Mežaparka e-pasta jaunumi
E-pasts:
Browse Archives at groups.google.com
Diennakts tālrunis sūdzībām par naftas produktu smakām! 25666365

Lūkiniem - 100

ŠOGAD BŪTU 100
PAR ĀRSTIEM MAGDALĒNU LŪKINU UN HARALDU
LŪKINU STĀSTA DĒLS NEIROĶIRURGS INDARS LŪKINS
Mana māte Magdalēna Šneidere dzimusi 1906. gadā Liepājā. Viņas tēvs Jēkabs Šneiders bija Septītās dienas adventistu draudzes sludinātājs, māte Fanija Šneidere – mājsaimniece. Ģimenē bija daudz bērnu, taču pirmais pasaules karš un bēgļu gaitas arī viņiem atnesa postu un vairāku brāļu bojāeju. Pēc atgriešanās Latvijā viņi palika dzīvot Rīgā. Magdalēna studēja Latvijas Valsts universitātes medicīnas fakultātē, ko sekmīgi beidza, un iestājās darbā profesora Putniņa ginekoloģijas un dzemdniecības klīnikā par subasistenti (tagadējā P. Stradiņa slimnīcā).

Mans tēvs Haralds Lūkins dzimis 1906. gadā Rīgā. Viņa tēvs Fēlikss Lūkins bija populārs acu ārsts. Pie viņa uz operācijām pacienti brauca arī no ārvalstīm. Mūža nogalē Fēlikss strādāja par ārstu – homeopātu. Haralda māte Antonija Lūkina – rakstniece un sabiedriskā darbiniece – Latvijā vairāk pazīstama ar pseidonīmu Ivande Kaija. Arī viņus abus liktenis pirmā pasaules kara laikā mētāja apkārt pa Krieviju, jo Fēliksam bija jāpilda dažādi ārsta pienākumi.

Pēc atgriešanās Rīgā Fēlikss atsāka savu privātpraksi, bet vēlāk strādāja par homeopātu, darbā izmantojot arī īrisdiagnostiku. To apgūt viņam kā bijušajam acu ārstam bija vieglāk, domājams, ka viņš bija pirmais reālais šīs metodikas pielietotājs Latvijā.

Haralds studēja Latvijas Valsts universitātes medicīnas fakultātē un pēc sekmīgām studijām iestājās darbā profesora Putniņa klīnikā. Te viņš satika Dr. Magdalēnu Šneideri, abi iemīlējās un drīz apprecējās. Māte pieņēma tēva uzvārdu.

Pēc manas vecākās māsas Ilonas piedzimšanas 1935. gadā mātei bija jāatstāj darbs profesora Putniņa klīnikā. Savukārt Haralds pēc sava tēva Fēliksa nāves pārņēma viņa praksi un sāka strādāt par ārstu – homeopātu. 1936. gada rudenī piedzima mans brālis Ariāns, 1938. gada sākumā – es, bet 1939. gadā – jaunākā māsa Ilārija.

Haralds pēc sava tēva nāves iestājās Latvijas Rēriha biedrībā un tai ziedoja lielāko daļu no saviem ienākumiem.

Vecāki 1938. gadā nopirka zemes gabalu Mežaparkā, E. Dārziņa ielā 11, un līdz 1939. gadam uzbūvēja ģimenes māju, kur tad nu mēs visi dzīvojam.

Darba gaitā tēvs drīz atteicās no homeopātiskajām zāļu devām, kļuva par terapeitu un ārstēja tikai ar dažādiem augu valsts līdzekļiem un to kombinācijām. Zāles viņš izgatavoja pats. Tēvam bija lieli panākumi pacientu ārstēšanā, un viņš kļuva ļoti populārs Latvijā – viņam nācās dienā pieņemt pat līdz 100 pacientu. Tas citos ārstos radīja nepatiku. Bija pat mēģinājums traucēt tēvam strādāt – viņam uzlika nesamērīgi lielus nodokļus. Šo jautājumu atrisināja Haralda māte, - Ivande Kaija uzrakstīja vēstuli prezidentam Kārlim Ulmanim. Savas sabiedriskās darbības dēļ viņa labi pazina prezidentu un viņai bija draudzīgas attiecības. Tādējādi šis jautājums tika noregulēts.

Praksē tēvs aizvien plašāk pielietoja augu preparātus no ārvalstīm, sevišķi no Tibetas. Tos viņam sūtīja Nikolaja Rēriha ģimene.

Tuvojās otrais pasaules karš, un pēc Padomju Savienības karaspēka okupācijas Haraldu Lūkinu kā populāru, sabiedrībā pazīstamu personu nozīmēja par laikraksta “Jaunākās Ziņas” redaktoru, vēlāk arī izvirzīja par Saeimas deputāta kandidātu. Viņu ievēlēja tāpat kā visus citus izvirzītos kandidātus.

Tikai pēc tēva nāves 1991. gadā māte uzdrīkstējās mums pastāstīt šīs dzīves epizodes detaļas. Un proti – kad viņiem paziņots par Haralda Lūkina izvirzīšanu Saeimas deputātu kandidātu sarakstā, viņi nolēmuši no šī goda atteikties. Abi īpaši labi saģērbušies un devušies uz vēlēšanu komisiju, lai paziņotu par atteikšanos kandidēt. Liels bijis viņu pārsteigums, kad komisijas locekļi, izdzirdējuši viņu lēmumu, sākuši viņus rupji lamāt, uzklieguši, ka tā nav viņu darīšana, lai nebāžot savus degunus, kur nevajag, un lai vācoties tūlīt projām. Tēva viedoklis tur nevienam neinteresēja!
Pirmā padomju okupācijas laika pēdējo mēnesi vecāki mūsu mājā zem grīdas izveidotā slēptuvē slēpa studiju laika draugu – inženieri Frici Gaili. Viņš tēvam lūdza patvērumu, jo viņš jau trīspadsmit reizes bijis izsaukts uz čeku, pratināts un dauzīts. Viņš saprata, ka četrpadsmitajā reizē vairs dzīvs ārā neizkļūs. Kāds tad bija Friča Gaiļa “nāves grēks”? Viņš bija liftu firmas inženieris un komandējumā Somijā, Helsinkos, piedzīvoja padomju armijas bumbvedēju uzlidojumus un postījumus. Par to viņš, atgriežoties Rīgā, bija pastāstījis citiem. Tā, lūk, visa vaina. Pēc padomju karaspēka aizbēgšanas kara sākumā viņš no mūsu mājas slēptuves aizgāja.
Taču liktenis deva iespēju Fricim Gailim “revanšēties”. Tas notika ļoti drīz. Astotajā dienā pēc vācu karaspēka ienākšanas Haraldu Lūkinu arestēja. Fricis Gailis sameklēja kādu savas sievas radinieku, kas bija augstā virsnieka postenī. Radinieks uzrakstīja galvojumu par Haraldu, un tā tēvs izkļuva no cietuma.
Nedaudz vēlāk mūsu ģimeni kā ne visai uzticamu izsūtīja uz Ugāles pagastu Ventspils apriņķī. Tēvs strādāja par ārstu Ugāles pagastā, bet māte – Puzes pagastā. Dzīvojām Ugālē ārsta mājā, un mums bija sava lauku saimniecība – zirgs, divas govis, aitas, vistas, pīles un suns.
Apmēram pusgadu pirms kara beigām vecāki, saprazdami kara iznākumu, bija sadedzinājuši vācu virsnieka galvojuma rakstu. Drīz pēc tam tēvu arestēja kā neuzticamu un ievietoja Ventspils cietumā. Arī šoreiz liktenis viņu paglāba. Kādā svētdienā cietumā ieradās augsta vācu kontrole, bet no cietuma administrācijas neviens nebija atrodams. Apmēram 300 arestētos nostādīja rindā un sāka iztaujāt par aresta iemesliem. Tā kā tēvs labi prata vāciski, viņš paskaidroja, ka esot sakāvies ar kaimiņu. Vēl kādi 30 arestētie līdzīgi izmelojās un pēc dokumentu saņemšanas tika atlaisti mājās.
Tēvs “aizgāja pagrīdē”, jo negribēja riskēt ar atkārtotu arestu. Tā kā viņš vairs nestrādāja par pagasta ārstu, mums bija jāatstāj ārsta māja. Mēs apmetāmies Ādamsonu ģimenes lauku mājās. Saimnieki mums deva vienu istabu, kur dzīvojām mēs visi. Vienīgi tēvs pastāvīgi dzīvoja zem grīdas – pagrabā. Parasti viņš iznāca augšā tikai naktīs, bet vēlāk reizēm arī dienā.
Tā kādu reizi dienā, kad tēvs bija pie mums, ļoti vēlu pamanījām, ka nāk armijas patruļas. Tēvs steigā paslēpās vannas istabā aiz vannas, kas bija pieslieta pie sienas. Bruņotie vīri ienāca un teica, ka meklējot dzīvokli, bet mūsu istaba ar pieciem iemītniekiem jau bija pilna. Tad viens no viņiem iegāja šaurajā vannas istabā un, pieklauvējis pie vannas, teica, ka mēs labi dzīvojot. Tikai daudz vēlāk mēs sapratām, ko tēvs tobrīd pārdzīvoja!
Kad pēc vācu armijas kapitulācijas ieradās padomju karaspēks un padomju vara, tēvu atkal arestēja un aizsūtīja uz nometni Talsos, vēlāk – Tukumā. Viņu atbrīvoja apmēram pēc trim mēnešiem. Vecāki jau sāka domāt par atgriešanos mājās. Taču laukos ieradās krievu feldšere un paziņoja, ka viņa vadīs šeit “medicīnisko dienestu”. Vecākus projām nelaidīšot, bet atļaušot viņiem “uzcenot katru pulveri par 5 kapeikām”, un tad visi dzīvošot pārtikuši. Tēvs tomēr atbrauca uz Rīgu un atrada mūsu māju pieķēzītu, tukšu un izlaupītu, nebija pat durvju un logu. Viņš nolīga divas smagās mašīnas, un mēs ar visu iedzīvi atgriezāmies Rīgā, Emīla Dārziņa ielā 11. Te bija mituši vācu, vēlāk arī krievu karavīri. Iztīrījām māju, atguvām no kaimiņiem logus un durvis, savedām māju kārtībā.

Līdz ar iedzīvi no laukiem atceļoja divas govis, aitas, vistas ar gaili, vēlāk bija arī kaza. Sākumā vecākiem darba nebija – arī slimnieki nevarēja atbraukt. Mēs ganījām govis tagadējā Kultūras un atpūtas parka teritorijā. Kopā ar kaimiņu govīm bija piecpadsmit. Ganos gājām pēc grafika. Man bija jābrauc tēvam līdzi uz Matīsa tirgu pārdot pienu. Tēvam vienam bija kauns, jo reizēm tur satikām viņa bijušos pacientus.

Drīz dzīve sāka normalizēties. Māte sākumā strādāja 2. poliklīnikā par ginekologu, vēlāk – par skolu ārstu. Tēvs arī sāka strādāt par skolu ārstu un sāka pieņemt atbraukušos pacientus. Vasaras atvaļinājuma laikā viņš brauca uz Vidusāziju, no vietējiem tautas dziedniekiem ieguva informāciju par medicīniskiem augiem un tos lasīja. Tā viņš Taškentā arī iepazinās un iedraudzējās ar profesoru Korovinu, vietējās Zinātņu akadēmijas vadītāju.
1948. un 1949. gadā Latvijā sāka arestēt un tiesāt bijušās Rēriha biedrības locekļus. Tēvu arestēja vilcienā, braucot uz Vidusāziju, un viņš 11 mēnešus pabija čekas pagrabos. Pēc tam viņu “troika” notiesāja uz 25 gadiem cietumā. Lūk, kādi bija viņa smagākie grēki čekistu uztverē: 1) kāpēc vācieši jūs nenošāva tāpat kā daudzus citus; 2) kā jūs Latvijas laikā varējāt nopelnīt tik daudz naudas, secinājums – jūs esat ārvalstu aģents. Sekoja piecarpus gadi Vorkutas nometnēs. Viņam sākumā piedāvāja feldšera darbu ar nosacījumu - jāziņo par apkārtējo cilvēku noskaņojumu u. tml. No tā viņš, protams, kategoriski atsacījās, un viņu nosūtīja strādāt ogļraktuvēs. Vēlāk pēc trūces operācijas bija jāstrādā citi fiziski darbi. Pēc Staļina nāves nometnēs sākās reformas un viņu pārcēla uz nometni pie Arhangeļskas, kur bija jāstrādā par ārstu un jāpiedalās medicīniskās aktēšanas komisijā.
Tēva prombūtnes laikā māte strādāja pusotru slodzi – no rīta līdz vēlam vakaram. Mēs centāmies lēti “saimniekot virtuvē”. Turklāt par spīti trūkumam māte atrada par iespējamu mūs visus četrus sūtīt studēt, - mēs trīs beidzām Rīgas Medicīnas institūtu, bet vecākā māsa Ilona Lauksaimniecības akadēmijas agronomijas fakultāti. Tēvam regulāri rakstījām un sūtījām paciņas. Māte bija aizbraukusi uz Vorkutu viņu apciemot, taču mums viņa arī toreiz neko daudz nestāstīja.
1956. gada vidū tēvu reabilitēja un atļāva braukt mājās. Toreiz par pārdzīvoto tēvs mums tikpat kā neko nestāstīja. Par to, kā viņam tur klājies, uzzinājām tikai pēc 1992. gada, kad sākās represēto personu publikācijas.
Tēvs atsāka strādāt par skolu ārstu, vēlāk – savā ārsta privātpraksē. Atsāka arī braucienus uz Vidusāziju, Sibīriju un Kamčatku, lai ceļotu un lasītu zāles, kā arī iegūtu jaunu informāciju savai medicīnai. Arī mēs ar brāli 1959. un 1960. gadā piedalījāmies ekspedīcijās Uzbekijā un Kirgīzijā. Tās bija ZA ekspedīcijas, ko vadīja profesora Korovina dēls. Pieredzējām ļoti daudz interesanta. 1965. gadā kopā ar vecākiem biju tūrisma braucienā ar kuģi pa Jeņiseju no Krasnojarskas līdz Diksona salai un atpakaļ. Pa ceļam apskatījām Igarku, bijām arī Noriļskā – tur redzētais un dzirdētais ir neaizmirstams.
Māte aizgāja pensijā 61 gada vecumā un teica, ka pēc gada atpūtas iešot strādāt. Tas jau nu gan nenotika – viņa darīja mājas darbus, daudz lasīja reliģisku literatūru, arī tulkoja to no vācu valodas, regulāri apmeklēja savu baznīcu.
Tēvs mūža nogalē aizgāja no ģimenes un apprecējās ar mūzikas skolotāju. Viņš ar mums regulāri sazvanījās, un mēs samērā bieži tikāmies. Ārsta praksi tēvs pārtrauca 80 gadu vecumā. 1991. gadā tēva veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. No 28. janvāra viņš bija bezsamaņā, un 8. februārī tēvs nomira. Haralds Lūkins 12. februārī tika guldīts zemes klēpī II Meža kapos ģimenes kapvietā blakus vecākiem.
Mātei veselība turējās labi, viņa ļoti daudz lasīja, piedalījās mazbērnu audzināšanā. Savā 80. dzimšanas dienā turēja klēpī mazmazdēlu un bija laimīga. Protams, nodzīvotā smagā, trauksmainā dzīve un vecums radīja savu nastu, bet to viņa pacietīgi nesa, tāpat kā visu Dieva doto. 2003. gada pavasarī pēc īsas, bet ļoti grūtas slimības, ārstējoties P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, pārcietusi divas operācijas, viņa aizmiga mūža miegā. Māti, pēc viņas vēlēšanās, kremēja un pelnus apglabāja viņas vecāku kapu vietā II Meža kapos.

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"

Nav komentāru:

- Mežaparka Attīstības biedrība (157) - Mežaparka parks (91) - Mežaparka attīstība (75) - Būvniecība Mežaparkā (71) - Mežaparka cilvēki (69) - Satiksme Mežaparkā (58) - Mežaparka daba un vide (55) - Pasākumi Mežaparkā (52) - Piedalies Mežaparka veidošanā (48) Projekts Ezerparks (41) - Mežaparka vēsture (38) - Mežaparka bibliotēka (37) - Trakas lietas Mežaparkā (36) - Atpūta Mežaparkā (33) - Zooloģiskais dārzs (31) - Mežaparks bildēs (25) - Mežaparka namu un zemes īpašniekiem (21) - Mežaparka skola (19) - Saulcerīte Viese (19) Projekts Jaunais Mežaparks (19) - Saulesdārzs (18) - Mežaparka arhitektūra (14) - Sports Mežaparkā (13) Projekts Austrumu maģistrāle (13) - Mežaparka statistika (12) Mežaparks (12) Rīgas dome (12) gaisa piesārņojums (11) Nekustamā īpašuma nodoklis (10) - Drošība Mežaparkā (7) Nodokļi (7) Projekts Kokneses pr. 2 (7) Zemes nodoklis (7) detalplānojums (7) - Mežaparka sadarbības draugi (6) Mežaparka ielu svētki (6) Projekts Brīvības ielas dublieris (6) - Mežaparka piemājas dārzi (5) Parex bankas atbalsts (5) Sabiedriskā apspriešana (5) bērni (5) vide (5) - Mežaparka baznīca (4) - Mežaparks video (4) kopsapulce (4) talka (4) - Sludinājumi (3) - TOP3 Mežaparkā (3) Iesaistīšanās (3) Kompasts (3) Nometne (3) Rīgas Brīvosta (3) Seminārs (3) Teniss (3) angļu valoda (3) lapas (3) lekcija (3) pasākumi (3) tikšanās (3) zoo (3) Kultūras un atpūtas parks Mežaparks (2) Nils Ušakovs (2) Pilnsapulce (2) Presei (2) Riteņbraucējiem (2) Sarkandaugava (2) Tautas velosacensības (2) Vecrīga (2) Vēstule (2) apmācības (2) aprīlis (2) aptauja (2) atlaides (2) būvniecība (2) deputāti (2) energoefektivitāte (2) foto (2) gaiss (2) jaunieši (2) lokalplānojums (2) palīdzība (2) smakas (2) sports (2) tepat aiz stūra (2) zoodārzs (2) ģimeņu dienas (2) "Lauku sēta" (1) 11. maršruta tramvajs (1) 2016 (1) 9 autobuss (1) Baltijas jūra (1) Brīvosta (1) Bērniem (1) Delna (1) Dārza atkritumu izvešana (1) Eiropas mobilitātes nedēļa (1) IELŪGUMS (1) Iesniegums (1) Ieteikumi (1) Internets (1) Izstāde (1) Kameņu dienas (1) Karlsons (1) LR Kultūras ministrija (1) Lapu izvešana (1) Līdzdalība (1) MAB (1) Man-Tess (1) Mans dārziņš pilsētā (1) Metrum (1) Mežaparka Vasarsvētki (1) Mežaparak ielu svētki (1) Mežaparka Rezidences (1) Mežaparka akcenti (1) Mežaparka angļu pamatskola (1) Mežaparka foto projekts (1) Mežaparka skola (1) Mežaparks - Abrenes iela (1) Mežapars (1) Montesori (1) Paldies (1) Pasaules Dabas fonds (1) Publiskā apspriešāna (1) Riga Open 2014 (1) Rīga Open 2014 (1) Rīga Open2014 (1) Rīgas pirmsskolas izglītības "Mežaparks" (1) Rīgas plānojums (1) Sabiedrība (1) Skaņas valnis (1) Skolēni (1) Stokholmas iela (1) TV raidījums (1) Urdaviņa (1) Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (1) Valsts vides dienests (1) Vera Singajevska (1) Vides ministrija (1) X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (1) abonomenti (1) aktīvā atpūta (1) angļu (1) anketa (1) apkaime (1) atkritumu izvešana (1) atkritumu šķirošana (1) attīstība (1) augusts (1) brīvlaiks (1) bērnu brīvlaiks (1) bērnu dārzs (1) cūciņa Līga (1) darbnīca (1) drošība (1) dzīvnieki (1) dzīvnieku barošana (1) dzīvnieku mazuļi (1) eko (1) ekoloģija (1) ekskursijas (1) ekspedīcija (1) filma (1) filmas (1) grills (1) iedzīvotāju forums (1) ielu kvalitāte (1) interešu aizstāvniecība (1) koki (1) konkurss (1) kopiena (1) kosmētika (1) kultūra (1) laureāti (1) lētāks zoo apmeklējums (1) makets (1) mazpulki (1) me (1) minerālmēsli (1) mācības (1) mājas lapa (1) osta (1) pašvaldība (1) pieaugušie (1) piedalīšanās (1) piesārņojums (1) pikniks (1) pingvīni (1) priekšlikumi (1) projekti (1) projekts (1) pētnieki (1) radošā darbnīca (1) rezultāti (1) rtu (1) sanāksmes (1) savākšana (1) skola (1) sprādzienbīstami (1) starptautiskais jauniešu tenisa turnīrs (1) transports (1) tulpju balle (1) tīrība (1) uzzīmē apkaimi (1) vannas bumba (1) veselība (1) video (1) vēstures nakts (1) workshop (1) zoo vēsture (1) ēka (1) Ķeizarmežs (1)