Veselus četrdesmit gadus mūsu dzīves ceļi tecējuši tuvu blakus, te krustojoties, te nedaudz attālinoties, taču kontaktam nekad nezūdot. Mūsu pirmā sadarbība notika 1965. gadā, kad avīzes ”Dzimtenes Balss” angļu valodā iznākošajam pielikumam “Amberland” tulkoju Saulcerītes atlasītos Raiņa aforismus. Viņa bija sajūsmā par iespēju popularizēt Raini aiz robežām, nāca ar priekšlikumiem, ko vēl vajadzētu tulkot, bet publicēšanas iespējas bija minimālas un izvēli nenoteica tulkotāji… Taču mūsu sadarbība šajā jomā palaikam atjaunojās, gan veidojot apjomīgu latviešu tautasdziesmu parindeņu krājumu angļu un vācu valodās, gan toreiz, kad interesi par Aspaziju un viņas daiļradi pēkšņi izrādīja Šveicē dzīvojusī itāliete Kjara Makoni. Tikšanās reizēs palīdzēju abām literātēm saprasties, pildot tulka pienākumus, un pēc tam diezgan ilgā periodā tulkoju parindeņus Saulcerītes izvēlētajiem Aspazijas dzejoļiem. Projektā ietilpa Aspazijas dzejas izlase angļu un itāliešu valodā, un tā kulminācija tika plānota 2006.gadā ar starptautisku Aspazijai veltītu literāru konferenci Lugano. Tā droši vien arī notiks, kā iecerēts, tikai bez Saulcerītes, uz kuras zināšanām viss projekts balstījās.
Kā ļoti nozīmīgs notikums Saulcerītes un visas latviešu tautas kultūras dzīvē atmiņā palikusi Aspazijas daiļradei veltītās disertācijas aizstāvēšana 1970. gadā. Oficiālās kritikas noliegto un ignorēto dzejnieci Saulcerīte ar savu fundamentālo pētījumu atkal cēla dienas gaismā. Par tēmas nozīmīgumu liecināja lielā sabiedrības interese un publikas pieplūdums. Nelielā telpa bija stāvgrūdām pilna. Līdz ar daudziem citiem stāvēju gaitenī aiz durvīm. Pēc spožās aizstāvēšanas nebija nekādas plašas svinēšanas. Bez manis vien Elza Rudenāja aizbrauca līdzi uz mājām, kur gaidīja Viesu ģimenes labais gariņš vecmāmiņa ar svaigi ceptiem pīrādziņiem un kvasu. Šajā reizē Elza Rudenāja uzdāvināja Saulcerītei Aspazijas viņai pašai savulaik dāvāto kameju. (Par to, kādos apstākļos tas noticis, izlasīju tikai tagad “Mūžīgajos spārnos”.) Un tā šī kameja kā simbols pavadīja Saulcerīti visu mūžu līdz pat “zvaigžņu stundai” – “Mūžīgo spārnu” atvēršanas svētkiem.
Ikdienā ar Saulcerīti daudz biežāk tikāmies pēc tam, kad arī es 1983.gadā pārnācu dzīvot uz Mežaparku un nu bijām tikai piecu minūšu gājiena attālumā. Viņai piemita apbrīnojama spēja visur saskatīt un izcelt būtisko un pulcināt ap sevi domubiedrus. Viņas izlolota, dzima Mežaparka Attīstības biedrība, tapa grāmata par Mežaparka vēsturi un tā iemītniekiem. Viņa panāca, ka pie vairākām bijušo kultūras darbinieku mājām tika novietotas piemiņas zīmes. Ar viņas gādību arī Līgatnes ielā tagad slienas Ģirta Burvja veidotais piemiņas akmens Mildai Brehmanei-Štengelei. Ne reizi vien te pēc Mežaparka apskates Saulcerīte ieradās kopā ar ekskursantu grupu, lai pie kafijas tases interesenti varētu pārrunāt iespaidus un kaut ko uzzinātu arī par slaveno dziedoni.
Saulcerītes ieguldījums latviešu kultūras vērtību saglabāšanā un popularizēšanā gan pašu mājās, gan aiz robežām ir nepārvērtējams. Pametot skatu atpakaļ uz viņas paveikto, pārņem apbrīna – cik daudz viņa paguvusi izdarīt. Aspazija, Rainis, Kr.Barons, tautas dziesmas, latviešu literatūras vēsture, neskaitāmas esejas par rakstniekiem un kur tad vēl organizatoriskie pasākumi kultūras darbinieku piemiņas iemūžināšanai.
Saulcerītes balss latviešu kultūras “kopkorī” nebija skaļa, bet vienmēr labi sadzirdama. Tajā ieklausījās, to respektēja.
Gan ģimene, gan tuvākie draugi viņu sauca par Saulīti, un šis vārds lieliski izsaka viņas būtību. Gaisma un siltums, ko viņa izstaroja, sasildīja visus, kam laimējās būt viņas tuvumā. Nu varam kavēties vien atmiņās un remdēt sirdi ar Raiņa vārdiem: Kad sirds tik smaga kā ezers guļ.
Atmini sauli!
Maija Andersone
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru