Graudiņu pa graudiņam ir pildījusies Mežaparka vērtību krātuve: savāktas ziņas par daudziem likteņiem un notikumiem. Bet šoreiz – par cilvēku, kas pats ir dokumentējis savu laikmetu. Tas ir fotogrāfs Krišs Rake. Mazbērni viņu sauca par šauvectēvu. Iespējams, tāpēc, ka fotografēšana viņiem šķitusi līdzīga šaušanai. Interesants un neparasts ir šis nosaukums, un tikpat interesants ir arī Kriša Rakes atstātais mantojums fotomateriālos un atmiņās. Pārcilāsim un pavērosim to kopā ar viņa vedeklu Regīnu Raki, mazbērniem Ivetu Ansoni un Andri Raki.
Kriša Rakes dzimtā puse ir Kuldīgas apriņķī. Bet jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados viņš ir pazīstams kā grupu fotogrāfs Rīgā. Otrā pasaules kara laikā Krišs ar sievu Elīzabeti, dēliem Ilmāru un Gunāru dzīvoja pretī Bastejkalnam. Uzlidojumu reizēs iedzīvotāji sargāja savus namus, dežūrējot bēniņos un uz jumtiem. Iespējams, ka no šiem augstumiem fotografēta arī daža laba karalaika aina, tai skaitā Pēterbaznīcas degšana, jo vectēvs stāstījis, ka viņam tāds fotouzņēmums esot.
Kad piecdesmito gadu sākumā Rakes ģimenei no plašā dzīvokļa pie Bastejkalna bija jāaiziet, viņiem ierādīja mitekli Mežaparkā, E. Dārziņa ielā 14. Te Krišs iekārtoja savu laboratoriju patrepē – nelielā platībā ar mazu apaļu lodziņu, kas vienmēr bija aizklāts. Varbūt tā bija kaprīze? Nē, tas bija tāds laiks. Pavisam netālu dzīvoja “varas” cilvēki (biedrs Noviks u.c.), kuru rokaspuišiem ļoti “interesēja” Rakes, Ulmaņa laiku fotogrāfa, un viņa draugu darbošanās un sarunas. Te bieži pa radio skanēja “Amerikas Balss”. Blakus laboratorijai bija tā saucamā meitas istabiņa. Un, lūk, šajās divās telpās tad arī notika Kriša Rakes praktiskā darbība.
Taču viņa aktīvais, sabiedriskais raksturs nebija ietilpināms četrās sienās, un lielākā daļa laika aizritēja, dokumentējot notikumus: izglītības iestāžu izlaidumus (starp citu, daudzkārt Bulduru tehnikumā), dažādas sanāksmes un pasākumus. Savs laiks arī dārzam: pakalna piesaulītē aug viņa stādītie un koptie ķirši, plūmes, ābeles.
Būdams erudīts, interesants cilvēks ar savu, patstāvīgu viedokli par lietām un procesiem, viņš pulcēja ap sevi plašu draugu loku. Ir izbraukātas neskaitāmas ekskursijas, tai skaitā uz Krimu kopā ar ievērojamiem cilvēkiem. Arī ar ģimeni ekskursijās aizvadīti daudzi jauki brīži un, protams, notverti daudzi neparasti fotomirkļi, kā, piemēram, sniegs kaķa figūras izskatā, kuru tik ļoti gribējās “iedabūt” kādā avīzē (šķiet, tas izdevās “Rīgas Balsī”). Ļoti daudz šauvectēvs ir fotografējis savus mazbērnus. Bet mīlestību uz šo amatu mantoja Kriša dēls Ilmārs un mazdēls Andris, kurš, būdams inženieris, tomēr allaž pie rokas tur arī fotoaparātu, bet savas dzimtas fotorelikvijas “noglabā” datorā. Mežaparka vectēva aizsāktais dokumentēšanas prieks turpinās.
Atmiņas pierakstīja Biruta Bernacka
Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru