E.Dārziņa iela

IELA, KAS BEIDZAS AR TAKU!

Emīla Dārziņa iela savieno Velmes un Olava ielas. Kalna dēļ nevarēdama pavisam piekļūt Ezermalas ielai, tā beidzas it kā ar strupceļu. Bet aiz kalna – tur jau gluži tuvu Ķīšezers. Kādreiz tā saukusies par Vasarnieku ielu. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā viens no pirmajiem šīs ielas apbūvētājiem – Teodora Reitera kora dalībnieks, vīru dubultkvarteta “Latvija” dibinātājs un vadītājs, vēlāk arī Saulesdārza direktors Jūlijs Pamiljens ierosinājis ielu pārdēvēt par Emīla Dārziņa ielu. “Melanholiskā valša” autors gan šeit nav dzīvojis.

Vairums šejienes gruntsgabalu iemērīti pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, jo E. Dārziņa iela izvietojas Mežaparka apbūves jaunākajā zonā – starp Poruka un Stokholmas ielām. Tolaik, kad sākām dzīvot Mežaparkā, pa ceļam uz mūsu mājvietu nebija ne augstbūvju, ne platu ātrgaitas maģistrāļu, ne nepārtrauktās automašīnu plūsmas. Vasaras viducī alejās liepas smaržoja tik medaini un saldi, ka gribējās uz mēles sajust medus brīnumu. Atmiņas par Mežaparkā nodzīvotajiem daudzajiem gadiem allaž būs saldas un tīkamas kā liepu medus un vasaras siltais vējš.

Mēs rodam patvērumu Mežaparkā 1946. gada oktobrī, jo ir sarežģījumi ar dzīvokli. Padomju varai bargi likumi: kāds rūpnīcas kadru inspektors nosauc tēvu par fašistu, un viņam neļauj dzīvot kopā ar ģimeni. Es esmu vēl bērns, kad kopā ar vecākiem un mantām sēžu smagajā mašīnā un mēs iebraucam Mežaparkā pa smilšaino Stokholmas ielu. Mašīnā starp mēbelēm ir liels, masīvs rakstāmgalds. Liekas, tēvs to sargā visvairāk, jo tā atvilktnēs ir viņa dzejoļu aizsākumi un lugu manuskripti. Vecāki ir jauni, nedaudz pāri trīsdesmit, un mums ar māsu liekas, ka viņi ir paši skaistākie pasaulē.

Tēva acīs vēl uzplaiksnī gūstekņu nometne, no kuras viņš pavisam nesen atgriezies, - viņš bijis filtrācijas nometnē Ļeņingradas tuvumā, kur būvējis kara aerodromu. Mans tēvs Jānis Pļaviņš arī pārdzīvo, ka, karojot Kurzemes katlā, nav iespējis pārrakstīt savus dzejoļus, jo rakstāmmašīna ir nozagta – to pagrābuši padomju karavīri. Un 1935. gadā izdotais brīvības cīņās kritušā brāļa Kārļa Pļaviņa piemiņai veltītais dzejoļu krājums “Nemiera dienas” nu ir aizliegts un ielikts “specfondā”. Tikai pēc daudziem gadiem žurnāla “Karogs” 1989. gada 7. numurā sarakstā “Tautai atdotās grāmatas” tas atkal ir celts gaismā. Bet vecumā tēvs jau ir noguris un vairs nespēj rakstīt...

Mēs nokļūstam klusā šķērsielā – Emīla Dārziņa ielā 10, baltā namā ar tumšziliem logu rāmjiem. Tur ir tukšs dzīvoklis otrajā stāvā. Virtuve gan ir tāda dīvaina – izkrāsota tumši zila. To krāsojuši karavīri, lai mušas neķeras pie ēdamā. Netālu, brīvajās ēkās Ezermalas ielā iekārtojas padomju armijas hospitālis, bet Olava ielas stūrī dzīvo LPSR drošības ministrs A. Noviks, kura “mieru” apsargā miliči. Esmu redzējusi Alfonu Noviku ilgā laika periodā. Īpaši nožēlojams viņš bija vecumā, staigāja noplīsis. Tā vien šķiet, ka kāda augstāka vara kārtojusi rēķinus ar cilvēku...

Mūsu mājas saimnieks Pēteris Grava, kā padomju varai bīstams, 1940. gadā izsūtīts uz Karagandu, bet ģimene, bēgdama no padomju režīma, 1944. gadā devusies uz Austrāliju. Mani vienmēr ir nodarbinājusi doma par to, kāds liktenis ir piemeklējis šo dzimtu, kas uzbūvēja sev tik skaistu māju, iestādīja dārzu un audzināja divus bērnus – Rutu un Andreju.

Šis dārzs bija brīnišķīgs - pavasaros dienvidu nogāze vienos ķiršu un ābeļu ziedos, zāliens ar daudziem krāšņumaugiem, izkoptas terases ar celiņiem. Šodienas vienmuļie zālieni nevar sacensties ar to skaistumu. Savukārt Karagandā Pēteris Grava iekopa veselu pilsētas parku, bet pa to laiku mans tēvs iestādīja bērzu, kas, priežu ieskauts, labi aug Mežaparkā. Nu bērzam 50 gadu, tas bijis patvērums gan saules tveicē, gan rudens vēju neprātā.

Emīla Dārziņa ielā bija tikai divpadsmit mājas un tās visas sauca pēc iedzīvotāju vai saimnieku vārdiem.

Ja nākam no Velmes ielas, apejot Džemmas Skulmes teritorijai, ielas labajā pusē redzama kompakta, uzkalnītē veikli “iesēdināta” Millijas Stepiņas kundzes māja. Šis ir 4. nams, un pēc saimnieces nāves tas pāriet Kārkliņu ģimenes īpašumā.

Blakus nākošā māja Nr. 6 piederēja tekstilmāksliniekam Jūlijam Straumem (1874. – 1970.), kurš līdz ar Jūliju Madernieku un Ansi Cīruli bija tekstilmākslas pamatlicējs, pedagogs, arī Kaukāza tekstilmākslas pazinējs (Laimas Kļaviņas grāmata “Jūlijs Straume”, 2004.). Straumes māja vēl tagad ir skaista, saglabājies oriģināls skujots ornaments logu dalījumā. Ēkas priekšā aug kupla sudrabegle. Manā bērnībā ēkas augšstāvā dzīvoja Dr. Jaksonu ģimene ar bērniem Valentīnu, Margaritu un Viktoru. Mēs draudzējāmies ar Jaksonu meitenēm, spēlējāmies, bijām kopā dzimšanas dienu ballītēs. Kaut arī viņu ģimene agri zaudēja māti, visi bērni izstudēja par ārstiem.

E. Dārziņa ielas iemītnieki dzīvoja draudzīgi. Cilvēku bija pamaz, viss kā uz delnas redzams un pamanāms. Šeit izaugām mēs, auga mūsu bērni un pēc tam mazbērni, še arī mūsu vecāku gaitas pierimušas... Daudzus svētkus svinējām kopīgi – Vijupu, Kauliņu, vēlāk Krūskopu un Lūkinu ģimenes. Reizēm piepulcējās mākslinieks Jānis Borgs, kurš dzīvoja 7. namā. Reizēm mainījās sastāvs un svinību vieta.

Kas satuvināja visus mūs – dzīves stils vai mentalitāte?
Bernharda Borga ģimene šeit sāka dzīvot pēckara laikā. Viņi atgriezās no Zviedrijas, kur pats ģimenes galva bija vēstniecības darbinieks kultūras jautājumos. Viņu dēls Jānis bija mazs blonds puika, allaž stāvēja pie vārtiņiem un nolūkojās, kā mēs uz ielas lēcām klases vai mētājāmies ar bumbu. Vēlāk ar Jāni Borgu sadarbojāmies daudzus gadus.

E. Dārziņa ielas 14. māju mēs dēvējām par Rakes māju, lai gan īstenībā saimnieki Dinbergi dzīvoja Bostonā un māju vēl nebija atguvuši. Manā bērnībā te dzīvoja ņiprs, diezgan iedomīgs, bet runīgs onkulītis ar kazbārdiņu – viņš bija ulmaņlaika fotogrāfs Krišs Rake. Viņam bija divi dēli, mēs tuvāk iepazinām Ilmāru un viņa ģimeni. Ilmārs bija fotogrāfs un jurists. Krišs Rake fotografēja arī mūsu ģimeni.

Jau pieminētais Reitera kora dziedātājs Jūlijs Pamiljens dzīvoja 16. mājā. Viņš bija sirms, ar klasisku profilu apveltīts kungs, kurš sava izskata dēļ pozējis Mākslas Akadēmijas studentiem. Viņa sieva Ērika Pamiljens, kādreiz eleganta, skaista dāma, nodzīvoja līdz 2004. gadam, sasniedzot gandrīz simt gadu vecumu. Jūlijam Pamiljenam piederēja arī 16. a māja. Tā tika pārdota Verhoustinsku ģimenei, pēc tam – sportistam I. Klementjevam.

Vairākkārt iedzīvotāji mainījās mūsu ielas 5. mājā. Starp citu, kādu laiku še dzīvoja arī rakstniece Regīna Ezera ar ģimeni. Pa atvērto pirmā stāva logu dzirdēja klabam rakstāmmašīnu. Pati rakstniece ārā nāca reti, tikai reizēm devās pastaigāties uz ezermalu ar savu suni. Šeit izauga Ilze un Aija – rakstnieces meitas. Vairāk ievēroju Aiju, tolaik vidusskolnieci. Aija Vālodze šeit nodzīvoja daudzus gadus.

Māja Nr. 10, kuras otrajā stāvā dzīvojām mēs, bija celta 1936. gadā Pēterim Greizim (vēlāk – Grava) pēc būvinženiera Jāņa Levāna projekta. Tā izvietota maksimāli tuvu ielai – ir tikai jāatver vārtiņi, “jānoskaita” septiņi betona pakāpieni un pēc starppodesta vēl trīs plaši dekoratīvo ķieģeļu izvērsti kāpieni, kas noved pie durvīm ar apaļu lodziņu. Žogs ielas pusē veidots no horizontālām brusām starp platiem baltiem stabiem.

Ēka veiksmīgi uzbūvēta ielas lūzuma punktā un labi ieplānota esošajā reljefā – zāliens un košumdārzs atrodas dienvidrietumos pirmā stāva līmenī un sasniedzams no pirmā stāva terases. Pārējai ēkas daļai ir atsegts pagrabstāvs ar garāžu no ielas. Reljefa dēļ, no dārza raugoties, ēka ir četrstāvu, jo jumta slīpumā izbūvēti bēniņi, kur sākotnēji bija paredzētas darba telpas namīpašnieka sievai zobārstei Ellai Gravai.

Būvinženieris Jānis Levāns bija plaši pazīstams māju cēlājs un projektu noskatījis tā laika somu arhitektūras tendencēs. Pēc viņa projektiem Mežaparkā uzbūvētas vairākas ēkas – Siguldas prospektā 41, Lībekas ielā 10, Gatartas ielā 9, Poruka ielā 8 un Ezermalas ielā 63, kurā pats ar ģimeni arī dzīvoja. Visas ēkas bija nedaudz līdzīgas gan proporcijās, gan logu dizainā un stilā, tomēr ēka E. Dārziņa ielā uzskatāma par veiksmīgāko konstruktīvā stila ēku.

Pirmā stāva dzīvoklī ar nomas tiesībām dzīvoja radioinženiera Aleksandra Apsīša ģimene. Jau trīsdesmitajos gados Apsītis, ienācis Rīgā no Rūjienas puses, bija sadarbojies ar 1926. gadā dibināto A. Leibovica radiodetaļu un radiospoļu izgatavošanas uzņēmumu, kuru vācu laikā apvienoja ar A. Apsīša un F. Žukovska dibināto Radiotehniku. Savukārt padomju varas gados tas izauga par plaši pazīstamo rūpnīcu “Radiotehnika”. Aleksandrs Apsītis bija gudrs, ar zinātnieka “ķērienu” apveltīts radiotehniķis. Nu jau sen guldīts Raunas kapos.

Mēs atstājām šo dzīvesvietu 2003. gada 16. janvārī, bet 2005. gada septembrī māju nojauca. Tad pavērās pavisam skumjš skats uz ēkas būvvietu un gruntsgabalu – nebija ne savdabīgās celtnes, ne ārējo kāpņu, ne bērza pie ieejas... Nu slejas jauna būve – dīvains pakaļdarinājums.

Mums iepretim bija Lūkinu dzimtas māja. Jau pagājušā gadsimta sākumā ārsts Fēlikss Lūkins un Antonija Lūkina (rakstniece Ivande Kaija) dzīvoja Mežaparkā, bet 1939. gadā dēlam Haraldam tiek uzcelta māja E. Dārziņa ielā 11 ar plašu ābeļdārzu divstāvu ēkas priekšā.

Neilgi pēc mūsu ierašanās uz dzīvi šajā ielā pie pretējās mājas vārtiņiem sastopu slaidu meiteni Ilāriju, kas ir draudzīga ar mums un grib iepazīstināt ar saviem brāļiem Ariānu un Indaru, skolniekiem, tādiem kā mēs. Tobrīd es nenojaušu, ka viņi ir slavenās Lūkinu dzimtas atvases. Zinu tikai, ka daudzie cilvēki, kas reizēm zvana arī pie mūsu durvīm, ir pazīstamā homeopāta Haralda Lūkina pacienti.

Dr. H. Lūkins ir straujš, kustīgs un impulsīvs, vienmēr steidzīgs savā gaitā, kuplie mati plīvo, kad kājas raujas uz priekšu, bet ķermenis, nedaudz iepalicis, seko straujajai kustībai. Starp citu, viņa dēli vēlāk skrien tāpat. Visu viņš redz un ievēro, vienmēr skaļi kaut ko uzsauc bērniem, kas rotaļājas uz ielas. Gan Haralds, gan viņa tēvs Fēlikss darbojās Rēriha biedrībā un piekopa rērihiešu tradīcijas un jo sevišķi – ārstniecību. Par sadarbību ar rērihiešiem Haraldu 1949. gadā apcietina un nosūta uz Vorkutas ogļraktuvēm.

Lai gan dakteri Lūkini savus četrus bērnus audzināja stingri, jaunieši varēja reizēm sanākt viņu mājā un lustēties. Māte Magdalēna Lūkina bija ļoti inteliģenta sieviete un zinoša ārste. Arī dēli turpināja dzimtas tradīciju un kļuva par ārstiem: Ariāns terapeits-pulmanologs, Indars neiroķirurgs. Dzīves gaitā daudzreiz ir būts šajā mājā, īpaši, viesojoties Ilgas un Indara Lūkinu ģimenē.

Kad abi Lūkinu dēli ir Medicīnas institūta studenti, tiekamies biežāk. Ir piecdesmito gadu sākums. Mēs esam jauni, bezbēdīgi, kopā sportojam un priecājamies. Pie viņiem nāk draugi, ejam spēlēt volejbolu Saulesdārzā, kur ir plaša pļava un klāt Ķīšezers. Nodibinām savu pastāvīgu komandu, mums piebiedrojas arī draugi no “mediķiem” un citi Mežaparka jaunieši. Saulesdārzā un parka laukumos notiek īsti mači. Un kur vēl lieliskā peldēšanās Ķīšezerā, bet ziemā slēpošana pa parka kalniem un nogāzēm, citreiz kopā gājām uz kino. Tādas nu bija jauniešu izpriecas tolaik, kad vēl ezermalā nebija uzcelts “Skonto” futbola centrs, bija tikai ezers ar daudzām peldvietām un parks. Diemžēl tagad sports pakļauts biznesam un naudai...

Vai cilvēks ieaug vidē, vai vide veido cilvēku un to ietekmē? Mijiedarbība pastāv neglābjami. Par nodzīvoto laiku Mežaparkā varu teikt, ka mani veidoja apkārtējie cilvēki un Mežaparka daba – priežu mežs, ezers, līkumotās ieliņas, savrupmājas, kas bija tik dažādas. Mani noteikti ietekmēja apkārtējā vide un cilvēki līdzās, no kuriem es smēlos interesi par dzīvi un arī spēku dzīvot. Un jo īpaša vieta ir Emīla Dārziņa ielai, kura man ir dārga un tuva.

Indra Vijupe, arhitekte

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"

2007. gada septembris