Brīnišķīgais ceļojums ar divriteni cauri Rīgas dārziem un parkiem... beidzies. Protams, mēs neizskrējām cauri visiem, tomēr galvenais, ko sapratām, – Rīga ir dārzu un parku pilsēta, arī koku, krūmu un nelielu skvēriņu pilsēta, īsāk sakot – zaļa pilsēta. Patiesībā – pareizi vien darām, ka ceļam trauksmi par katru nocirstu vai apdraudētu koku, jo nav taču nekā nomierinošāka kā pa savas darbavietas vai dzīvokļa logu skatīties uz krāšņi ziedošu kastani vai trauslo bērzu zaru kaskādi – vērot, kā tie plaukst, zied, pieņemas spēkā un zaļumā, rudenī maina krāsu, kļūst kaili un atkal un atkal, un atkal...
Mežaparks ir mūsu ceļojuma galapunkts, un, kā arvien, ir mazliet sērīgi. Vienīgi šoreiz nav jāmāj atvadas. Parku ceļojums beidzies. Lai dzīvo Rīgas parki un dārzi!
Ceļš uz Mežaparku
Lai no Grīziņkalna parka ar velosipēdu mītos uz Mežaparku, šoreiz nekas cits neatliek kā nebaidīties no Pērnavas ielas un traukties pa to, cenšoties izmantot arī gājēju ietves, kas riteņbraucējam ir atļauts. Ar velosipēdu tas nav pārāk liels ceļa gabals, bet vajadzētu piebremzēt, kad sākas kapi, jo ir vērts aplūkot kapličas un pievērst uzmanību krāšņajiem kokiem. Brauciens cauri kapiem ir gan patīkams, gan pamācošs, jo latviešu kapsētas kultūra ir īpašas uzmanības vērta. Cik zinu, parasti, kad braucam uz kapiem, lai apmeklētu savus mīļos, vienmēr izmetam kādu līkumu, jo ir vērts apstāties gan pie skaistiem pieminekļiem, gan glīti ziedošām kapavietām vai vienkārši izbaudīt kapsētas klusumu. Latvietis kapsētu laikam gan ne pārāk saista ar drūmiem «kapeņu stāstiņiem», drīzāk, kā to var lasīt tautasdziesmās, nāve ir kaut kas dabisks un pašsaprotams, kas aizved mūs mājās – mūža mājās.
Bet maija sākumā Vecajos kapos visa zeme kā nosēta zilsniedzītēm.
Braucot Mežaparka virzienā, vasara ar savu dažādu toņu zaļo pamazām liek nojaust, ka šis Rīgas rajons būs īpašs. Un tā arī ir!
«Smalkais» rajons
Mežaparks savā ziņā ir unikāls ar to, ka tas straujajā pārmaiņu un intensīvas būvniecības laikā gandrīz nemaz nav mainījies. Nē, protams, tam visapkārt tiek celtas lieliskas villas, cita par citu krāšņāka, un tās, kas prasmīgi restaurētas, tiešām priecē acis, tomēr šis rajons liekas kā pamiris, it kā uz kaut ko gaidītu. Un mans mērķis nav aplūkot privātmāju celtniecību Mežaparka rajonā. Vienkārši, braucot ar divriteni, mājas zib gar acīm, un tās ir Mežaparka neatņemama sastāvdaļa, tāpat kā īpatnējie ielu nosaukumi: Visbijas prospekts, Stokholmas, Hamburgas, Lībekas un Gdaņskas iela, kā arī Vatsona (vai te domāts Šerloka Holmsa uzticamais palīgs?), Mirdzas Ķempes, Sudrabu Edžus, Cimzes, Emīla Dārziņa, Stendera un Glika iela... Laikam nav slikti iesēsties taksometrā un nosaukt kādu no šīm ielām. Un būvniecības bums, protams, skāris šo rajonu tāpat kā jebkuru citu, arī te var vērot «seriālu» «Bagātie ir jukuši». Taču, kā jau teicu, tas nav mana pēdējā ceļojuma mērķis, tādēļ novēršos un aizmirstu to, ko redzēju, lai nepiesārņotu smadzenes ar pilnīgi nevajadzīgu informāciju, un ar slaidu loku tuvojos ieejai Mežaparkā, Zooloģiskā dārza atjaunotajai ieejai, īsi sakot – dodos iekšā!
Šausmas Mežaparkā
Šādu apakšvirsrakstu nolēmu likt tādēļ, ka pēc parka apmeklējuma ilgi nevarēju saprast, kas īsti tur notiek un kādas sajūtas tas manī izraisījis. Uzreiz nodalīšu Zooloģisko dārzu no Mežaparka. Tās ir divas tik dažādas vietas, ka neiespējami abas salikt vienā tematā. Mežaparks ir nekopts, pamests likteņa un sīku biznesmenīšu varā, turpretī Zooloģiskais dārzs plaukst un zied kā krāšņa puķe – tur tiešām notiek vērienīga labiekārtošana, padomāts ir gan par dzīvniekiem, gan apmeklētājiem, jūtama krietna saimnieka roka.
Diemžēl par Mežaparku gan nevar teikt to pašu. Kaut kad piecdesmitajos gados tas, šķiet, tika veidots par Kultūras un atpūtas parku un līdz pat šai dienai īpaši nav mainījies. Pie parka ieejas potenciālo atpūtnieku sagaida kafejnīcas, daudzas sīkas, nemīlīgas iestādes ar uzrakstu «Šašliki», alus dzertuves un – pats baisākais – atrakciju parks, kurā es savu bērnu neatstātu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man rūp viņa drošība. Atrakciju parkā dārd mūzika, laikam jau tādēļ, lai noslāpētu šūpoļu un karuseļu aizdomīgo čīkstoņu, kad tie sāk darboties. Atrakcijas ir ne vien nedrošas un stipri vecas, bet arī vizuāli atbaidošas: krāsa nolupusi vai pavirši atjaunota, pie katras atrakcijas nostādīts kaut kāds briesmonis ar asiņainu cirvi vai kara āvu rokā vai ilkņiem zobu vietā. Tas ir ne tikai pilnīgi nepiemērots tēls mazajiem bērniem, kuri vēlas paplunčāties pa ūdeni gulbīša laiviņā, tas ir arī bezgaumīgi un raupji veidots, tādēļ ir pilnīgi skaidrs – tā bijusi pavisam savāda doma, kāpēc briesmoņi te vispār vajadzīgi. Varbūt kāds cits atrakciju parks no tiem veiksmīgi tika vaļā, par lētu naudu pārdodot... Katrā ziņā – neviens pavisam noteikti nav domājis, kādu iespaidu šie monstri atstās uz bērniem, tieši otrādi – liekas, te gluži vai speciāli viss iekārtots tā, lai estētika sasniegtu savu augstāko bezgaumības punktu.
Tādēļ atrakciju parku steidzīgi pametam, bažīgi nolūkojoties uz drūma izskata apsargiem, kuri izturas tā, it kā zem drēbēm viņiem būtu paslēpti dažāda kalibra ieroči un, ja tev nepalaimēsies viņiem iepatikties, dabūsi trūkties.
Ak, tās jau tikai tādas fantāzijas! Labāk dodamies meklēt Mežaparka bijušās godības atliekas.
Kultūras slānis
Jā, tas Mežaparkā nav visai biezs, tomēr ir. Un tas noteikti saistās ar padomju varas gadiem Latvijā, kad tāda veida parki bija vai visās lielajās pilsētās, sākot ar Maskavas slaveno Vissavienības tautas sasniegumu izstādi (VDNH). Arī mūsu Mežaparks tika veidots kā Kultūras un atpūtas parks darbaļaudīm, un, staigājot pa to šodien, vēl iespējams nojaust dažādās atpūtas iespējas, kādas parks piedāvāja: Lielā estrāde, kuģīšu piestātne, Zaļais teātris, kādreiz tik pompozais kinoteātris, kādreizējā slidotava, kas tagad pārvērsta par visai noplukuša izskata pajumti zirgiem, lai gan pati ēka noteikti varētu būt visai interesants koka arhitektūras piemineklis. Sev par pārsteigumu atradām arī divas varenas statujas, kas kādreiz krāšņoja Dziesmu svētku estrādi – rokās saķērušies Iļja Muromietis un Lāčplēsis un divas nezināmas izcelsmes tautumeitas – latviete un krieviete. Ieraugot šos kolosus, kļuva pat mazliet žēl, ka tie, nogrūsti malā, mitinās kaut kur prom no tautas acīm. Ja tos izvilktu dienasgaismā piemērotā vietā kā mazliet uzjautrinošus kultūras pieminekļus, vai nebūtu interesanti parādīt saviem bērniem, ārzemju draugiem un radiem? Būtu gan.
Nu... tas laikam arī viss. Protams, Mežaparks ir liels, ir simtiem taciņu, kur varētu paklaiņot vienkārši tāpat, tomēr laikam nav vērts riskēt. Vasarās te čum un mudž no dzērājiem, mīlētājiem, bomžiem, rudeņos varētu būt tā bailīgi, jo parks, protams, nav apgaismots, tikai galvenā aleja. Īsāk sakot – nogriezties no galvenās, asfaltētās takas nav ieteicams.
Riteņbraucēju, skrituļotāju un suņu paradīze
Paradīze – to nu nevar noliegt. No rīta Mežaparkā pirmie parādās augstdzimušie suņi ar saviem saimniekiem, un tā patiesi ir lepna parāde: terjeri, dalmācieši, pūdeļi, vilki, kurti un taksīši, dažādu izmēru, krāsu un raksturu suņi, laimīgi smiedamies, joņo pa parku, un tas ir pareizi, tā tam jābūt, man prieks par viņiem.
Nākamie parādās sportisti amatieri, norūpējušies skrējēji, kas to dara lēnām un pamatīgi, un, raugoties uz viņiem, pārņem bažas, vai viņi izturēs, bet viņi, protams, iztur, jo tādēļ jau arī skrien droši vien ne tikai vasaras rītos, bet arī rudenī un pat ziemā.
Un tad ir maisam gals vaļā – no visām pusēm parādās velosipēdisti: jauni, veci, sievietes, vīrieši, bērni un ģimenes. Mežaparks ir velosipēdistu paradīze, tas ir pilnīgi skaidrs – platās asfaltētās takas lokās augšā, lejā, pa labi, pa kreisi, taisni un atkal atpakaļ. Izbraukāties var krietni, un to saprot arī sīkie vīriņi, biznesmenīši, kuri gar galvenā ceļa malu novietojuši velosipēdu nomas, kur par ļoti bargu naudu var nedaudz pavizināties.
Velosipēdistiem pa vidu rosās arī daudzie skrituļotāji, pat mammas ar skrituļslidām, viegli pieturoties ar vienu pirkstu pie bērna ratiņiem. Rīta stundās, kamēr vēl nav sākušas darboties neskaitāmās alus dzertuves un šašliku ēstuves, šī skaistā brīvība, kad suņi, velosipēdi un skrituļslidas valda Mežaparkā, sniedz tādu kā nojausmu par to, kāds Mežaparks varētu būt un kāda ir šā parka mērķauditorija, ja vien kāds atbildīgais par to painteresētos...
Zaļais Mežaparks
Tas bagāts dažnedažādu veidu kokiem (sevišķi skaistas ir slaidās priedes un egles, kas Mežaparkam tik raksturīgas), dažādiem ziedošiem krūmiem un citiem augiem; patiesībā tas tiešām atgādina mežu, kur atrodams viss, kas nu tādā Latvijas jauktajā mežā atrodams. Mani gan tas vienmēr nedaudz mulsinājis: kas tad Mežaparks īsti ir – parks vai mežs? Varbūt to ir vērts pārveidot par tā saukto Zaļo parku (Green park), kas tik populāri Anglijā? Tiek saglabāts attiecīgās vietas dabiskais reljefs un izskats, taču krūmi un koki tiek apkopti, sagrupēti, šur tur varbūt izretināti, tiek veidota ainava ar teritorijas dabiskajiem līdzekļiem, jo, ja tas ir mežs pilsētā, tad laikam to tomēr vajadzētu kopt un uzmanīt rūpīgāk par vienkārši mežu ārpus pilsētas.
Vietējie zināja stāstīt, ka Mežaparka biezokņos nav vēlams līst iekšā, ja neesi sapotējies pret ērcēm vai ja neesi gatavs tikties ar bomžiem, kuri čakli nolasot tikko izplaukušās maijpuķītes, zemenes un mellenes.
Mēs devāmies prom no Mežaparka pēc tam, kad bijām apmeklējuši arī Zooloģisko dārzu, kam paiet garām nav iespējams, bet par kuru, kā jau brīdināju, pagaidām neteikšu ne vārda. Tas ir cits temats, cita pasaule, cits cilvēciskais un jūtu līmenis. Devāmies prom mazliet sērīgā noskaņojumā un ne jau tādēļ, ka virs galvas bija savilkušies tumši lietus mākoņi. Mežaparks kaut ko gaida. Varbūt īsto saimnieku, kādu, kam ir gan līdzekļi, gan galva uz pleciem, gan sirds krūtīs. Savādi, ka daba sniedz cilvēkam visu savu skaistumu, harmoniju, nebeidzamo daudzveidību, pat pilsētas mūros tā ir ar mieru darīt visu, lai ziedētu, zaļotu un paglābtu cilvēku no sevis paša, bet cilvēks... Vai tas atbild ar to pašu? |
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru