Māksliniecei Džemmai Skulmei – 80

KRĀSAS – ROZĒS, MEŽAPARKĀ, DZĪVĒ

Šoruden mediju uzmanības lokā bija gaišs, emocionāls Mežaparka cilvēks – Džemma Skulme, viena no vadošajām latviešu gleznotājām, ilggadēja Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja, nozīmīga sabiedriska darbiniece, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere. Mūsu mazajai avīzītei salīdzinājumā ar “lielajiem brāļiem” varbūt ir sava veida priekšrocības, tā teikt, kaimiņu būšana, savs cilvēks. Un to arī nolēmām likt lietā, atceroties sakāmvārdu: “Kas daudzina labo, tas labo arī piedaudzina.” Un šoreiz tās ir labas kaimiņu attiecības, kurās noteicošais ir katra cilvēka individualitāte, bagāta kultūras un intelekta bagāža. Un tā Džemma Skulme kādā drēgnā decembra vakarā savas durvis ver kaimiņiem – ārstei Ingai Cakarei un advokātam Uldim Cakaram. Ienācējus apņem patīkams siltu pīrāgu un tējas aromāts, namamātes enerģiskais uzaicinājums justies kā mājās, bet visiem pa vidu ieinteresēti slīd Nesijas milzīgais, mīkstais “kažoks”. Iekārtošanās apkārt jau servētajam apaļajam galdam neaizņem daudz laika, un sarunas raisās. Tās ir spontānas un “daudzkrāsainas”. Atliek vien ieklausīties!

Džemma Skulme: - Man šie kaimiņi ir paraugs, kā viņi kopā ar bērniem kopj savu dārzu. Šodien starp jaunpienācējiem Mežaparkā es vēl neesmu redzējusi tādus, kuri paši pilnībā aprūpē visu un kuru bērni ir izauguši, strādājot dārzā. Manuprāt, tāda veida audzināšanai vajadzīgas zināmas dotības.

Inga Cakare: - Mēs ne tikai savas meitas liekam pie darba, bet arī viņu draugus, kaut vai pie zāles pļaušanas. Daudz bija darāmā, un paši vien visu veidojām. Kaut gan, jāatzīst, esam saņēmuši arī pietiekami daudz kritisku piezīmju – gan krūmiņi esot ne tā iestādīti, gan rozes nevietā.

Uldis Cakars: - Pastkastītē pat bija iemestas zīmītes ar aizrādījumu, ka rozes neesot Mežaparkam raksturīgas, un ieteica pārstāt audzēt tās. Mūsu māju ir projektējis profesors Pēteris Bērzkalns, un pats arī bija izplānojis visu dārzu un celiņus, kā arī norādījis, kurā vietā kādiem kokiem jāaug. Un tas ir jāņem vērā, arī atjaunojot un sakopjot visu tā, kā to ir iecerējis autors tieši šai mājai. Te ir dažādas retas koku sugas. Un tā drīzāk ir mūsu nelaime, salīdzinot ar Džemmas kundzes dārzu, kur nav jāgrābj lapas tādā daudzumā. Mums arī drīz būs tāds pats kalniņš kā jums, tikai mūsējais būs lapu kalniņš.

Dž.S.: - Jā, šī sava kalniņa dēļ mēs šo gruntsgabalu arī izvēlējāmies. Diemžēl bijām tik nepraktiski, ka nepadomājām, cik viegli vai grūti ir apsaimniekot ielu stūrī esošu teritoriju. Tas bija 1958. gadā, kad profesors Arturs Reinfelds ar īpašu pietāti pret dabu projektēja šo māju, labi izprazdams arī mūsu ģimenes vēlmes. Līdz tam mēs kopš 1950. gada dzīvojām Lūkinu mājā tepat Emīla Dārziņa ielā. Tas ir sākums manas dzīves posmam Mežaparkā, bet par to ir atkal cits stāsts.

U.C.: - Mans aizsākums Mežaparkā ir bērnudārzs, kad no Sarkandaugavas braucu šurp ar divriteni, kas bija pārtaisīts Ozolnieka firmas sieviešu ritenis. Pēc tam loģisks turpinājums Mežaparka skolā – tajās skaistajās mājās, kas tagad pieder apdrošināšanas kompānijai. Manuprāt, mūsu skola pilnīgi atšķīrās no visām citām pilsētas skolām ar daudz ko: mums bija savs tenisa laukums, futbola laukums. Klasē bija maz bērnu, tādēļ varējām iemācīties desmitreiz kārtīgāk nekā lielajās skolās. Un acu priekšā man vēl tagad jūsu tēva Oto Skulmes glezna, liela un skaista.

