Žurnālistam, rakstniekam un tulkotājam Oļģertam Liepiņam – 100

SAVA CEĻA GĀJĒJS

Divdesmitā gadsimta divdesmitajos, īpaši trīsdesmitajos gados Mežaparks kļuva par mājvietu daudziem latviešu rakstniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem un aktieriem. 1927. gadā zemi Jāņa Poruka ielā 23, tuvāk ezermalai, ieguva laikraksta „Pēdējā Brīdī” redaktors Oļģerts Liepiņš. Par mājas būvi atmiņās viņš raksta: Sekojot Pāvila Rozīša, Artura Bērziņa, Ādolfa Ersa piemēram, viņiem kaimiņos iegādājos no Rīgas pilsētas apbūves gabalu Meža parkā, smilšainā klajumā starp mežonīgām priedēm, kas tolaik vēl bija neiztaisīts un tukšs. [..] sākot ar 1933. gada rudeni, varēju pāriet tur dzīvot. Grūtības nenožēloju: esmu tur pavadījis jaukus pavasarus.

No tēva mājām Mežaparka mājas dārzā iestādīts ozoliņš, kuplojušas lazdas, ķirši, košumkrūmi un ziedi. Iecerētās divstāvu mājas vietā finansiālu iespēju dēļ viņam izdodas uzcelt tikai vienstāva ēku un uz laiku namu nākas arī izīrēt. Kaimiņos Oļģertam Liepiņam šajā ielā tolaik dzīvo rakstnieks un žurnālists Pāvils Rozītis (1889-1937), žurnālists Jūlijs Roze (1892-1972), filosofs Pauls Dāle (1889-1968), publicists un teātra kritiķis Arturs Bērziņš (1882-1962). Mežaparkam bijusi īpaša gaisotne, par kuru grāmatā „Rīgas svārki mugurā” (1966) stāstījis cits Mežaparka tālaika iedzīvotājs - esejists un kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons (1922-1983): Mežaparkā jau kopš pašiem tā sākumiem bija apmetušies, no vienas puses, turīgi ļaudis, no otras – tādi, kas piederēja pie t. s. gara darbinieku kategorijas.

Oļģerta Liepiņa mūžā iezīmējas Latvijā nodzīvotais laiks, bēgļu gadi Vācijā, vēlāk trimda ASV. Viņš līdzīgi daudziem savas paaudzes cilvēkiem veidojās un auga pirmās Latvijas brīvvalsts gados un domas par Latviju ‘paņēma’ līdzi svešumā.

Oļģerts Liepiņš dzimis 1906. gada 12. aprīlī Vidzemes Malienā, Mētrienas (tolaik Ļaudonas-Odzienas pagastā) Dūškupos saimnieka ģimenē. Agro bērnību pavadīju vientulībā plašajā dārzā starp kokiem, strazdiem un vistām. Es varēju darīt, ko gribēju, varēju dzīvot ar saviem sapņiem un fantāzijām. Tāpēc arī uzaugu samērā neatkarīgs, viņš stāsta. No šīs puses nākuši novelists Jānis Ezeriņš (1891-1924), balādists Jānis Medenis (1903-1961) un dzejnieks Jānis Eglītis (1912-2006). Savu jaunību viņš sācis un dzīvojis reizē ar Latvijas valsts jaunību un brīvību, rakstīja Jānis Klīdzējs (1914-2000).

Skolas gaitas uzsācis 1. pasaules kara pirmajā vasarā – mācījies vietējā pagastskolā un Madonas proreālskolā, 1919. gada rudenī ieradies Rīgā un uzsācis mācības Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā. 1922. gada rudenī, sešpadsmit gadu vecumā, Oļģerts Liepiņš iestājas Latvijas Universitātes tiesību zinību fakultātē. Tie bija jaunās Latvijas laimīgākie gadi. Es gāju uz teātriem [..] un pirmo reizi nonācu operā. Viņu saista Rīgas kultūras dzīve, - es nevarēju norimties augstskolas klusajās sienās. Mani pievilka politiskā dzīve, avīzes un literatūra, kas ar patīkamu papīra troksni šalca ārpusē. 1922. gada rudenī viņš sāk iesūtīt feļetonus un satīriskus dzejoļus laikrakstiem un žurnāliem (pirmā publikācija – feļetons „Krievu laiki Latvijā” žurnālā „Lapsene” 1922. g. 3. nr.). Latvijā publicēts arī stāsts „Četras mīlestības” (1926), monogrāfijas „Olivers Kromvels” (1934) un „Sigismunds Vidbergs” (1942, papild. 1974) un stāstu krājums „Rožainais smaids” (1944).

Pamazām aizsākas viņa žurnālista un redaktora gaitas: astoņpadsmit gadu vecumā viņš kļūst par laikraksta „Latvis” (1923-1927) literatūras un mākslas nodaļas vadītāju, teātra kritiķi un informētāju par norisēm Latvijas Saeimā. Žurnālista un redaktora gaitas turpina laikrakstos „Pēdējā Brīdī” (1927-1936), „Ogres Ziņas” (1937-1939) un nedēļas žurnālā „Mūsu Mājas Viesis” (1939-1940), neilgu laiku strādā par pārziņa palīgu Rīgas 10. bibliotēkā, bet pārmaiņu gados - par Rīgas pilsētas dzīvokļu saimniecības nodaļas vadītāju (1940-1941). Viņš atzinis: Vajadzēja daudz mācīties, lasīt caurām naktīm, lai varētu rakstīt kritikas. [..] Pēc neilga apmaldīšanās laika man pamazām izdevās iekarot atzīšanu. Būdams žurnālists un redaktors, viņš iepazinās un sadarbojās ar daudziem autoriem, tolaik viņu saista teātris un feļetons kā politisks līdzeklis. Es domāju, ka ar saviem modernajiem mākslas uzskatiem un plašo līdzstrādnieku kadru pa labai daļai palīdzēju pilsoniskai un nacionālajai lietai. 1942. gadā Oļģerts Liepiņš iegūst maģistra grādu tiesībzinātnēs. Četrdesmitajos gados strādā A. Mālīša, vēlāk E. Kreišmaņa apgādā, kur arī sastopas ar rakstniekiem, un šī pazīšanās noderēja turpmākajās žurnālista un redaktora gaitās svešumā.

Viņš allaž akcentējis, ka dzimis (pēc horoskopu zīmēm) sava ceļa gājēja – auna zvaigznājā. Viss, kas bijis un tapis ap viņu un viņā, jau agrā jaunībā iedibina Oļģertā dziļāku, aptverošāku pasaules uzskatu, stūrgalvīgu neatkarību, kas nepadodas ne literārām, ne preses, ne politiskām cenzūrām, atzina Jānis Klīdzējs. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, strādāja Starptautiskajā bēgļu organizācijā, bija Baltijas universitātes Pinebergā civiltiesību katedras asistents. Dzīvoja lielākajā angļu pārvaldes zonas nometnē Vācijas ziemeļdaļā – Lībekā, kur norisinājās bagātīga latviešu kultūras dzīve, darbojās latviešu ģimnāzija un teātris, izdoti laikraksti un grāmatas. Vērojumi Lībekas nometnē subjektīvā gaismā ierakstīti romāna „Vēlā liesma” (1951) lappusēs. Arī bēgļu laikā viņš turpināja rakstniecības gaitas – iznāca stāstu krājumi „Dzejnieki un valdnieki” (1946), „Jodu gadi” un „Piemineklis” (abi 1947. g.), „Dēklas ratiņš” (1948) – un arī savu žurnālista un organizatora darbu. 1951. gadā Oļģerts Liepiņš izceļoja uz ASV un līdz mūža beigām nodzīvoja Bostonā. Darba gaitas jaunajā zemē viņš 1951. gada janvārī apraksta: … iegāju gumijas fabrikā, smagā nakts darbā. [..] Amerikā maizi var nopelnīt tikai ar rokām un grūti. Arī gara cilvēkam viņa nekā nevar dot. [..] Tā negribētos nomest visu garīgo, organizatorisko. Kaut kā latvji jāmēģina turēt kopā. [..] Jā, Amerikā atzīst tikai trauksmainu darbu fabrikās un naudas ierausmi, tad jau nav arī brīnums, ka paliek naivāka tā garīgā pasaule. Tomēr drīz viņš šo darbu atstāj, taču bez darba iztikt nevar, un kādu laiku viņš strādā fotokopētavā. Darbs tā kaulus nelauž, tomēr garš – ar pusdienām kopā 9 st., tos sīkos rasējumus šķirojot, nogurst arī acis. Te maksā vēl mazāk, kā pie papēžiem [gumijas fabrikā]. Paralēli Oļģerts Liepiņš nodarbojas ar latviešu preses lietām. Atjauno trimdā Latviešu Preses biedrības darbību, Preses dienas un Preses balles, ir „Latvju Žurnāls” (1951-1955), „Amerikas Vēstnesis” (1955-1967), „Vēstnesis” (1973-1983), „Tobago Dzīve” (1975) redaktors. Dzīves apstākļi jau letiņiem visur pagrūti: garas darba stundas, ne pārāk labi samaksātas, maz brīva laika, nav patapas. Taču cerēsim, ka šis stāvoklis nebūs mūžīgs, kautkas var arī pēkšņi grozīties. Rakstniekam vieglāk, ja viņš kautcik var strādāt savā arodā, kaut aizgūtnēm. Lai rakstītu, vajag kautkur drukāties. Drukāšanās iespējas tagad nav labas. Un viņš mēģina ko darīt preses jomā.

Trimdā tapa romāns „Stirnas pār kalniem” (1973), kurā tēlotas Latvijas rakstnieku, teātra ļaužu un mūziķu aprindas, vēsturiski romāni „Gustavs Vāza trimdā” (1974) un „Prezidenta krustdēls” (laikr. „Londonas Avīze”, 1980-1983; kopā ar E. Hermanovski), pabeigts rakstnieka Pāvila Gruznas (1878-1950) aizsāktais romāns „Mamona gaitnieki” (1978), laikrakstā „Londonas Avīze” publicēts romāns „Pieci Hermanovski” (1976-1979), kultūrvēsturisku atmiņu grāmata „Tālos atspulgos” (1982), kur vēstīts par Latvijas laiku un gadiem svešniecībā un darbu preses jomā, un tulkojumi.

Oļģerta Liepiņa dzīvē iezīmējas vairāki darbības virzieni un intereses – žurnālistika (raksta apskatus, recenzijas, politiskas ievirzes rakstus), un vērojams, ka ir asas spalvas autors, rakstniecība – saista prozas žanrs, kurā galvenie tēmu loki ir vēsture un vēsturiskas, sarežģītas personības, saista arī organizatoriskais darbs. Oļģerta Liepiņa uzskatu veidošanās posms iekrita trauksmainā laikā, un šī laikmeta iezīmes samanāmas arī viņa neviennozīmīgi vērtētajā personībā, kurā vērojams pretrunīgums un spītīga sava ceļa iešana. Oļģerta Liepiņa mūžs izskanēja 1983. gada 17. decembrī Bostonā. Rakstniece Dzidra Zeberiņa (1923) kā spilgtākās viņa īpašības minējusi – neatlaidību, cīņas kāri un stūrgalvību. Ar šīm īpašībām apveltītam cilvēkam dzīve nevar būt rāma un mierīga. Viņa ārējais izskats cieši savijies ar raksturu – lībiski vaigu kauli, augumā no tēva pārmantotais plecīgums, - tāds no fotogrāfijām noraugās šis nemiera pilnais cilvēks, kurš pirmajos gados Bostonā vēl bija sastopams, tērpies vadmalas uzvalkā. Rakstnieks Jānis Klīdzējs atzinis: Oļģerta Liepiņa dzīves gadi ir bijuši grūstīta nemiera pilni – kā viļņi pār Daugavas ieeju Baltijas jūrā – ar šļācošām šļakatām virsotnēs. Viņa draugs žurnālists Osvalds Akmentiņš (1914-2005) apkopojis materiālus par Oļģertu Liepiņu grāmatā „Vidzemes auna zīmē” (1974), reizē arī dokumentējot laikmetu, dažādās dzīves šķautnes, kas veidojušas personību, veidojušas žurnālistu un rakstnieku Oļģertu Liepiņu.

Inguna Daukste-Silasproģe

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"