SAULCERĪTE VIESE PAR...

- par mūsu būtības smalkajām lietām:
Mācību gadi skolā un augstskolā, darbavietu uzskaitījums, pat zinātniskie grādi, manuprāt, maz raksturo procesus, kas notiek mūsu būtībā. Reizēm tur izšķirošas bijušas oficiālajos papīros nerakstītas nianses – saviešu loks, nejauši rokās nokļuvusi grāmata, gluži nejauši tikšanās un Dabas svētītas stundas vientulībā. Vai vēl dīvaināk – nez no kurienes uzradusies tiepīga iekšēja balss, kas pretēji loģikai diktē savus noteikumus. Visas šīs lietas ir tik smalkas un gaisīgas, ka neiekļaujas nekādā vēstījumā. Aiziet gadi, un tikai tad kļūst redzams, ka bez tām dzīve būtu aizlocījusies pavisam citā virzienā, darīts cits darbs un citāds būtu bijis skatījums uz pasaules lietām.
(S.Viese. Darbi un gadi. – Grām.: 11 dažādi spalvasbrāļi. – R., 2000, 265.lpp.)

- par ceļa izvēli:
Nevajadzēja daudz prāta, lai sajēgtu, ka tas, ko mācīja filologos, bija tikai neliela daļiņa no mūsu kultūras pamata. Muzejā bija īstā universitāte un pavisam jaunu pētījumu iespējas. Ko nu? Kā pie ceļa staba pasakā: “Jāsi pa labi – zirgs beigts. Jāsi pa kreisi – pats beigts. Jāsi pa vidu – beigts gan zirgs, gan pats.” Neaprēķināmā tiepīgā iekšējā balss teica – uz muzeju! Izrādījās, ka tas bija dullais jājiens pa vidus ceļu.
(Turpat, 280. lpp.)

- par barikāžu naktīm:
Rakstnieku savienībā sagaidījām arī 1991. gada janvāra naktis. Barikāžu sargi nāca un gāja, dzejnieces, rakstnieces, aktrises vārīja zupas un gatavoja kafijas tases, laiku pa laikam ieskrēja kāds lauku mūziķis, kas ar saksofona skaņām vai ermonikas spēli ielu tumsā ienesa mājīgu drošības sajūtu. Ugunskuru gaisma, liesmu apspīdētas vīru sejas ap tiem, gandrīz pie katras grupiņas kāda izdarīga sieviete vai satuntuļojusies večiņa, kas atnākusi ar termosu un pīrādziņiem, visapkārt klusinātas, nopietnas sarunas. Ja nu kaut kur pasaulē bija Svētās naktis, tad mēs tās redzējām Rīgā, kad šūpulī gulēja mūsu pašu nākotne.
(Turpat, 295. lpp.)

- par Gaiziņu un kultūras balsīm:
Pēc Daugavas un Gaujas gadiem Gaiziņa apkārtne bija trešais novads, kas man apbrīnojamā pilnībā un maigumā atklāja Latvijas dabas mierīgo cildenumu un savpatību. Divsimt gadus vecajā mājā kādreiz bija mitis novada lāču mednieks, vēlāk – viens no Pirmā pasaules kara strēlniekiem, bet tagad te tiecās jaunieši, kas gribēja ieklausīties dabas, pagātnes un tagadnes saskaņā. Pusaizmirsti vietu nosaukumi un nostāsti rosināt rosināja domāt, ka Gaiziņa pakājē bijusi viena no svētvietām, kur ilgi saglabājušies senie valodas slāņi, pārsteidzoši kupls tautasdziesmu krājums un ticība saviešu – īpaši sievietes – labestībai. Ar bagāto folkloras vākumu mūs izbrīnīja novada dravnieks Jānis Krūmiņš, kas gadu desmitus bijīgi klausījās kultūras balsis, kurās runāja pati tauta, iedama darba gaitās, mācīdamās no dabas, priekšteču pieredzes un paaudzēs pārbaudītiem ētikas likumiem.
(Turpat, 296. lpp.)

- par grāmatu “Mūžīgie spārni” un personīgo pārliecību:
Rakstīju trīs gadus, bet briedināju visu mūžu. Tagad ir iespēja runāt objektīvi. Kad rakstīju disertāciju, bija daudzas personas, kuras pat pieminēt nedrīkstēju. Ap Raini un Aspaziju vijas mīti un leģendas, kuras var nosaukt pat par teikām un pasakām. Grāmata ir stāstījums par dzīvi, saistot to ar daiļdarbiem. Jo būtībā Aspazijas dzeja ir dienasgrāmata.

Romānā vienkārši, normāli izstāstīts, kādi traģiski notikumi virzīja dzejnieces dzīvi: viņu skāra abi kari, ideoloģiju uzliktās pārbaudes un ideālu sabrukumi. Viss noticis likumsakarīgi ar tādu cilvēku, kas tāpat kā Sofokla Antigone nācis mīlēt, nevis nīst. Tas viss saskanēja ar manu dzīves pārliecību, tālab kaut kāds punkts visu mūžu ilgušajai interesei bija jāpieliek.
(Mājas Viesis, 2004, 15.okt., 14. lpp).

- par Mežaparku:
Rīgas dome jau 1901. gadā nosprieda, ka Mežaparks paredzēts pilsētnieku atpūtas, sporta un mākslinieciskām aktivitātēm. Pilsētas tēvi toreiz nolēma, ka tam jābūt pieejamam bez maksas. Tagad būtu absurdi to visu iznīcināt un uz Mežaparka rēķina pelnīt naudu. Mežaparks jāsaglabā kā pilsētas “zaļās plaušas”, un lielus objektus, piemēram, sporta halli, var celt citos Rīgas rajonos. Šeit ir Lielā estrāde, tādēļ Mežaparks pirmām kārtām saistās ar Dziesmu svētku tradīcijām un viss pārējais tam ir pakārtots. Te izveidot kaut ko līdzīgu Disnejlendai ir neprāts. Tas, kas pašreiz notiek ap Mežaparku, ir pretrunā ar tendencēm pasaules lielākajās metropolēs, kur dara visu iespējamo, lai saglabātu neskartās dabas teritorijas.
(Rīgas Balss, 2004, 27. dec.,3. lpp.)

- par K. Barona Dainu skapi:
Te guļ gadsimtos izkoptie mūsu tautas ētiskie un estētiskie likumi, te guļ darba cilvēka ikdienas eposs, salasīts pa gabaliņiem un no tūkstošiem dainu teicēju. Tik pilnīgs savā mākslinieciskā skanējumā, ka ir praktiski gandrīz netulkojams. Te guļ arī daudzas indoeiropiešu tautu kopīgās garīgās vēstures, valodas kultūras, filozofijas lappuses.
(No runas Rakstnieku savienības 6. kongresā, 1980.g. 26.nov.)



NO PROZAS KONSULTANTA VĒSTULĒM
Neaizmirstiet, ka māksliniekam jādzīvo savā tēlā. Un ar šo tēlu jāpauž arī noteikts virsuzdevums, sava augstākā pārliecība. Ne vārdos - ir jau rakstnieki, kas tā dara, bet tie nav tie dziļākie. Ar tēlu sistēmu, ar paša emocionālo klātbūtni, ar to netveramo, valdzinošo, intuitīvi ( nevis gribēti) asociatīvo jānonāk pie dzīves sāpes un dzīves prieka apliecinājuma.
(1986. gada janvārī)

Pamācību literatūra reti kad izturējusi laika pārbaudi, paliek tie darbi, kuri kaut kādā veidā izraisa simpātijas vai līdzjūtību varoņiem. Lai simpātijas rastos, nepieciešama iekšēja cīņa pašā varonī. Noziedznieks bez konflikta ar sevi mākslā ir līdzīgs koka biedēklim. Pirmo reizi viņš varbūt izsauks sašutumu, bet atkārtojoties – tikai apnikumu. Bet katram mākslas darbam un tēlam, lai cik tas negatīvs, jārada vēlēšanās cienīt un sargāt cilvēkus. Tas ir mākslas uzdevums.
(1987. gada aprīlī)

Mežaparka Attīstības biedrības avīze
"Mežaparks - Pirmā Dārzu Pilsēta Eiropā"