Dž.S.: - Jā, tā bija tēva dāvana skolai. Mans dēls Juris tolaik tur mācījās. Arī viņam bija ļoti kārtīgas burtnīcas, labs rokraksts, daudz piecnieku. Vārdu sakot, tā bija ļoti inteliģenta skola, atbilstoša Mežaparkam gan iekšējā klimata, gan arhitektūras ziņā. Arī šodien daudz laba mums apkārt. To varu teikt par mūsu kafejnīcu “Gustavs Ādolfs” un mazo pārtikas veikaliņu. Augstvērtīga produkcija, arī kādas delikateses sāk parādīties, pārdevējas laipnas. Dzīve pati liek šīm nozarēm šeit pareizi attīstīties. Manuprāt, šim stilam neiederētos ne lielveikals, ne kaut kas tamlīdzīgs. Ir jāapzinās, ka pilsēta savu prestižu var celt arī skaisti, godīgi.

U.C.: - Bet kā būs, kad realizēs tās milzīgās pārmaiņas, kas paredzētas jaunajā Rīgas attīstības plānā, kad izzāģēs priedes un gar Meža prospektu un mežā saliks to ciematveidīgo tā saucamo “arhitektūru”? Tā, manuprāt, ir mazattīstītu cilvēku tipu domāšana: nevienam no viņiem neinteresē tā vēsturiskā esība, kāda bijusi iepriekš, kā cilvēki savulaik gudri plānojuši pilsētvidi.

Dž.S.: - Nē, tas nenotiks, nekādā ziņā tas nedrīkst notikt! Kāpsim kokos! Esmu dzirdējusi un zinu, ka šāds protesta veids ir bijis citviet pasaulē. Vienkārši un elementāri – ir jāsaglabā kādas spēcīgas, plašas zaļumu joslas, kas pretotos tam visam negatīvajam, ko pasaule tagad “saražo”. Patiešām, ne jau sablīvētība un piespiedu tuvināšanās tik daudz ir vajadzīga, bet gan vairāk individualizēšanās. Lai varam just, ka te dzīvo cilvēks, kura personība un darbs mums ikdienā ir svarīgi. Tātad nozīmīgs ir viss, kas apņem cilvēku.

I.C.: - Mani vēl pārsteidz arī tas, ka pašlaik jaunatnācēji Mežaparkā ienāk it kā nemanāmi, anonīmi. Varbūt mūsu ģimene toreiz nepareizi rīkojās, bet mēs uzskatījām par savu pienākumu iepazīties. Atcerieties, Skulmes kundze, kā mēs tos trakos tīteņus ēdām?

Dž.S.: - Ak, es to nemūžam neaizmirsīšu! Jūs taču saaicinājāt tuvākos kaimiņus, kad vēl nekas nebija iekārtots, vienīgi galds, uz tā viss salikts, sagriezts. Māja pilnīgi tukša, tikko izmēzta pēc iepriekšējo iemītnieku aiziešanas. Tikko izmēzta... Varbūt tagad cilvēkiem jākļūst sirsnīgākiem, labsirdīgākiem. Nav jau nepieciešama īpaša brāļošanās, kas varētu būt gan apgrūtinoši, gan dažkārt nāktos rūgti vilties. Turklāt darba specifika dažkārt nosaka, ierobežo attiecību modeli. Manuprāt, mūsu kaimiņu attiecības varētu būt zināms paraugs.

U.C.: - Ne jau visiem cilvēkiem, visām profesijām ir vienāda vēlēšanās izpausties kolektīvi. Man, piemēram, lielākā kolektīvisma izpausme ir mana ģimene un, protams, nozīmīga arī daba, vide, arī būves un to stils. Noteikti ir ļoti grūti tagad uzcelt Mežaparkā iederīgas mājas. Visam jābūt saskanīgam, pat krāsai. Vienmēr atcerēšos jūsu teikto: “Jūs taču nekrāsosiet savu māju baltā krāsā kā pienotavu!”

Dž.S.: - Tas nāk no Ērikas Romanes. Tā viņa teica. Patiesi, Mežaparkā tikai dažas jaunās mājas ir veiksmīgas. Piemēram, tā pie Hamburgas ielas tramvaja pieturas – diezgan modernā, konstruktīvā stilā, diemžēl tā otra blakus ir pārāk tuvu, tas izjauc kopskaņu. Tik dažādu stilu mājas neder kopā.

U.C.: - Bet varbūt tas tika darīts ar gudru ziņu, lai kaimiņš varētu ieekonomēt avīzes pirkšanu, - viņš, rīta kafiju dzerot, var izlasīt avīzi otra kaimiņa rokās. Tas, protams, pārspīlējums, taču Mežaparkā diemžēl tagad tā notiek, tai skaitā idejās, kas virmo par Dziesmu svētku estrādi. Varbūt tāda veida būves uz ūdens ir modernas un derīgas Austrālijā, taču pilnīgi nevietā mūsu klimatiskajos apstākļos. Tiek runāts par akustikas brīnumiem, bet, kad ieskriesies vējš no ezera, tad nedzirdēs vispār neko. Turklāt nevar skanēt pret tukšumu. Arī par dabu, par ezera aizsardzību neviens pat nerunā!

I.C.: - Ne jau tikai par ezeru un mežu nerunā. Arī Saulesdārzs ir ļoti liela sāpe. Mūsu meitenes Saulesdārzā floristikas studijā iemācījās gatavot skaistas ziedu un augu kompozīcijas, un šīs iemaņas viņas ir saglabājušas un izmanto vēl tagad. Žēl, ka Izglītības ministrija neprata godīgi noturēt Saulesdārzu.

Dž.S.: - Jā, bērnu izglītībai un sabiedrības pamatu veidošanai tas ir liels zaudējums. Man patika vēsturnieka Strangas doma, ka visas Latvijas valdības, jau no Neatkarības sākuma, ir utopisti, ideālisti, kas pilnīgi nav ievērojuši realitāti. Viss notiek bez stingriem reāliem pamatiem. Arī pašreiz necik tālu nespēsim tikt.

U.C.: - Politikā taču atspoguļojas likumi. Pamatā tie visi ir vērsti uz mūsu ierobežošanu, aizliegumu veidošanu. Es šaubos, vai tas var veicināt sabiedrības attīstību. Likumi, protams, ir jāpilda, ja reiz tie pieņemti. Taču to pieņemšanas būtība ir vienāda – tie visi ir regulējoši, aizliedzoši. Līdz ar to faktiski mazinās brīvās domas attīstība.

Dž.S.: - Bet vai mēs vispār esam gatavi brīvai domai? Varbūt tikai viena neliela sabiedrības daļa to spētu. Man gan šķiet, ka tieši regulējošais, ierobežojošais pašlaik ir vairāk vajadzīgs. It kā jau demokrātiskā valstī tā nedrīkstētu būt. Nu, piemēram, literatūrā vairāki rakstnieki tagad dabūja augstus apbalvojumus. Es tos arī nopirku, izlasīju. Visi darbi ir labi, rakstnieki apdāvināti, kaut gan tie varbūt nav romāni. Latviešiem pašlaik ar romāniem vispār ir bēdīgi, bet tas nu tā. Taču šo darbu personāži ir tādi, ar kuriem mums nav nekāda sakara, no kuriem cenšamies novērsties. Var jau saistīt to ar zināmu poētiku, viss skatījums it kā ir samērā individualizēts. Bet autori par varītēm liek mums ielūkoties viņu dzīvēs: viņi dzīvo pa trim, guļ kopā, un klāt vēl visas miesiskās izdarības, aprakstītas sīki, tiešos vārdos. Visas šīs autores ir burvīgas meitenes. Bet mēs esam mācīti, ka tomēr kādām robežām ir jābūt. Šo robežu ir grūti novilkt, bet tā ir jājūt. Un šo robežu nedrīkst pārkāpt. Tās, lūk, ir tās jūtamās robežas, nevis tikai tās tiešās, ar likumu noteiktās. Tādu nekad likumā nebūs.

U.C.: - Daudz kas likumu izpratnē tagad izmainās sakarā ar Eiropas tiesību ienākšanu, jo mūsu tiesības ne vienmēr atbilst Eiropas normām. Ja sāksim vērtēt, vai mūsu tiesības atbilst Eiropas normām, mūs var uzskatīt nevis par Latvijas patriotu, bet gan par ienaidnieku. Visus procesus ļoti ietekmē arī vispārējais zināšanu līmenis, kas strauji pazeminās. Un tam var būt tālejošas sekas.

Dž.S.: - Ir jāatrod pareizais modelis. Ar to es gribu teikt, ka cilvēks, personība ir milzīga vērtība. Ir jādomā, kā šīs vērtības saglabāt, lai noturētu radošo, garīgo izaugsmi un attīstību visās jomās. Arī izpratnē par vidi un konkrēti par Mežaparku. Daži labi paraugi jau ir. Tas priecē un rada cerīgu sajūtu. Un šādu gaišu, radošu noskaņu gribu novēlēt arī tuviem un tālākiem kaimiņiem Ziemassvētkos!

Sarunās ieklausījās Biruta Bernacka

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"

2005. gada 14. decembrī