Karmena Dāle

KĀ SENĀK...

Pamazām nobeigumam tuvojas 2006. gads, atstādams mums atmiņas par īpaši siltu, saulainu vasaru, kas tīkama visai dzīvajai radībai. Īpaša šī vasara bija arī mums, Karmenas Dāles radiem un draugiem, kas pieminēja viņu 85 gadu dzimšanas dienā 20. augustā.

Visīstākā mežparciete kopš bērnības, kopš pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidus. Cienījama un pazīstama māksliniece – grafiķe, akvareliste, grāmatu ilustrētāja. Karmenas pasaule – Latvijas daba, ziedi, bērni, mūzika un literatūra. Radošais darbs mūža garumā redzēts neskaitāmās izstādēs, par to daudz rakstīts presē. Kurš interesējas, tas zina. Turklāt bērnu grāmatu ilustrācijas mīļas jau divām paaudzēm.

Mežaparkā dzīvojuši un arī šodien dzīvo daudz ievērojamu cilvēku. Karmena Dāle ir viena no viņiem. Latvijas Universitātes profesora, filozofa, psihologa, esejista Paula Dāles meita. Karmenas tēvs deva vārdu Poruka ielai, kuras sešpadsmitajā numurā 1928. gadā tika uzbūvēta viņu ģimenes māja.

Karmenas Dāles dzīves robežstabi: 1921 – 1998. Pa vidu trausla svītriņa, kas ir ne tikai gadskaitļu šķirtne, bet kam ir arī dvēseliski bagāta, radoša un gudra cilvēka mūža svars. Septiņdesmit gadi nodzīvoti Mežaparkā, savās tēva mājās. Un nu jau astoņus gadus Mežaparka klusās ieliņas vairs nedzird tik pierastos, allaž noteiktos un mērķtiecīgos Karmenas soļus. Tikai tad, kad Karmena pārstāja būt, saprotam: Mežaparkam ir zudis kaut kas būtisks, neatkārtojams – personība.

Mūsu pazīšanās sākās piecdesmito gadu vidū Mākslas Akadēmijā. Pirmskara Mežaparkā, kad Karmena bija jau jaunkundze, bet es tāda knīpa, ābečniece, tad mūsu ceļi nesastapās. Tajā laikā Karmenas tēvs un manējais gan esot bijuši pazīstami, darbodamies Mežaparka Labiekārtošanas biedrībā. Manu vecāku kanoe laiviņa stāvējusi pie biedrības steķiem Ķīšezerā. Tikšanās Akadēmijā, bieži viens ceļš vienpadsmitajā tramvajā, sastapšanās izstāžu zālēs un koncertos – kopējas intereses tuvināja mūs.

Kad mūsu ģimenē sāka rasties mazuļi, tie kā modelīši piesaistīja Karmenas uzmanību. Vēl tagad glabāju Karmenas zīmējumu mapi, kas tolaik pastāvīgi atradās mūsu grāmatu plauktā un ar katru apciemojumu pildījās jauniem zīmējumiem par bērnu tēmu. Karmenas klātbūtne allaž kuplināja mūsu bērnu, arī pieaugušo goda dienas. Veltei – tikko iznākusi grāmatiņa ar viņas ilustrācijām un sirsnīgu veltījuma ierakstu, kas nebija līdzīgs nevienam citam.

Labi laiki tie bija! No tiem – atmiņas par ziedu pušķīšiem, kā tikai Karmena mācēja veidot no pašas dārzā vai pļavā saplūktā. Ziemā pašas izplaucēts forsītijas zariņš vai trausla maijpuķīte. Reiz Karmena ieradās ar kompozīciju no sūnām, sēnēm un dzīviem vīna gliemežiem. Vēl joprojām manā dārzā pavasari gaida sīkās vijolītes, debeszili īrisi un dzeltena garā puķe – Karmenas nesti stādi. Un tā bezgala daudz uzmanības pierādījumu un draudzības apliecinājumu.

Ir sakrājusies krietna kaudzīte apsveikuma kartiņu – Karmenas roku zīmētu. Gan ar zaķiem Lieldienās, gan ar rūķiem Ziemassvētkos, gan meitenītes un zēniņi ar puķu pušķiem vai pūpoliem rociņās. Pati pēdējā, ko saņēmu 1998. gada Lieldienās: sēdoša meitiņa, zaķītis azotē, olu groziņš pie kājām, un actiņas tik skumjas, it kā sevī veroties. Ieraksts: “Lieldienas siltas, gaišas Tev un Tavā orbitā visiem!” Pēc pāris dienām Karmena pati “pārcēlās” citā orbītā. Paldies pateikt nepaguvu – parādā paliku. Skumji!

Cita epizode. Satieku Karmenu Mežaparka centrā pie grāmatu veikala trīs dienas pirms mana trešā bērna piedzimšanas. “Kā jūties?” – “Paldies par vaicājumu, tā nekas.” – “Ko ceri sagaidīt?” (Divi puikas jau mums mājās skraida.) – “Protams, gribu meitu.” – “Ja būs meitiņa, dod man par krustmeitu. Meitenei var būt arī trīs krustmātes. Puiku es negribu.” Tā mūsu trešais bērniņš Irēna tika pie trešās krustmātes.

Citreiz tiekamies atkal. “Sveika!” un kritisks skatiens manā virzienā: “Kāpēc tu no rīta staigā pa ielu briljanta auskariem ausīs un vēl basenēm kājās?!!” – “ Mīļo Karmenīt, tās ir emaljas lāsītes ar zvīļojošu zilganu viducīti, mūsu pašu “Daiļrades” ražojums, pati “Saktā” nopirku par sīku naudiņu.” – “Nu labi, labi!”

Vēl prātā kāds tumšs, vēls ziemas vakars 1995. gada janvāra sākumā. Atgriežos mājās kā tolaik ik vakaru no Stradiņiem, kur ārstējas mans dēls pēc autoavārijas. Radi, draugi regulāri zvana, lai uzzinātu par cietušā veselības stāvokli. Protams, arī Karmena. Pēkšņi uz vairākām dienām pārtrūkst telefona sakari Mežaparkā. Pa tumsu, sniegu un ledu Karmena dodas ceļā šķērsām cauri visam Mežaparkam. Un mēs sastopamies mūsu sniegainajā pagalmā, un nāciens nav velts, un mums ir kaut neliela, tomēr cerība – viss būs labi.

Šīs ir īsas, bet spilgtas epizodes – Karmenas iejūtības, pašaizliedzības un īstas draudzības liecinieces.

Vārda dienu Karmena svin maijā, pašā pavasara ziedēšanas trakumā. Tulpes, doronikas, hiacintes un vismīļākās – narcises. Visas prasīties prasās būt gleznojamas akvarelī. Dzimšanas diena ir 20. augusts – rudens ziedu balle. Bez asterēm, gladiolām, dālijām te neiztikt. Ziedu bagātība, gardas sviestmaizītes, pašcepti saldie našķi un vīna glāze. Baltu galdautu klāts lielais ēdamgalds, izcili skaista kafijas servīze. Svinīgi! Karmena pati galda galā, degoša svece priekšā, un mēs visi visapkārt galdam. Tā gads aiz gada...

Esmu ļoti pateicīga Karmenas brālim Mārim un brāļasievai Irēnai, ka arī tagad, kad Karmena smaidot noraugās no mākoņu maliņas, mums tomēr ir iespēja joprojām pulcēties ap šo galdu, bet galda vidū – karalisks gladiolu pušķis. Tāpat kā senāk...

Inese Krūmiņa

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"