Nu nāciet svētdien – labprāt sagaidīšu.
Jo visu laiku mājās būšu tad
Un citus viesus nesaukšu es tīšu.
1954.
----------------
No manis projām neaiziesi
Nekur un nekad,
Pat tad, ja es no dzīves zustu,
Pat tad.
31.XII 1954.
------------------
Vai manu dvēseli
Tu pazīsti?
Simts tūkstoš šaubu viņu grauž,
Kā zaļu koku liec un lauž,
Un nemiers spārnus cilā.
Par daudz bij viņa vientuļa,
Par maz ar dzīvi saistīta
Tā slēpās tālē zilā.
Pie zaļās zemes laiks to siet,
Lai visi vēji pāri iet,
Lai stiprāka kļūst viņa.
Vai manu dvēseli
Tu pazīsti?
Ak, palīdzi!
1954.
------------------
Saruna
- “Vai mīla var būt mūžīga?”
Tu slepu bailēm jautā. –
“Pat akmens pliens reiz drumstalo,
Pat ezers lēnām pārpurvo,
Un rasa izzūd saujā.”
Vai mīla var būt mūžīga?
Kam sīkās lietās raugi?
Nāc, saules gaismā paveries,
Nāc, jūras dunā ieklausies –
Tās lielu jūtu draugi.
Gan akmens irst, gan ezers zūd,
Bet jūras dziesmu vienmēr jūt,
Un saule nāk ik rītu.
Dod mīlai saules mirdzumu,
Dod mīlai jūras dziļumu,
Tad mīla sniegs tev mūžību
Un laimi nepazītu.
1956.
--------------------
Ceļotāja piezīmes
...Tais plašumos no jauna apmaldīties –
Tā ilgo atkal ceļotāja skats.
Līdz zemes malai grib viņš doties pats,
Teikt visiem labdienas – un atvadīties.
Tik tālāk, tālāk taku vijām vīties,
Kur katru rītu zaļais mežs un lauks
Simts viļinošām balsīm steigties sauks
Un tūkstoš jaunās dzīvēs ieraudzīties,
Kur upes puto, graužot krastu kraujo,
Kur vēji elpo ceļa dziesmu straujo,
Kur mūžam, mūžam noguruma nava,
Kur dzimtā zeme – lielā, stiprā, mīļā
Mirdz baltās saules staru rotā zvīļā
Un blakām iet tev – gaišā laime tava.
1953.
--------------------
Liecinieki
Sver sējējs graudu sauju apdomīgs
Un raupjiem pirkstiem zemes valgmi pētī.
Viņš zin: te rītdien zaļi asni dīgs,
Te vārpa briestot baltu ragu plētīs
Un pļaujas laikā katram liecinās,
Cik mīļi sējējam bij dzimtās zemes lauki,
Cik sējējs savai tautai uzticīgs.
Velk burtu rindu skolēns uzmanīgs,
Bet skolotājs ar satraukumu vēro
Šo pirmo rakstu, kas vēl greizs un līks,
Šo mazo pilsoni, kas tālus ceļus mēros
Un, audzis liels, reiz katram liecinās,
Cik bērnam mīļa bij reiz pirmā skola,
Cik skolotājs bij tautai uzticīgs.
Un dzejnieks ilgi labus vārdus meklē,
Lai izteiktu, kas dziļi krūtīs dīgst,
Lai nepaliktu sīku jūtu sēklī,
Pret cilvēkiem un dzīvi vienaldzīgs.
Ies dzeja tautā, ies un liecinās,
Cik mīļa dzejniekam bij straujo dienu elpa,
Cik dzejnieks savai tautai uzticīgs.
1956.
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru