BIJA TIK JAUKI DZĪVOT MEŽAPARKĀ!

SARUNA AR MEŽAPARKA „ZĒNU“ DR. ANDRI RITMANI

Mežaparks ir vieta, kurai vienmēr pa daļai piederēs tie, kas te kādreiz ir dzīvojuši. Vienalga, cik ilgi kāds bijis prom vai cik tālu pasaulē aizklīdis, Mežaparkam viņa sirdī ir un paliks īpaša vieta. Ja cilvēks ir šeit kādu mūža posmu pavadījis, it sevišķi bērnībā vai jaunībā, viņš te vienmēr jutīsies kā mājās un Mežaparks arī viņu nekad neaizmirsīs.

Mežaparks var lepoties, ka gadu gaitā šeit īsāku vai ilgāku laiku mājvietu raduši daudzi izcili ļaudis: mākslinieki, rakstnieki, mūziķi, zinātnieki, sabiedriski darbinieki.

Apaļu jubileju - 80 gadus šī gada februārī atzīmēja kādreizējais Mežaparka „zēns“ Dr. Andris Ritmanis, kura mājvieta pašreiz ir Kalifornija. Mežaparka avīzītes uzdevumā sazinājos ar viņu un lūdzu interviju. A. Ritmanis apliecina, ka Mežaparkā pavadījis savas dzīves skaistākos bērnības un jaunības gadus.

- Kāda sagadīšanās! - Andris Ritmanis man atbild e-pastā. - Patlaban mēģinu pabeigt savu trešo grāmatu, kurā kaudzīte lappušu ir veltīta manām bērnu un agrās jaunības dienu gaitām skaistajā Mežaparkā. Nu ziņa no Tevis, aicinot pastāstīt kaut ko par tām, kā arī par to, kā Mežaparka zēns nonāca un šodien atrodas pasaules otrā pusē – Amerikas rietumu krastā.

Māra Celle: - Pastāsti, lūdzu, par savu bērnību, ko tu atceries par Mežaparku.

Andris Ritmanis: - Es piedzimu Rīgā. Biju jaunākais no trim brāļiem. Pirmos septiņus mūža gadus pavadīju lielā daudzdzīvokļu mājā Matīsa un Marijas ielas stūrī, kur pa akmeņiem kalto ielu klabēdami ripoja autobusi un grabēdami uz Vidzemes tirgus pusi devās laucinieku rati. Man patika no ceturtā stāva loga lidināt papīra lidmašīnas un priecāties, ja kāda no tām uzkrita uz galvas vai aizslīdēja gar degunu kādai dāmiņai vai onkulītim.

- 1933. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Mežaparku. Nebiju sevišķi sajūsmināts, jo bija jāpamet draugu bariņš, ar ko nama pagalmā sitām bumbu, pa reizei nejauši izsitot pa kādam logam un par to „samaksājot ar saviem dibengaliem”. Kur nu vēl drāšanās pa trepēm augšā un lejā, ložņāšana pa pagrabu velvēm. Likās – nu tas viss ir cauri.

Taču tas drīz aizmirsās, jo Mežaparkā pavērās tik daudz jauku un jaunu iespēju kā nekur agrāk. Mani mīļie vecāki bija iekrājuši naudiņu un uzbūvēja skaistu māju tieši pretī 11. tramvaja galapunktam. Pāri ielai no zvērudārza ik rītu mani uzmodināja lauvu rūcieni. Pa logu pavērās skats uz skaisto Ķīšezeru, kur bērnības gados vasarās pavadīju daudz jauku dienu „Labierīcības biedrības“ peldētavā, kas atradās aiz zooloģiskā dārza. Tur bija lieliska peldēšanās, braukšana ar laiviņām un reizēm agrā rītā varēju izmest makšķeri un atnest mājās pa asarim vai raudai.

Ģimnāzijas gados ( Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā), kad vien varēju, devos uz sporta peldētavu klusā Ķīšezera līcītī. Tur toreiz trenējās Latvijas labākie peldētāji: Oskars Šins, Tālivaldis Ozolcelms, Voldemārs Miezītis, Andrejs Lēbels, Miervaldis Lazdiņš, Ziedonis Cūkainis un citi. Viņi mani labprāt pieņēma savā pulkā. Nekādus rekordus gan nesasniedzu.

Ziemās Mežaparka skaistajā mežā bija laba slēpošana. Drāzos turp, kad vien varēju. Nedēļas nogalēs no Rīgas ar 11. tramvaju sabrauca visu vecumu slēpotāji. It sevišķi izcēlās mūsu ģimnāzistes, tērptas košos slēpošanas kostīmos. Pa aizsalušā Ķīšezera virsmu drāzās ledus jahtas, kā arī varēja izlaist līkumu ar slidām, ja nebija sasnigusi pārāk bieza sniega kārta.

M.C.: - Kā saprotu, Tava Magita arī dzīvoja Mežaparkā. Kā iepazināties?

A.R.: - Braucot uz skolu, 11. tramvajā jau labu laiku vēroju skaistu meiteni. Viņa iekāpa pie Visbijas prospekta. Galvā bija ģimnāzistes cepure, mugurā gaiši zils mētelis ar pelēku krādziņu. Es nevarēju novērst acis no šīs jaukās būtnes. Man brīžiem likās, ka viņas lielās, mirdzošās acis tā kā paskatītos uz manu pusi, taču tas bija viss. Viņa nebija no tām, kas samirkšķinās ar katru puiku. Labi, ka viņai bija draudzene Dzidra, ko pazinu. Viņa sarīkoja ballīti, kur iepazinos ar Magitu (īstajā vārdā Asju) Meļķi. Viņas vecāku māja atradās otrā Mežaparka galā – Siguldas prospektā pie Stendera ielas. Ar Magitu satikos vai nu pusceļā, vai arī aizdrāzos pie viņas ar velosipēdu dažās minūtēs.

Pirms nežēlīgais karš mūs uz laiku izšķīra, vēl paguvām kopīgi izbaudīt Latvijas skaistumu un kultūru. Nevaru aizmirst, kā uz operu izrādēm nopirkām biļetes lētajā stāvparterī, jo naudiņas ne man, ne Magitai pārāk daudz nebija. Kad nodzisa gaisma, drāzāmies uz tukšajām vietām.

M.C.: - Kā tu pārdzīvoji to, kad kara laikā bija jādodas projām no dzimtenes?

A.R.: - Bija gaužām skumji, kad bija jāatstāj Latvija, taču ar Magitu bijām vieni no laimīgajiem, kas pārdzīvoja ļauno karu un pēc tam viens otru atradām sapostītajā Vācijā. Tur abi sākām studijas. Lai arī mūsu domas un mīlestība nesās uz Latviju, turp atgriezties un dzīvot zem komunistu ļaunās varas nevēlējāmies. 1949. gadā izceļojām uz ASV. Nonācām tālajā ASV Rietumu krastā - Oregonas pavalstī, kur nodzīvojām daudz gadu, līdz pat šim pavasarim.

M.C.: - Kā veicās pirmajos gados Amerikā?

A.R.: - Tikko atbraukuši, sākām smagi strādāt. Nekad neaizmirsīšu, kā pēc divpadsmit stundu darba slimnīcā, brīvajās dienās abi ar Magitu amerikāņu fermās lasījām pupas vai zemenes, plūcām ķiršus. Mūsu pirmie divi bērni Brigita (piedzima Vācijā 1947. gadā) un Alberts (piedzima ASV 1950. gadā) rotaļājās vagas galā. Par abiem sešu stundu laikā nopelnījām apmēram 25 dolārus, kas toreiz bija liela nauda. Tā sakrājām naudiņu, lai vismaz es varētu turpināt studijas.

Pēc septiņiem gadiem Amerikā kļuvu ārsts. Par ģimenes ārstu privātpraksē nostrādāju vairāk nekā 30 gadu. 1962. gadā piedzima mūsu jaunākā meitiņa – Lolita.

Gan manas ģimenes, gan savas dzīves gaitas no 1943. līdz 2002. gadam esmu plaši aprakstījis savās grāmatās: Dzīves drumstaliņas un Dzīves drumstaliņas Amerikā. Pašreiz top trešā grāmata par bērnību un agro jaunību.

M.C.: - Kādas izjūtas ir tev - latvietim, kas dzīvo otrā pasaules malā, tālu no dzimtenes?

A.R.: - Visus šos gadus Amerikā esam palikuši latvieši. Ļoti aktīvi esam darbojušies, lai palīdzētu mūsu Tēvzemei un latvietības saglabāšanai šeit, tālu no Latvijas.

Brigita un Lolita ir mūziķes - komponistes. Viņas ir vadījušas latviskos mūzikas ansambļus, diriģējušas korus latviešu dziesmu svētkos. Komponējušas daudz dziesmu, lielāko daļu ar manis sacerētiem vārdiem. Brigitas komponētā un manis sacerētā dziesma „Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai...“ Ievas Akurāteres izpildījumā pāršalca Latviju jau 1988. gadā un vēl arvien skan Latvijā svētku dienās. Jaunākās meitas Lolitas komponēto dziesmuspēli „Tas vakars piektdienā“ (A. Ritmaņa librets) 1990. gadā uzveda septiņās izrādēs Rīgā un koncertos Cēsīs, Ogrē, Bauskā un Jelgavā. 2005. gada vasarā Latvijas Nacionālajā teātrī izrādīja dziesmuspēli „Eslingena“ (L. Ritmanes un Alberta Legzdiņa mūzika; A. Legzdiņa un A. Ritmaņa librets).

Mūsu ģimenes dvēsele ir Magita, kopā esam nodzīvojuši jau 60 gadu. Mūsu dēls Alberts strādā atbildīgā amatā amerikāņu firmā. Ģimenes pulciņā šodien ir septiņi mazbērni un divi mazmazbērni. Izņemot divus, visi runā latviski un aktīvi piedalās latviskos pasākumos.

Bieži domas aizceļo uz Mežaparku un uz tiem laimīgajiem gadiem, ko varēju aizvadīt šai brīnišķīgajā vietā.

Šī apcere nebūtu pilnīga, ja nepieminētu kaut vai mazu daļu no daudzajām aktivitātēm latviešu sabiedrībā ASV, kurās Dr. Andris Ritmanis un viņa ģimenes locekļi ir bijuši iesaistīti.

Andri Ritmani var uzskatīt par vienu no ASV latviešu sabiedrības stūrakmeņiem, lielu projektu iecerētājiem un virzītājiem. It sevišķi ASV Rietumkrastā, manuprāt, nekas nozīmīgs pēdējos 55 gados nav noticis, kur Andris Ritmanis nebūtu bijis priekšgalā.

Divi Rietumkrasta dziesmu svētki (1965. un 1982. gadā) notikuši Portlandē, un to organizēšanas vadībā vienmēr bijis Andris Ritmanis. Viņš organizējis 2x2 nometnes ASV Rietumkrastā, kārtojis populārā jauniešu ansambļa „Dzintars“ (kurā piedalījās visas trīs Ritmaņu atvases) koncertus ASV, Kanādā, Austrālijā un Gotlandes salā. Sarakstījis trīs grāmatas par savu notikumiem bagāto dzīvi. Lolita par Holivudas īsfilmas mūziku Batman Beyond 2002. gadā saņēma prestižo Emmy mūzikas balvu.

Par nopelniem Latvijas labā Andrim Ritmanim 2003. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Māra Celle

ANDRA UN MAGITAS RITMAŅU LIELĀ ĢIMENE

1.rinda no kreisās:Lolitas dēls ANDRIS (mazdēls), Andras dēls MARKUS (mazmazdēls), Andras meita KAIJA - klēpī (mazmazmeita), Brigitas meita ANDRA (mazmeita). Lolitas meitas dvīnes ILZE un AIJA (mazmeitas), Alberta dēls FILIPS (mazdēls), Brigitas meita DAIRA (mazmeita).

2. rindā no kreisās:Lolitas vīrs MARKS MATTSONS, meita LOLITA, Andras vīrs PĒTERIS STAŠKO, meita BRIGITA, dēls ALBERTS, MAGITA.

3. rindā no kreisās:Alberta dēls KRISTOFERS (mazdēls), ģimenes draugs ARTŪRS RŪSIS, Brigitas vīrs PAULS DŽEMESONS, ANDRIS RITMANIS.

ES MĪLU LATVIJU!
(Andra Ritmaņa vārdi, komponējusi Brigita Ritmane)

Es mīlu Latviju, zemi, kas ir mūsu,
Ik dienas svētību es savai tautai lūdzu:
Tā gadu tūkstošiem jau savas takas min,
Un Dievs par viņas gaitām visu labāk zin.

Kad rietumvēji mani agri rītos glāsta
Un par citu zemju brīnumiem man stāsta,
Tad pasmaidu – man negribas turp skriet,
Jo mana tauta šeit pie Dzintarjūŗas dziesmu dzied.

Es mīlu Latviju – zemi kas ir mūsu,
Ik dienas svētību es savai tautai lūdzu.
Lai gaisma vienmēr tumsu aizdzīt spētu,
Un Latvijai mēs zelta graudus sētu.
* * *
Aizbraucot no Latvijas 1944.gada vasarā, man bija šāda sajūta:

“MIGLĀ” (komponējusi Lolita Ritmane)

Skan miglā un lietū kuģa griezīgā taure,
Tā griež manā sirdī ar nazi.
Es nejūtu lietu, jo asaras klāj manu seju.
Es nejūtu vēju, kas mani sauc uz neatgriešanās deju.
Es zinu, kāds nozaga sapni,
Manu sapni par dzimteni.
Es zinu, kāds nozaga sapni,
Ko pagalvī paslēpis biju -
To sapni manu par dzimteni,
ko tik ilgi, ilgi sevī viju.
Bet kuģis atkal miglā pūš savu griezīgo tauri,
Vai mana dzīve jau cauri?…

Bet man tur dzimtenē palika tēvs un māte
Un meitene ar ko kopā lūdzu,
Lai liktens mums lemtu skaistu mūžu.
Es zinu, kāds nozaga sapni…

Bet kuģis pūš un pūš savu griezīgo tauri,
Un visur migla un lietus.
Man liekas, man nolaupīts viss.
Vai tiešām šī migla mani pašu šai miglā aiznesīs?
Es zinu, kāds nozaga sapni…

Mežaparka Attīstības biedrības avīze

"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"
2007. gada 29. maijs