Profesors Jēkabs Graubiņš

“ MŪSU TAUTAS DZIESMAS IR NEPĀRSPĒJAMAS...”

Man dziļi atmiņā iegūluši šie vārdi, kurus 1947. gada septembrī teica profesors Jēkabs Graubiņš (1886. 16.IV–1961. 3.XII), sākot savu latviešu folkloras lekciju cikla pirmo nodarbību Latvijas Valsts konservatorijā tikko nodibinātās mūzikas vēstures (vēlāko muzikologu) 1. kursa studentu grupai mūsu mūzikas augstskolas foajē stāva plašā, ērtā telpā (šobrīd tā ir pūtēju instrumentu katedras “īpašums” – klase Nr. 113). Klausītāju pulciņā bijām desmit studenti. Starp viņiem jaunās specialitātes pirmie pieci 1952. gada pavasara LVK absolventi (līdz ar šo rindiņu autoru, vēl dzīvajo rindās rodamā Biruta Dreiže, kā arī viņsaulē pāragri aizgājušie neaizmirstamie kolēģi - Vita Krūmiņa, Viktors Sams, Silvija Stumbre).

Nezinu, kā citi, bet es toreiz - mūzikas teorētiskajās disciplīnās gauži neizglītots “Cēsu zēns” - biju stāvā sajūsmā. Par šķietami no bērnības laikiem jau labi pazīstamajām tautas melodijām nekad nebiju dzirdējis tādus, tik interesanti izskaidrotus un ar trāpīgiem piemēriem bagātīgi argumentētus atzinumus. Gan par latvju folkloras savdabībām, dainu un melodiju bagātībām. Gan par dziedājumu metrikas, ritmikas, tonālajām īpatnībām. Un galvenais – par latviešu tautas mūzikas idejiski estētisko vērtību milzīgo, globālos mērogos neaptveramo daudzpusību.

“Sākot ar Cimzes, Jurjāna un Melngaiļa darbību, savākts vairāk nekā 30 tūkstoši melodiju, kas kopā ar kopš Krišjāņa Barona laikiem pierakstītajām vairāk nekā divi miljoni dainu četrrindēm, aptver tematus no cilvēka piedzimšanas līdz pat viņa nāves stundai. Jā, mūsu tautas dziesma ir šķietami neliela, tikai it kā astoņu taktu apjoma, nezināmā folkloras teicēja tālās sendienās izauklēta. Bet, lai cik grandiozas savā muzikālās izdomas bagātībā nebūtu, piemēram, armēņu “mugāmu” improvizācijas vai krievu “biļinu” episkie stāstījumi, latvju tautas dziesmu daili tie nepārspēj...”

Diezgan bieži šādus pārdroši spēcīgus mūsu tautas mūzikas cildinājumus izteikdams, profesors “aizdegās”. Piepaceltajā balsī, krietni piesarcis, it kā kādam latvju nelabvēlim oponēdams, vecmeistars klausītājiem tad demonstrēja paša folkloras vācēja gaitās kādreiz pierakstītos retumus. Atgādināja klasisko tautas mūzikas apdaru pērļu skanējumus un sajūsminājās tādā temperamenta kāpinājumā, ka ik nodarbībā arī mēs sajūsminājāmies līdz asarām...

Ja profesora toreizējo un vēlāko pēckara perioda lekciju (līdz 1950. gada nelikumīgai apcietināšanai un netaisnajai padzīšanai no darba LVK) daudzie klausītāji (ne tikai jau pieminētais Viktors Sams, bet arī Aldonis Kalniņš, Andrejs Krūmiņš un citi) divdesmitā gadsimta 50.-60. gadu posmā izauga par aktīviem latvju folkloras vācējiem un pētniekiem, par dedzīgiem, kaut okupantu varas neatšifrētiem, Latvijas patriotiem, tad tas noteikti ir Jēkaba Graubiņa dižās radošās personības un viņa unikālo folkloras nodarbību nopelns.

Tieši to pašu varu teikt par komponista, latviešu mūzikas klasiķa, izcilā pedagoga, koru diriģenta, mūzikas kritiķa, Latvijas pirmās brīvvalsts nesavtīgā sabiedriskā darbinieka Jēkaba Graubiņa polifonijas teorijai un praksei veltītajām nodarbībām, kuru cītīgs klausītājs kopā ar augšminēto kolēģu grupu biju LVK 1948.-1949. mācību gadā. Nevarēju vien nobrīnīties, cik veikli mūsu klasē uz nošu tāfeles profesors prata rakstīt dažādu polifono vingrinājumu paraugus, kā viņš izskaidroja invenciju, kanonu un dažādu citu polifono formu “matemātiskās” likumības, radinādams jauniņos teorētiķus pie domas, ka četrbalsīgu fūgu, vismaz tās ekspozīciju pavasara eksāmenā vajadzēs uzrakstīt bez klavieru piepalīdzības. Tikai pie rakstāmgalda. Un ne ilgāk kā pāris stundu laikā... Šo grūto uzdevumu mūsu muzikologu pirmā izlaiduma grupa arī godam veica.

Pateicoties saviem lieliskajiem oriģinālkoru un a cappella tautas dziesmu apdaru paraugiem, kurus mēs vai ik nodarbībā kopēji analizējām, Jēkabs Graubiņš studentiem bija iepotējis pārliecību (tā manī zeļ vēl šodien!), ka polifonija nebūt nav “sausa”, “nedzīva” komponista nodarbes metode, bet ka tā ir viena no senākajām, pilnvērtīgākajām muzikālās daiļrades formām, kas prasmīga autora rokās kā zelta atslēga ver vārtus uz viņa skaņurakstu mūžīgumu...

No šodienas simtdivdesmitgadnieka Jēkaba Graubiņa viņa daudzie skolnieki – tiklab studenti Latvijas konservatorijā, kā arī jaunieši vispārizglītojošās mācību iestādēs ir sevī iesakņojuši uzticību darba čaklumam, iemaņas latviskās domāšanas tikumam.

Profesors bija stingrs, prasīgs. Spriedumos un vērtējumos taisnīgs. Gudrs. Gan pirms staļiniskā pāridarījuma, gan arī īpaši tad, kad no Sibīrijas izsūtījuma nāves nometnēm 1955. gada martā dzimtenē atkal laimīgi atgriezies, Jēkabs Graubiņš ārpus mājas par saviem rūgtajiem čekas mocekļa pārdzīvojumiem saprotamu iemeslu dēļ skaļi nesūdzējās.

Lieli un svēti patriotiskās pārliecības ideāli pa dzīves sarežģītajām takām vadīja visu kuplo Graubiņu dzimtu. Gan Jēkaba zemnieciskos senčus Līvānu un Grienvaldes pagastos, gan viņu pašu. Arī augumā trauslo, simpātisko viņa trešo sievu, klavierskolotāju, dziesmuvarieti Ēriku (1911-2000) - neaizmirstamās LMA profesores pianistes Ilzes (1941-2001), muzikāli apdāvinātā dēla Jāņa, Barselonas konservatorijā vēl arvien strādājošās profesores vijolnieces Ievas (1947) māti. Talantīgās mazmeitas – izcilās vijolnieces Evas vecmāmuļu. Graubiņu ģimenes darbības mērķtiecība un muzikālo interešu pamatīgs vēriens piemīt arī komponista meitai no pirmās laulības, pasaulslavenā Reitera kora dziedātājai, profesionālai zobārstei Gunai (1918-2006, ASV). Tāpat manai brīnišķīgajai studiju biedrenei, profesora otrās sievas meitai pianistei Dainai (1930), LMA docentei, augstas klases koncertmeistarei.

Atzinība pienākas Latvijas Komponistu savienības 50.-60. gadu valdei. Tā dāsni gādāja par sirmā vecmeistara radošā noskaņojuma atjaunošanu, rīkojot kādreizējā Bemjamiņu nama trešā stāva reprezentablajās telpās Krievijas plašumos sarakstīto Graubiņa jaundarbu (piemēram, vokālā cikla “Mīlestība”) apspriešanu, poēmas “Atraitnes dēls” pirmatskaņojumu LU Lielajā aulā. Arī daudz cietušā mūziķa godināšanu viņa 75. dzimšanas dienā.

Kad Mežaparkā eju garām kādreizējai profesora ģimenes mītnei, atmiņā ataust daži sirsnīgie sarunu brīži viesmīlīgajā mājā, tiesa, jau tad, kad pats namatēvs bija miris. Gan intervējot jauniņo Ilzi pēc viņas lieliskās starptautiskās uzvaras pianistu konkursos ASV, vēlāk Vācijā, gan sarunājoties ar vienmēr draudzīgo, sirsnīgo kuplās Graubiņu saimes gādīgo māmuļu Ērikas kundzi. Nē, nē – ne par viņas vīru, ne par bērniem, bet, piemēram, par viņas koristes gaitām Ādolfa Ābeles “Dziesmuvarā”, par kora šefa diriģēšanas stila īpatnībām, par Ābeles skaistāko kora dziesmu pirmatskaņojumu norisēm. Cik ļoti daudz šīs sarunas devušas maniem latviešu mūzikas vēstures apguvju dziļākiem izgaismojumiem (tāpat kā nelaiķes Gunas Graubiņas – Reitera kora pirmskara aktīvās dalībnieces vērtīgās liecības Teodora Reitera mūža traģisko līkloču izpratnei). Kad sanācām kopā, lai Latvijas Komponistu savienības pārstāvju klātbūtnē dotos uz Meža kapu kalniņu nolikt pateicības ziedus profesora simtgadē – 1986. gada saulainā pavasara dienā, tad arī šis, šķiet, mūsu savstarpējās cieņas apliecinājuma tik tālais brīdis vēl aizvien staro graubiņiskā sirsnībā... Par visu to manam kādreizējam, neaizmirstamajam profesoram un viņa talantīgajai ģimenei lielum liels paldies!

Oļģerts Grāvītis,
Jāzepa Vītola LMA profesors, mākslas Dr.
Jaunpiebalgas “Jaunzariņos”, 2006. gada 16. aprīlī.

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"