Nometne Lenta un Mežaparks

No 1943.gada jūnija izdeva pavēli par visu Ostlandes apgabalā esošo geto slēgšanu. Darbspējīgie ebreji bija pārvedami uz jaunierīkojamām koncentrācijas nometnēm, darbnespējīgie geto iemītnieki deportējami uz austrumiem, kas citiem vārdiem nozīmēja - likvidējami. Rīgā SS reihsfīrers pavēlēja iekārtot vienu lielu koncentrācijas nometni, uz kuru pārceļamas visu karaspēka apgādes uzņēmumu ražotnes. Tas nozīmēja, ka visus armijas apgādes uzņēmumus kā koncentrācijas nometnes bija plānots pakļaut koncentrācijas nometņu centrālajai pārvaldei Zaksenhauzenē, kas strādāja SS Galvenās saimnieciski administratīvās pārvaldes kasei.
Tā jau būtu cita tēma, lai paskaidrotu, kā un kāpēc Himlera pavēle attiecībā uz Rīgu dažādu savstarpēji naidīgi noskaņotu varas centru ķīviņu rezultātā tika atšķaidīta. Teikšu vien, ka austrumos valdīja savi likumi, kas atšķīrās no Himleram pierastajiem rietumu likumiem.

No ieplānotās ebreju spaidu darbu centralizācijas nekas nesanāca. Pilnīgi neviens armijas apgādes uzņēmums nebija gatavs pārcelt savu ražotni uz vienu centrālu koncentrācijas nometni. Pēc kāda laika tika panākts kompromiss, kas respektēja jau pastāvošās attiecības un struktūru iestrādes. Pilsētas ziemeļos tika izveidota tā sauktā centrālā Mežaparka koncentrācijas nometne, kurā reģistrēja visus Latvijā esošos ebrejus un tālāk nosūtīja uz kādu no pastāvošajām vai vēl ierīkojamu koncentrācijas nometnes filiāli. Mežaparka koncentrācijas nometne bija tranzītnometne, kura vienlaikus varēja uzturēties ne vairāk kā 1500 cilvēku, parasti tur bija apmēram 800 ieslodzīto. Visiem, kam nācās piedzīvot Mežaparka centrālo nometni, tā bija traumatiska pieredze. Šoks. Viņi nonāca citā, naidīgā pasaulē - salīdzinājumā ar to dzīve geto izskatījās romantiska.

Lenta
Lenta bija viena no jau pastāvošajām kazarmu tipa nometnēm, kas pēc koncentrācijas nometņu sistēmas pārorganizēšanas faktiski kļuva par Mežaparka filiāli. Taču jau tā īpašajā situācijā atkal bija savas īpatnības. Jo atšķirībā no pārējām kazarmām jeb koncentrācijas nometnes filiālēm Lenta nebija pakļauta koncentrācijas nometņu birokrātijai Berlīnē. Lenta atradās Rīgas drošības policijas un drošības dienesta (SD), saīsinājumā KdS, pakļautībā. Tieši KdS bija tā iestāde, kas jau Vašingtona laukumā (Rīgā) bija pievērusi abas acis, kamēr lietas gāja no rokas un visi dabūja, ko gribēja.

Nav iespējams noskaidrot, vai Šervics zināja vai nezināja par plānotajām izmaiņām koncentrācijas nometņu sistēmā. Katrā ziņā viņš jau ilgāku laiku bija plānojis daudz par šauru palikušās kazarmu darbnīcas pārcelt uz veco tekstilfabriku Lenta. Fabrika atradās industriālā rajonā diezgan tālu no pilsētas centra, bija pietiekami plaša, gluži kā radīta Šervica plāniem. Pārbūves darbi sākās 1943.gada pavasarī, un līdz ar pakāpenisko Vašingtona laukuma kazarmu darbnīcu pārcelšanu uz Lentu uzņēmumam vajadzēja arī vairāk darbinieku. Šervics prasīja vairāk strādnieku, un tas saskārās ar gestapo realizēto marša kolonnu likvidēšanu un geto iemītnieku izmitināšanu Mežaparka koncentrācijas nometnē vai kādā filiālē. Tieši tajā brīdī, kad Mežaparkā vēl nebija pietiekami daudz baraku geto ebreju uzņemšanai, Šervics savai ražotnei pieprasīja tik daudz strādnieku, cik vien iespējams. Viņš paspēja izmantot tieši šo spraugu. Un tieši šajā laikā priekšniecība Šervicu paaugstināja par SS unteršturmfīreru, kas vēlāk tiesā kļūs par smagu apsūdzību. Tas bija 1943.gada vasarā.

