Pirmās atmiņas par Mežaparku no 1930. gadu vidus man saistās ar ziemu, sniegiem un braukšanu kamaniņās. Mēs dzīvojām Sarkandaugavā un ģimenes svētdienas pastaigas parastais mērķis bija mežs ar tā takām aiz dzelzceļa sliedēm, kas veda no Rīgas Mīlgrāvja virzienā. Varbūt man bija pieci gadi, varbūt mazliet vairāk, bet atceros, ka mūsu pastaigu parastais maršruts veda pāri 13. tramvaja līnijas sliedēm, smilšu kāpām, tad pāri dzelzceļa sliedēm un iekšā priežu mežā, ko mēs saucām par Mežaparku. Toreiz vēl nezināju, ka, izejot cauri šim mežam, sākas īstais Mežaparks, ar ko iepazinos pēc nedaudziem gadiem. Mūsu ceļojums veda pa iestaigātām meža takām un stigām, ko cītīgi izmantoja arī slēpotāji, kas gan veiksmīgāk, gan mazāk veiksmīgi slīdēja garām mūsu kamaniņām. Viņi parasti bija ģērbušies biezos kamzoļos, viņu elpas mākoņi man atgādināja veco bānīti, aizvēsturisku tvaika lokomotīvi, kas bieži aizelsdamās vilka preču vagonus pa jau minēto dzelzceļu, ko varēju vērot arī pa mūsu mājas otrā stāva logu. Kad paaugos lielāks, šo skatu aizsedza izaugušie koki Hapsalas un Ādolfa ielas māju dārzos.
Mūsu pastaigas, gadiem ejot, jau Ulmaņlaikos, kļuva gaŗākas. Mana māsa bija vecāka par mani, tāpēc allaž iznāca tā, ka man bija jācenšas turēties viņai līdzi. Augot pašam, auga arī redzesloks ap mani. Un Mežaparks kļuva tuvāks, vieglāk aizsniedzams un pārredzamāks. Vasarās mēs dzīvojām laukos, Raiskumā pie Cēsīm. Tāpēc manas Rīgas (un arī Mežaparka) atmiņas saistās ar rudeni, ziemu un pavasari. Mans tēvs bija liels buŗotājs, mums piederēja Liepājas klases jolla vārdā “Najāde”, kas dažas vasaras stāvēja vienā no Ķīšezera jachtkluba ostām. Ar to pavasaŗa beigās un rudens sākumā vēl varējām izbraukāties pa Ķīšezeru, Daugavu un Sarkandaugavu. Lai tiktu ātrāk līdz jachtai, bija jāiet no mūsu mājas līdz Tilta ielas 22. autobusa pieturai. Tad ar autobusu varējām nokļūt gandrīz līdz pašai jachtu ostai.
Man kā bērnam Mežaparka mežs ar tā stigām, takām, auto, motociklu un velosipēdu sacīkšu braucamceļiem likās kā liels, noslēpumains labirints. Pārejot dzelzceļa sliedēm pie Sarkandaugavas stacijas, beidzās Tilta iela un sākās Meža prospekts. Ziemā, ejot pa to, garām krievu baznīcai pa kreisi aizgāja Viestura prospekts, ko Ulmaņlaikā izveidoja par lepnu šoseju līdz Dauderiem, kur atradās prezidenta Ulmaņa vasaras māja. Prospekta turpinājums gan platā asfalta vietā tālāk kļuva par krietni šaurāku un vienkāršāku cementētu ceļu, pa kuŗu vēlāk braukājām ar divriteņiem, jo tur nebija nekādas satiksmes.
Viestura prospektam blakus bija restorāns un slēpju izīrēšanas vieta. Tur spēlēja mūzika, apgrozījās liels ļaužu pūlis, kas taisījās uz slēpošanu vai bija tikko no tās atgriezies.
Kādreiz pa Meža prospektu, kuŗa labajā pusē (skatoties no Sarkandaugavas) uzcēla katoļu baznīcu un ierīkoja kapus, gājām apskatīt gleznainās mājas, kas sākās pretī mežam turpat aiz Meža prospekta līkuma. Varējām izstaigāties pa Siguldas prospektu, Visbijas prospektu, Stokholmas ielu un visām daudzajām šķērsieliņām pa starpu. Tas mums prasīja vai pusi svētdienas. Atceros, ka Ķīšezera malā bija interesanti vērot jachtu regatas. Liels daudzums buŗu laivu klusi slīdēja pa ezeru. Arī mans tēvs tur svētdienās bieži piedalījās gan ar savu jollu, gan vadīdams citu īpašnieku lielās jachtas.
