāņos pie Kaķīša ezera, kad Saulcerīte tautas tērpā sagaidīja līgotājus sētsvidū savās lauku mājās “Seskos”, kurus kādreiz viņai palīdzēja izvēlēties dramaturgs Gunārs Priede. Šādos jaukos svētkos tautas tradīciju garā arī es reiz līgoju kopā ar visiem, arī ar Ilgu Reiznieci un viņas ansambli.
Kopš 1946. gada rudens, vairāk nekā 50 gadus dzīvojot Mežaparkā, dienu no dienas izjutu šejienes pārvērtības negatīvā virzienā. Arī pēc neatkarības atgūšanas ar sāpēm vēroju nesakopto un grūstošo Mežaparku, kāds tas bija kļuvis ilgajos padomju gados. Kopā ar Saulcerīti Viesi sākām vākt materiālus par Mežaparka vēsturi un cilvēkiem, - Atmodas laikā patriotisma un degsmes pietika mums visiem.
Kādā tikšanās reizē, šķiet, tas bija astoņdesmito gadu nogalē, es ierosināju domu fiksēt uz papīra Mežaparka ievērojamāko cilvēku likteņus un viņu dzīves vietu aprakstus. Lai gan toreiz Saulcerīte bija aizņemta ar Raiņa un Aspazijas dzīves izpēti, viņa tomēr ieklausījās manī. Tas bija interesants laiks, kad meklējām sakarības starp namiem un to saimniekiem – nami, cilvēki, likteņi. Nami par savu likteni stāstīja paši, bet, strādājot ar daudzajiem materiāliem un dokumentiem, es iepazinu represētos cilvēkus, viņu pēctečus un mantiniekus, kas atgriezās Mežaparkā vai vismaz atguva namus, lai vēlāk tos pārdotu. “Priekšspēle” grāmatai bija daudzie raksti “Rīgas Balsī” – materiāli par ievērojamākajām dzimtām pirmskara Mežaparkā. Un tā 1994. gadā tapa grāmatiņa “Mežaparks. Nami, cilvēki, likteņi”.
Arhitektu savienībā prezentējām mazo grāmatiņu, stāstījām par vērtīgo Mežaparka apbūvi, kas ir saglabājama un atjaunojama. Tas viss atvēra acis un lika sarosīties amatpersonām. Un tāds jau arī bija mūsu nolūks – glābt to, kas Mežaparka apbūvē vēl ir glābjams. Pēc tam tika izstrādāti Valsts pieminekļu inspekcijas lēmumi un izveidoti arhitektūras pieminekļu saraksti. Arī arhitektūras profesors Jānis Krastiņš vienlaikus savā izdevumā apkopoja Mežaparka ēku stilus, uzrādīja ēku arhitektus, kas bija devuši savu ieguldījumu, lai tāds Mežaparks vispār taptu un pastāvētu.
Grāmata deva mums abām prieku un gandarījumu, jo bijām apkopojušas represēto Mežaparka iedzīvotāju sarakstus un iezīmējušas viņu dzīves vietas, kas daudziem nebija zināmas. Taču līdz ar to veiklo māju tirgoņu rokās bija nokļuvusi arī “izziņu literatūra”...
Ar Saulcerīti bijām kopā bieži: apspriedām idejas un iespaidus, diskutējām, vērtējām visu, kas notika Mežaparkā. Viņas ideja īstenojās, nodibinot Mežaparka Attīstības biedrību, jo tad varēja organizēt sanāksmes, problēmu apspriešanā iesaistīt plašāku interesentu loku. Arī Saulcerītes pētnieciskais darbs turpinājās, un, kopīgiem spēkiem vācot materiālus, tapa apjomīgais pētījums par Mežaparku – grāmata “Mežaparks. Pilsēta priežu silā”.
Saulcerīte bija īsts darbarūķis, nenogurstoša cīnītāja par lietu un taisnību, cilvēks ar spējām visu izzināt un sistematizēt, atrast gan baltvāciešus, kuri izceļojuši, gan trimdā mirušo mežparcnieku radiniekus. Saulcerīte spēja saskatīt ēkās un apbūvē paliekošās vērtības, kas jāsaglabā. Viņai bija plaša kartotēka par Mežaparka cilvēkiem, ēkām, par visu noderīgo, jo viņa meklēja arhīvadokumentus, satikās ar cilvēkiem, no kuriem smēlās izziņas materiālu un iedvesmu. Viņa lieliski prata atspoguļot latviešu likteņgaitas saistībā ar Mežaparka vēsturi, ļoti labi orientējās ēku stilos un arhitektūrā un visai drosmīgi savā grāmatā raksturoja arī Mežaparka celtnes. Visos viņas rakstos jūtams klātbūtnes efekts un patiesīgums.
Gan grāmata par Mežaparku, gan visa Saulcerītes darbība un literārais mantojums ir patiess ieguldījums latviešu kultūras vēsturē. Un mēs varam būt bezgala pateicīgi šim laikam, ka dzīvojām līdzās mūsu Saulcerītei, mūsu Saulītei.
INDRA VIJUPE, arhitekte
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru