OJĀRU CELLI VĒROJOT

"Ojārs ir ļoti mierīgs, nosvērts, mīļš. Labu humora izjūtu. [...] Manuprāt, Māras dzīvei vajadzētu būt tikpat harmoniskai kā Lolitas."

Tā par savas meitas Māras jauno vīru raksta dzejniece Rūta Skujiņa no Kalamazū ASV savai jaunības draudzenei Milijai Grāvei Rīgā 1963. gada 11. septembrī.[1]

Tai laikā gan pazinu Rūtu Skujiņu un viņas abas meitas, bet Ojāru nepazinu. Nevaru pat atcerēties, kad iepazināmies. Droši vien divus gadus vēlāk, kad pirmo reizi viesojos Sanfrancisko. Un, tā kā Amerikā mūs vienu no otra šķīra apmēram divas trešdaļas kontinenta, sākumā noteikti Ojāru Celli vairāk no tālienes vēroju nekā pazinu. Katrā ziņā – Ojāru Celli nevarēja nepamanīt pat Amerikas vidienē, jo viņa gādībā nelielais ikmēneša Ziemeļkalifornijas Apskats – apkārtraksts, žurnāls? – kļuva diezgan plaši pazīstams. Celle rakstīja inteliģenti un trāpīgi, labā stilā. Nāca svaigi vērojumi un idejas, kuras ne vienmēr varēja lasīt "vecajā" presē. Tikšanās reizēs iespaids nostiprinājās. Viņš man vienmēr likās mērķtiecīgs, nosvērts un prātīgs. Manas paaudzes trimdas cilvēks – viens no "jaunajiem" toreiz. Profesionāli stabils, sabiedriski aktīvs, kā toreiz trimdā daudzi, kas turējās pie savas latviskās pārliecības un centās strādāt Latvijas labā. Cilvēks ar labu "nopelnu nastu," kā mēs ironizējām.

Tuvāk ar Ojāru esmu iepazinies tikai pēdējos gados Latvijā, it sevišķi ar viņu sadarbojoties Okupācijas muzejā. Pirmais iespaids nav pievīlis, jo viņš stabili palicis tāds, kāds viņš man sākotnēji likās. Viņa raksti vēl arvien ir inteliģenti, labā latviešu valodā un parasti – trāpīgi. Reizēm uznāk maza skaudība, ka es pats to tā neesmu varējis noformulēt. Ne vienmēr varu pievienoties viņa uzskatiem, bet respektēju viņa argumentāciju un lietišķību, tos aizstāvot. Mums ir bijušas domstarpības, bet parasti tādēļ, ka viņa prātīgums bremzējis manu gatavību uzņemties risku, kas man reizēm likās vajadzīgs, lai risinātu problēmas sakarā ar Okupācijas muzeja un tā ēkas nākotni. Gala rezultātā jāatzīst, ka bija labi un palaikam tieši Ojāra prātīgums un nosvērtība lika apdomāties, pārdomāt un izvēlēties labāko rīcību, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.

Taču vislabāk varbūt Ojāru raksturo kāds mazs stāsts, kas saista Rūtas Skujiņas jaunā znota vērtējumu 1963. gadā ar maniem vērojumiem laika gaitā un ar neseno pagātni un tagadni, specifiski arī ar Mežaparku. Tā ir Mežaparka mājas celšanas vēsture, kā es to zinu. Tas varēja būt pirms kādiem desmit gadiem, kad no saviem radiem un paziņām ASV rietumu krastā dzirdēju, ka Celles esot pārcēlušies uz austrumu krastu. Un tā kādu dienu, satiekot Ojāru Rīgā, sāku runāties par nākotni. Viņš tāpat kā es grasījās pārcelties uz Latviju. "Un Māra?" es iejautājos, zinot, ka šādi plāni laulāto draugu nesaskaņu dēļ nereti izjūk vai arī – izjūk pati laulība. Nu jā, pēc pārcelšanās Māra vismaz tagad esot tuvāk, bet Latvijā atgriezties viņa esot gatava tikai tad, kad viņa varēšot dzīvot, kā ieradusi Amerikā. Par ienākumiem no Kalifornijā pārdotā īpašuma viņš tagad Mežaparkā ceļot māju, kur tas viss būšot. Nodomāju, cik mērķtiecīgi un prātīgi viss izdomāts un izplānots. Jautājums – vai Māra visu to zina? Deviņdesmito gadu vidū tas vēl bija ļoti komplicēti.

Bet māja tapa, un Māra atbrauca. Izstāstīju, kā Ojārs man to bija stāstījis, un noprasīju, vai māja tiešām ir tāda, kā Ojārs bija solījis. "Ne tikai kā solīts," tā viņa, – tā esot labākā māja, kurā viņa dzīvojusi. Tā viss beidzās laimīgi, kā šķiet. Mežaparks ieguvis vienu labu māju un vienu labu ģimeni. Turklāt ne tikai ģimeni, bet divus radošus cilvēkus, kas noteikti Mežaparkam vēl daudz dos.

Man liekas, arī pēc 43 gadiem Rūtas Skujiņas vērtējums vēl arvien ir spēkā. Lai!

[1] Eju, aizeju, atskatos: Dzejnieces Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju (Rīgā: Daugava, 2003), 141.

Valters Nollendorfs,
Okupācijas muzeja direktores vietnieks

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"

2006. gada 14. decembris