Trīsdesmito gadu beigās jau biju pamatskolnieks un mani ļoti fascinēja Mežaparka sacīkšu trase, kuŗā notika motociklu un auto sacīkstes. It sevišķi aizraujošas bija motociklistu cīņas, veiksmes un neveiksmes. Gar sacīkšu ceļa līkumiem visām priedēm bija aptītas salmu vestes. Izskatījās tīri komiski, bet tad, kad vairāki motociklisti pašā asākajā pagriezienā pazuda uz brīdi kokos un viens, lidojot no sava „mocīša”, gandrīz vai pielipa salmu vestei, sapratu, cik svarīgi bija šie mīkstie popējumi ap cietajiem priežu stumbriem.
Ienāca boļševiki, un visa dzīve mainījās. Jau uz Vāciju bija aizbraukuši Mežaparka izveidotāji un sākotnējie iedzīvotāji – baltvācieši. Viņu mājas nu bija nonākušas latviešu rokās, bet savu daļu bija pievākusi arī jaunā vara. Pa Viestura prospektu sākās krosa skrējieni, kuŗos dzina piedalīties vidusskolu skolēnus, studentus un daudzus citus. Popularizēja masu sportu. Dalībnieki lielākoties to uzņēma ar humoru, skrēja, bezbēdīgi dziedādami un citādi niekodamies, kamēr krosa rīkotāji grozījās ļoti nopietni ar visādiem plakātiem un saukļiem. Pa vienu stigu kādā ziemas svētdienā izdzina slēpot lielu lērumu sarkanarmiešu. Viņu bija tūkstošiem, un visi slēpoja zosu gājienā pa vienu un to pašu iebraukto stigu. Citā dienā gājām pa to un brīnījāmies, ka sniegs no daudzo slēpju sliedēm ir izveidojies par ledus klājumu, ciets kā krams.
Ienāca vācieši un jau pirmajā rudenī sāka izveidot Mežaparka mežā milzīgu munīcijas noliktavu. Nedēļām ilgi no Sarkandaugavas stacijas traktorveidīgi vilcēji vilka munīcijas ratus mežā un atgriezās pie vagoniem pēc jaunas kravas. Ģimenes dārziņus, kas aiz krievu baznīcas pletās starp dzelzceļa sliedēm un Viestura prospektu, nolīdzināja, un vācieši tur iekārtoja koncentrācijas nometni. No tās sargu un suņu pavadībā dzina cilvēkus strādāt Sarkandaugavas fabrikās un droši vien arī munīcijas noliktavās dziļāk mežā, kur vairs nebija vietas pastaigām.
Mana māte bija rezerves skolotāja Rīgas pilsētas skolu sistēmā. Vācu laikā vairākus gadus viņa strādāja toreizējā Mežaparka skolā, katru dienu mērodama ceļu kājām no Sarkandaugavas uz Mežaparku un atpakaļ. Zilos autobusus komūnisti, bēgdami no Rīgas, bija aizveduši uz Krieviju, un autobusu līnijas Rīgā vairs nedarbojās.
No bērna atmiņām man Mežaparks ir saglabājies kā lielu, greznu māju kopums mežā, bet spilgtākās ainas palikušas no sakoptā Saulesdārza, lepnajiem jachtu klubiem (kuŗos gan vairāk valdīja vācu valoda), peldētavas ar augsto daiļlēkšanas torni un smilšainās Ķīšezera krastmalas. Bet pati svarīgākā vieta bija Zvērudārzs, uz kuŗu regulāri gājām dažādos gadalaikos. Bija jāapskatās, vai vecais krokodīls ir izkustējies no vietas, kur to iepriekšējo reizi redzējām guļot, vai flamingo vēl arvien stāv uz vienas kājas, kādus trikus taisa lāči, zemesriekstus diedelēdami, ko dara lauvas, tīģeri, kā viens otru dzenā mērkaķi. Zvērudārzs man šķita visinteresantākā vieta pasaulē. Vienreiz gan iznāca izbīlis. No sava būŗa atkal bija izmucis pērtiķis. Viņš paskrēja mums ar māti un māsu garām, uzrāpās paprāvā kokā un sāka to mežonīgi purināt. Lapas lidoja pa gaisu, mēs stāvējām un smējāmies. Pērtiķis veicīgi nokāpa zemē, pētīja zāli zem koka un, tur nekā neatradis, nāca mums virsū atņirgtiem zobiem. Mana māte iesita viņam pa purnu ar rokassomu. Pērtiķis atkāpās un aizskrēja uz netālo našķu kiosku, no kurienes izbaidīja kliedzošu sievieti. Kamēr pērtiķis uzdzīvoja pa kiosku, ieradās vīri, kas viņu ātri sagūstīja un aizveda atpakaļ uz būri. Sieviete mums stāstīja, ka pirms nedēļas pērtiķis esot viņai kārtīgi izplūkājis matus. Mēs varot būt laimīgi, ka viņš neesot mums uzbrucis, jo droši vien domājis, ka mēs esot nozaguši visus augļus, ko viņš no koka centies nopurināt.
Vēlāk vācu laikos Zvērudārzs mums, skolas puikām, izvērtās par populāru bastošanas vietu. Parasti sākās tā, ka, ejot uz skolu, iznāca satikt kādu, kas nebija izdarījis mājas darbus. Ja arī pats jutos, ka šodien kāda iemesla dēļ nav droši rādīties klasē, sākām gudrot, kur varētu dienu aizvadīt. Nu, protams, jāpaķer 11. tramvajs un jābrauc uz Zvērudārzu. Domāts, darīts. Tur gan prasīja, ko mēs skolas laikā te meklējot. Teicām, ka izcēlies šarlaks un mums klase slēgta. Parasti tantiņa pie kases mums it kā noticēja un ielaida. Pārāk bieži jau tādas lietas darīt nevarēja, bet sajūta nebija slikta, ka tu staigā pa Zvērudārzu, kamēr citi trin skolas solus. Sevišķi jau kaŗa un okupācijas laikos visi lielie bija aizņemti ar savām rūpēm, un bērniem tāpēc bija lielāka rīcības brīvība.
Kad 1989. gada 26. septembrī, pēc daudziem gadiem svešumā, ierados Rīgā, mani tūliņ pārņēma sajūta, ka esmu atpakaļ savā pilsētā. Bet kā tā bija pārvērtusies! Ap Rīgu sacelti daudzstāvu dzīvokļu māju kvartāli, kur latviešu valodu tikpat kā nedzird. Un Mežaparks. No maniem bērnības sapņiem tas ļoti atšķīrās. Kādreiz smalki koptās, lepnās mājas tagad nožēlojami nolaistas, noplukušas. Sakoptie dārzi pazuduši, bet to vietā visur drazas, nesakoptība. 11. tramvajs tāpat iet uz Zvērudārzu. Bet tur tagad apkārt visādas nekoptas, pelēcīgas izpriecu vietas. Visur krieviski runājoši ļaužu bari. Mazliet cienīgāka vienīgi Dziesmu svētku koncertu estrāde gaŗās alejas galā.
Jachtu ostas un peldētavas pazudušas. Šis tas sacelts masu sportam un fizkultūrai. Pāri visam kaut kāda paviršība, nolaidība un prastums, kāda vecajos laikos Mežaparkā nebija.
Un tagad jau astoņus gadus pats dzīvoju Mežaparkā uzceltā savrupmājā. Ar gandarījumu vēroju, ka šī skaistā vieta atkal, kaut lēni, atgūst savu agrāko spožumu. Atskaitot visas nelikumības, kas daudzās vietās izpaužas pamatīgu žogu, patvaļīgi saceltu un plātīgi ierīkotu mājokļu un citu būvju veidā, it īpaši ezera krastā, Mežaparka atdzimšana tomēr notiek. Varam jau sūdzēties, piemēram, kāpēc Lattelecom nevar savu divstāvu celtni pie Visbijas prospekta tramvaja pieturas uzpost un sakārtot, vai kāpēc nevar atjaunot un sapost Saulesdārzu, bet Izglītības un zinātnes ministrija to cenšas iešķiņķot cilvēkam, kuŗam ir savas, savtīgas intereses.
Mežaparks atkopjas, un ļaužu sabiedrība, kas to apdzīvo, pamazām mainās, pieskaņojas tai idejai, kas ir šīs vietas izveidošanas pamatā. Kad visu Mežaparka iedzīvotāju kopīgais mērķis būs vienots, lai šī vieta atgūtu Rīgas ainavā savu vēsturisko nozīmi, sasniegts būs arī kaut kas cits – Mežaparka atgriešanās Eiropas cienīgā kultūrvidē, kā tas pirms vairāk nekā simt gadiem bija iecerēts. Es ceru, ka šo brīdi vēl spēšu piedzīvot. Nav jau nemaz tik daudz vairs palicis, ko darīt, arī ākstīgo jaunbagātnieku slavas laiks tuvojas beigām, bet Latvijas labklājība plaukst un līdz ar to normalizējas arī dzīve šajā valstī. Lai arī ideja par Mežaparku nenāca no latviešiem, tā ir kļuvusi mums vērtīga un tāpēc turpināma.
(Paturēta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība, kas Latvijā bija spēkā pirms padomju okupācijas.)
Ojārs Celle, publicists
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
2006. gada 14. decembris
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru