PASAULE IR LABOJAMA!
Ir autori, kas lasītājiem atmiņā paliek ar vienu no saviem darbiem. Ivandes Kaijas gadījumā tas ir viņas pirmais romāns „Iedzimtais grēks”, ko piemin ne tik daudz literāro vai māksliniecisko, cik idejisko kvalitāšu dēļ. Nodēvēts par pirmo pornogrāfisko romānu, rakstnieces meitai veltītais sacerējums kļuvis arī par Ivandes Kaijas firmas zīmi latviešu kultūras vēsturē. Kā savulaik skandaloza parādība, tas turpina mulsināt arī mūslaiku lasītāju: ilgstoši bijis nevēlamo grāmatu pulkā, romāns tagad meklē savu vietu starp apgalvojumiem, ka tas vērtējams vien kā programmatisks sieviešu un ģimenes tiesību aizsargāšanas mēģinājums vai arī lasāms kā psiholoģiski pārliecinošs mīlestības romāns.
Pašas autores aizkaitinātā reakcija uz kritikas pārmetumiem piedauzības sludināšanā jau vien aprāda, kādi bijuši viņas projekti, grāmatu rakstot: „Kritika darītu labi, ja viņa kritizējamo darbu aplūkotu tā, kā domājis autors, nevis uztiept, kā darbā nemaz nav.” Aicinājumi meklēt romānā autora nostāju, uztvert literāru tekstu kā autora idejas izteicēju – tas ļauj Ivandi Kaiju skatīt vairāk 19. nekā 20.gadsimta literatūras kontekstā. 1913. gadā, kad romāns nāk klajā, piedauzības, skandāla un estētiskā radikālisma jēdziens jau labu laiku kā pārdzīvojis daudz lielāku slodzi līdz ar dekadentu, simbolistu un viņiem pietuvināto vilni Eiropas un latviešu literatūrā. Studējusi Bernē, Leipcigā, Sorbonā, Kaija ar jaunumiem mākslas virzībā ir labi pazīstama, bet pati izvēlas idejiski lādētu un atbildīgu rakstību – ne velti par saviem galvenajiem padomdevējiem izvēlas programmatiskās literatūras dižajos: Raini un Aspaziju.
Kaijas rakstīto lasot, var labi manīt i viņas informētību, i personīgo stilistisko izvēli. No vienas puses, Kaijas prozā un lugās ir daudz risinājumu, kas varēja tapt tikai modernisma laikmetā. Lugā „Belvederes Apollons” (1928) skaistuma, mākslas un vīrišķības ideāls, statuja, atdzīvojas un brīvi pārvietojas citādi visai saloniski aprīkotajā vidē. Pa sarkanai rozei tiek šur tur telpā novietots, nevis lai plakātiski simbolizētu galveno varoņu mīlestību, bet gan lai signalizētu par nedefinējamām, pašiem varoņiem neapjaustām, nevaldāmām un postošām tieksmēm un vajadzībām. Apjomīgajā romānā „Sfinksa” (1915) galvenās sieviešu kārtas varones emocionālos stāvokļus iemieso te kaija, te sfinksa, kas jau šī darba tapšanas laikā bij apzīmogotas kā modernisma laikmetā pierakstītas modernā laikmeta cilvēka pārdzīvojumu galējības: starp nemotivējamām ciešanām, sevis plosīšanu un emocionālu aukstumu un skepsi kā reakciju uz pirmo. Rūdītais mūsdienu lasītājs, visticamākais, pieņems to par pārspīlētu ņemšanos un smieklīgām izdarībām. Tomēr Kaijas rakstības stils jau tā izcelšanās laikā varēja šķist anahronisks. Jau minētajā „Sfinksā” Kaija ievieš daudzskaitlīgu darbības personu tīklu, kuru pēc tam nezina, kā izmantot kādiem mākslinieciskajiem nolūkiem, jo visu citu personu klātbūtnes, darbības un pāragrās nāves uzdevums ir tikai galvenās varones Omulas pārdomu, psiholoģisko pētījumu un autores programmas izteikšanā. Rakstnieces iecerētie prozas darbu ievērojamie apjomi (no vismaz trim līdz septiņām daļām) liecina par piesliešanos tradīcijai, nevis avangarda formām.
Kaijas prozas un dramaturģijas darbu programmatisko pamatu noteikti vieglāk uztvert tiem, kas kultūrā un filozofijā orientējas vismaz tikpat labi kā pati autore. It kā starp citu pieminētie Šopenhauers, Pšibiševskis, Bēbelis, Ahillejs un Eidips ir tikai daži no viņas gara un zināšanu pasaules robežstabiem. Lasītājam nezinot daudzo piedāvāto kultūras alūziju izcelsmi un saturu, Kaijas teksti zaudē daudz no sava jau tā ne pārāk raitā vēstījuma pievilcības. Zināmo intelektuālismu, ko kultūratsauces tekstos ienes, no uzmanības centra izstumj mākslinieciskie paņēmieni, kas jau darbu tapšanas laikā bija iezīmēti kā sentimentālisma klišejām piederīgi. Kaija savām varonēm liek ļimt un ģībt jebkura stiprāka pārdzīvojuma brīžos; lēni ritošā un vietām izsīkstošā darbība notiek uz strauju upju krāču, noslēpumainu ezersalu un mežonīgu gravu fona, kas kalpo par kolorējumu jebkuriem daudzmaz vērā ņemamiem varoņu pārdzīvojumiem. Varoņi tur kavējas laimīgi kā antīkie gani. Rakstniece pēc vajadzības varoni var iesūtīt tādā mežā, kur viņai uzbrūk nez no kurienes uzradies un tāpat arī no romāna darbības izgaisušais varmāka – jo Kaijai nepieciešama divu varoņu tikšanās dramatiskos apstākļos. Tādējādi Kaijas varones, kuras, ja tic viņu izvērstajiem iekšējiem monologiem, patiesi tuvas Annas Brigaderes Ilgas vērienam un pārdzīvojumu pretrunīgumam, lasītājam liksies vairāk līdzīgas Anša Leitāna „Grāfa lielmātes Genovevas” vai Ādolfa Alunāna simpātisko, bet arīdzan psiholoģiski nedzīvo un shematisko meiteņsieviešu plejādei.
Gaismas gadu attālumā Kaiju no modernistiem vai viņai inkriminētajai vēlmei graut tradicionālas vērtības notur darbos ierakstītā morāle un programma, ko autore nekādā gadījumā negrasās slēpt. Iespējams, visrainiskākais noslēgums (Kaijasprāt, atrisinājums) meklējams lugā „Mātes” (1928). Bībeles atsaucēm cauraustā stāsta noslēgumā fabrikas īpašnieka sieva pēc sava bērna nāves nolemj kļūt par fabrikas strādnieku, visu atstumto māti, teikdama: „Mēs kopā iesim jaunu dzīves ceļu lauzt.” Gluži kā pilsētas vidē iemitināta Aspazijas Guna ar Jāzepa atdzimšanas tieksmes cienīgu apņēmību. Iecerētajā, bet nepabeigtajā septiņu sējumu epopejā „Dzintarzeme” pat daudzu gadu karš nav par lieku, lai rādītu Raiņa Induļa līdzinieka nolemtos mēģinājumus savienot dzimto un iemācīto pasauli sevī. Romāna pirmā daļa beidzas ar visai skaidru mājienu uz Aspazijas „vai vērts par tevi ciest” motīvu, kas netika pie atbildes, jo romāns palika nepabeigts. Tomēr arī visa iepriekšējā daiļrade Kaijai bija vien veids, kā ziņot, ka ir vērts un ka pasaule ir labojama ar katra atsevišķa cilvēka centieniem.
Ilze Knoka
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru