Pats darbiņš mani teica
Atceros senos laikus. Bija sešdesmitie gadi. Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā tolaik gatavojām Raiņa Kopoto rakstu akadēmisko izdevumu, gandrīz ik dienas nācās staigāt uz Rīgas pili, tur, ejot cauri pagalmam, mērot ceļu uz otro stāvu, kur tūliņ pa labi atradās fondu nodaļa. Fondu glabātāja bija Saulcerīte Viese, kurai tolaik bija tikai divdesmit seši gadi, taču viņa nekādā ziņā nebija tikai fondu glabātāja vien. Saulcerīte tos teicami pārzināja, jo diendienā bija kopā ar mūsu gara darbiniekiem, ar mūsu rakstnieku darbiem, rokrakstiem, piezīmēm, vēstulēm, dienasgrāmatām, viņa dzīvoja neparastu, lielu personību valstībā un uzsūca sevī no tiem mantotās garīgās vērtības. Raiņa Kopotos rakstus kārtojot, zelta vērts bija Saulcerītes padoms. Muzejā pavadītie gadi viņai deva stingru pamatu, tā bija laba augsne visam turpmākajam darbam, tur Saulcerīte iemantoja pārliecību, ka pētījums jābalsta uz datu, faktu un dokumentu izpētes pamata.
Atceros senos laikus. Bija sešdesmitie gadi. Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā tolaik gatavojām Raiņa Kopoto rakstu akadēmisko izdevumu, gandrīz ik dienas nācās staigāt uz Rīgas pili, tur, ejot cauri pagalmam, mērot ceļu uz otro stāvu, kur tūliņ pa labi atradās fondu nodaļa. Fondu glabātāja bija Saulcerīte Viese, kurai tolaik bija tikai divdesmit seši gadi, taču viņa nekādā ziņā nebija tikai fondu glabātāja vien. Saulcerīte tos teicami pārzināja, jo diendienā bija kopā ar mūsu gara darbiniekiem, ar mūsu rakstnieku darbiem, rokrakstiem, piezīmēm, vēstulēm, dienasgrāmatām, viņa dzīvoja neparastu, lielu personību valstībā un uzsūca sevī no tiem mantotās garīgās vērtības. Raiņa Kopotos rakstus kārtojot, zelta vērts bija Saulcerītes padoms. Muzejā pavadītie gadi viņai deva stingru pamatu, tā bija laba augsne visam turpmākajam darbam, tur Saulcerīte iemantoja pārliecību, ka pētījums jābalsta uz datu, faktu un dokumentu izpētes pamata.
Saulcerītes Vieses pētījumos satikās, reizē sadevās rokām divas izcilas personības – Rainis un Aspazija, kādā no grāmatām viņa vairāk pievērsās vienam, tad atkal otram, līdz abi dzīvoja kopā – kā tas ir grāmatā Mūžīgie spārni. Iepriekš šīs personības bija jau tikušās S. Vieses un J. Bebriša lugā Zvaigzne iet un deg, un... (1969) un grāmatā Gājēji uz Mēnessdārzu (1990). Vienam no Saulcerītes pētījumiem likts virsraksts Jaunais Rainis (1982), tajā stāstīts par Raiņa jaunības gadiem, par personības tapšanu, par iecerēm Nākotnes cilvēkam, taču reizē šī grāmata paver vispār jaunu skatījumu uz Raini. Tāpat jaunā gaismā atveras Aspazijas līdzīga nosaukuma monogrāfija Aspazija (1975), un tāpat jaunā izgaismojumā ieraugām Aspaziju un Raini monogrāfijā Mūžīgie spārni. Tajā visuzskatāmāk parādās Saulcerītes spēks, apbrīnojami organiski viņa grāmatā saliedē divus slāņus: viens no tiem ir stingri zinātniska izpēte, katra lappuse, katra rindkopa te balstīta uz faktiem un dokumentiem, un tajā pašā laikā šo darbu var lasīt kā aizraujošu romānu. Autore te spoži apliecina savu rakstnieces talantu un tieši tādā veidā padara Raini un Aspaziju lasītājiem saprotamu un tuvu.
Nebija tā, ka Saulcerīte visu mūžu būtu sēdējusi tikai Raiņa muzejā. Vairākus gadus – no 1953. līdz 1958. – viņa vadīja toreizējās izdevniecības Liesma kritikas un literārā mantojuma redakciju. Tas bija grūts laiks mūsu kultūras dzīvē, kad neganti juta cenzūras – Glavļita un Preses komitejas spaidus, un tomēr Saulcerīte arī tad pamanījās paveikt daudz laba, cita pēc citas sāka iznākt dažādu autoru monogrāfijas par mūsu vārda mākslas meistariem R. Ezeru, H. Gulbi, G. Priedi, R. Blaumani, A. Čaku, J. Sudrabkalnu un vairākiem citiem. Bet, kad situācija sastrēga par daudz, Saulcerīte pārgāja strādāt uz Rakstnieku savienību, kur bija konsultante referente, un astoņdesmito gadu vidū radošu draugu kopa – J. Peters, S. Viese, L. Dzene – paveica svētīgu darbu, mūsu inteliģenci un reizē tautu vadot pa Trešās atmodas ceļu.
Saulcerīte visu mūžu bija darītāja, viņa nekādā ziņā nemīlēja sēdēt klēpī saliktām rokām. Kad deviņdesmitajos gados Rakstnieku savienībā notika pārmaiņas un kādreizējais radošais kodols paira, Saulcerīte pievērsās savai toreizējai dzīves vietai Mežaparkam, sākot pētīt šā rajona vēsturi un kādreizējos iemītniekus. Tapa grāmata Mežaparks – nami, cilvēki, likteņi (1994, kopā ar I. Vijupi) un Mežaparks. Pilsēta priežu silā (2001). Taču vispilnīgāk viņa sevi izpauda un apliecināja savā pēdējā grāmatā Mūžīgie spārni. Tā vien liekas, ka arī Saulcerīti Viesi nesa mūžīgi spārni – idejas un domas spārni. Viņa prata sasaistīt zemi ar debess tāli, viņas darbos jaušams stingrs, zemē sakņots pamats un līdzās tam – vēriens, plašums, domas lidojums.
Saulcerīte mīlēja mūsu tautas garamantas, mūsu tautasdziesmas. Vēl tad, kad tas nebija oficiāli pieņemts un kad uz to skatījās drusku greizi, Saulcerīte svētku reizēs uzģērba latviešu tautastērpu. Arī aizgāja, sekojot senču tradīcijām, - darbu darot. Ne jau fiziski strādājot, bet kaļot jaunus plānus un ieceres. Bet ar saviem darbiem, ar Raini un Aspaziju viņa ir un būs mums līdzās, jo bez Saulcerītes Vieses veikuma nav domājama mūsu literatūras un kultūras vēsture.
VIKTORS HAUSMANIS
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru