Jānim Krūmiņam – šogad būtu 75.

Vizītkarte: Dzimis 1930.g., miris 1994.g.,
basketbolists, augums 2,18 m.
Lielajā basketbolā – no 1954. līdz 1969.
Atzīts par XX gadsimta labāko basketbolistu Latvijā. (Balva piešķirta pēc nāves.)
Olimpisko spēļu sudraba laureāts: 1956.gadā – Melburnā, 1960. – Romā, 1964. – Tokijā.
Trīskārtējs Eiropas čempions PSRS izlases sastāvā – 1959., 1961., 1963.
Latvijas izlases spēlēs piedalījies 99 reizes.
Rīgas ASK sastāvā Eiropas kausu izcīnījis trīs reizes – 1958., 1959., 1960.g., bet
PSRS čempiona titulu – četras reizes.

MĒDZ BŪT ARĪ TĀ...

Stāsts būs par to, kā dižākais Raiskuma pagasta puisis par īstenu mežparcnieku kļuva.

Šaubu nav, Mežaparks – brīnišķīgākā vietiņa. Kam gan negribētos šeit dzīvot! Es – tā laimīgā! Kopš bērnības, kopš trīsdesmito gadu vidus, manas takas vijas pa Stokholmas ielu no 11. tramvaja pieturas uz leju līdz Stendera ielas 12. namam, kur mani vecāki īrēja dzīvokli Janēviču mājas otrajā stāvā. 1938. gadā – sagatavošanas klase Jāņa Poruka 18. pamatskolā pie Čiekurkalna ūdenstorņa. Tajā laikā mani vecāki no Vahramējevu ģimenes nopirka zemes gabalu turpat līdzās – Nr.13. Pēc mana tēva – arhitekta Heinriha Sirgeda (viņam šogad simtgade) projekta tika uzbūvēta divstāvu vienģimenes māja, kas nāca gatava 1940. gada pavasarī. Ievācāmies. Taču tad visiem zināmie notikumi un 1941. gada 14. jūnijā – “ilgais ceļš” taigā.

Mūsu mamma Irēna Sirgeda neizdzīvoja, bet mēs divatā ar brāli Juri atgriezāmies 1945. gadā, pirms 60 gadiem 1. novembrī. Dažus gadus mitinājāmies citu ļaužu paspārnē, līdz tikām atpakaļ mūsu mājas apakšstāvā (augšstāvu bija aizņēmusi Kalnbērzu ģimene un atbrīvoja to tikai 1997. gadā). Arī mans vectētiņš Aleksandrs Bode ar vecmāmiņu, mana krustmāte Margarita Šaberte ar meitu Baibu un citi radi, kuriem kara vētrās bija laimējies izdzīvot, patvērās zem šī jumta. Pabeidzu vidusskolu, pēc tam Mākslas akadēmiju. Tēlniecības nodaļu beidzu pie vecmeistara Teodora Zaļkalna 1958. gadā.

Radošajam darbam meklējot tēmu, lai piedalītos izstādē, atcerējos gadījumu pirms vairākiem gadiem. Tas bija tā. Prakses laiku vasarā strādājām Cēsīs, tēlnieka Kārļa Jansona mājās “Siļķēs”. Mēs, pulciņš studentu, braucām ar vilcienu uz Rīgu. Mums pretī apsēdās tolaik veiksmīgu basketbolista karjeru sākušais raiskumietis Jānis Krūmiņš. (Vai to var saukt par brīnumu, likteni, likumsakarību vai absolūtu nejaušību?)

Tā mēs toreiz nosēdējām divas stundas viens otram iepretī, ne vārda nepārmijuši, un vēlāk šī epizode izrādījās liktenīga mums abiem.

No tā brīža bija pagājuši gadi četri. Nolēmu veidot Krūmiņa portretu izstādei. 1960. gada marta sniegputenis. Saņēmu dūšu un ierados Sporta akadēmijas zālē, kur tobrīd notika populārās Rīgas ASK basketbola komandas treniņa nodarbība. Jutos kā nosalis knislis. Zāles atmosfēra fantastiska, bumbu troksnis, trenera Gomeļska spalgā balss, visapkārt gara auguma vīri, un Jānis viņu vidū. Komandas biedrs Jānis Dāvids jau bija labu vārdiņu aizlicis un man taciņu nogludinājis. Vēroju treniņa norisi un starplaikā uzrunāju Jāni. Centos pierunāt ziedot savu brīvo laiku un būt par modeli manam darbam. Beigu beigās tika apsolīts, un jau pēc dažām dienām Jāņa Pobeda ieripoja pagalmā Stendera ielā.

Sākās darbs vairāku mēnešu garumā. Tuvojās Romas Olimpiskās spēles, un Jānim, Padomju Savienības izlases dalībniekam, bija jābūt treniņnometnē Maskavā. Rakstījām vēstules. Portretu pabeidzu bez viņa, un tas pabija izstādēs gan Rīgā, gan Maskavā. Rudenī Jānis atgriezās no Romas ar sudraba medaļu. Rīgā – skaista godināšana, bet visi krāšņie ziedi tika vesti man uz Mežaparku. Pieņēmu bildinājumu, un mēs salaulājāmies tā paša gada pēdējā dienā.

Vai nešķiet kā pasakā – “viņi satikās, dzīvoja laimīgi un nomira vienā dienā”. Bet Jānis aizgāja viens 1994. gadā, man veltīdams patiešām laimīgus 34 gadus. Šie ilgie gadi tika piepildīti ar darbu, ar rūpēm par trim bērniem – Ivaru, Juri un Irēnu. Pie mums dzīvoja un bērnus auklēt palīdzēja vecāmāte – Jāņa mamma Emīlija Krūmiņa. Šobrīd esam bagāti ar četriem mazbērniem – Aneti, Ernestu, Reini un tikai gadiņu veco Leldi. Un diemžēl tikai no pirmās mazmeitiņas Anetes (tagad 15 gadi) mutītes Jānis sagaidīja to brīnišķo vārdiņu “opītis”.
Jāņa dienas ritēja darbā un rūpēs par ģimeni, kopjot dārzu un māju. Vairums mēbeļu paša taisītas, tajā skaitā bērnu gultiņas un šūpulis. Starp citu, parocīgais interesantas konstrukcijas šūpulis jau “izauklējis” 32 gan pašu, gan arī radu un draugu bērnus un mazbērnus, - par to liecina auklējamo vārdi un datumi uz šūpuļa grīdiņas. Lūk, cik svētīgas bijušas Jāņa rokas! Vēl arī šūpuļkrēsls dārzā un baseins bērnu priekam vasarā. Mūsmājās, kā arī draugu, radu un paziņu mājās joprojām kalpo Jāņa “firmas” ķeblīši ar virpotām kājiņām.

Gan sporta laukumā, gan dzīvē krietns darbarūķis bija Jānis, un Mežaparka klusā maliņa laipnu kaimiņu ielokā deva viņam patvērumu no ziņkāru ļaužu acīm. Un mūsu māju joprojām dēvē par Krūmiņu māju – tas Jāņa dēļ.

Inese Krūmiņa

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"