1943.gada vasarā, laikā, kad geto vēl eksistēja, bet visi zināja par tā drīzo likvidēšanu, jauns darbaspēks tika rekrutēts četros dažādos veidos. Pirmais veids bija vergu tirgus. Geto ieradās ebreju darbnīcu meistari no Vašingtona laukuma un pieprasīja atslēdzniekus, elektriķus, kurpniekus, zeltkaļus u.c. Tā kā Šervicam un viņa strādniekiem bija teju vai leģendāra slava, tad uz šiem publiskajiem piedāvājumiem atsaucās daudz vairāk cilvēku nekā nepieciešams, jo visi baidījās no nonākšanas Mežaparkā. Šie darbnīcu meistaru izmeklētie strādnieki parasti bija kvalificēti amatnieki, kuru vidū bija arī daudzi Vācijas ebreji.

Otrs ceļš, kā nonākt Lentā, bija pazīšanās un draugu būšana. No geto un dažreiz pat no Mežaparka koncentrācijas nometnes tika pieprasītas konkrētas personas, Vašingtona laukuma strādnieku draugi un paziņas. Šādā veidā tāpat kā Vašingtona laukuma sākuma laikos tika apvienotas daudzas ģimenes. Tātad šajā grupā bija maz amatnieku, toties daži jaunieši vecumā ap 14 gadiem, kā arī vesela virkne mākslinieku, kas Lentā sniedza daudzus koncertus.

Šiem konkrētajiem pieprasījumiem, kurus menedžēja geto ebreju pašpārvalde, bija sava cena. Tā Lentā nonāca trešā grupa, agrākā geto aristokrātija, kurā bija vienīgi Vācijas ebreji. Viņu vidū nebija neviena amatnieka. Toties bija daži Latvijas ebreju ļoti neieredzēti cilvēki. Piemēram, agrākais geto vecākais Maksis Leizers no Ķelnes, bēdīgi slavenais Dr. Aufrehts un daudzi no agrākās geto policijas, kurā bija tikai Vācijas ebreji. Divus no viņiem daudz vēlāk, pēc evakuācijas no Latvijas, nositīs vienā no Būhenvaldes koncentrācijas nometnes filiālēm, ārstu Aufrehtu tūlīt pēc atbrīvošanas denuncēs padomju varai kā kolaboracionistu un nošaus. Šī agrākā geto aristokrātija Lentā sagādās daudz nepatikšanu.

Ceturtajai grupai vienkārši palaimējās. Citāts:
(Pešja Frenkels-Zalcmanis, 1945.gada jūnijs) "Mēs Mežaparkā visi apskaudām tos, kuri drīkstēja doties uz Lentu. Uz turieni gribēja visi, jo Lentā bija brīvība. Tur drīkstēja valkāt savu apģērbu, valdīja brīvs režīms. Un badu arī viņi necieta."

Lentas sākumā tur strādāja un dzīvoja aptuveni 250 cilvēku, 1943.gada septembrī to bija četras reizes vairāk, nepilns 1000 izmitināto. Un būtiska iezīme bija tā, ka vairāk nekā trīs ceturtdaļas ieslodzīto bija vietējie ebreji - 656 personas. Viņu vidū tikai 65 sievietes. Ebreji no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas palika ievērojamā mazākumā. Visās citās nometnēs šī attiecība bija pretēja, tur mazākumā bija Latvijas ebreji.

Viena no holokausta pētniecības leģendām vēsta, ka šī daudzo tautību kopiena koncentrācijas nometnēs, geto un darba nometnēs izveidoja sava veida Internacionāli pret apspiedējiem. Savdabīgā nometne Lenta noteikti nav labākais piemērs, lai apgalvotu pretējo. Taču konkrētajā gadījumā jākonstatē, ka Lentas ieslodzīto sabiedrība bija izteikti diferencēta atkarībā no piederības nacionālajai, sociālajai un konkrētai vecuma grupai.
Parasti latviešu ebreji turējās pa gabalu no vācu ebrejiem, jo īpaši maz kontaktu bija gados vecāko strādnieku starpā. Vācijas ebreji jau geto latviešu ebrejus uzskatīja par dumpiniekiem, savukārt latvieši vācu ebrejus turēja par zaķpastalām un oportūnistiem. Un tā arī viņi viens otru dēvēja par latviešiem vai vāciešiem!!! Vai jūs un mēs! Arī guļamtelpās tika ievērota distance. Gados jaunākie bija mazāk aizspriedumaini, viņu vidū drīzāk skaudība bija tā, kas noteica atsevišķu grupu norobežošanos. Latvijas ebrejiem bieži vēl bija labi kontakti pilsētā, un līdz ar to viņiem bija izcilas iespējas spekulēt vai tikt pie tabakas un degvīna, bet vāciešiem nācās palikt bešā. Reiz Lentā kontrabandas ceļā tika ievesta pat dzīva govs. Viņu sauca Elza un līdz par nometnes evakuācijai govs nodzīvoja, baudot vāciešu un latviešu mīlestību. Visus aizspriedumus pārvarēja vienīgi mīlestība, un tādu stāstu bija bez sava gala.

Citāts no Abrāma Bloha vēstulēm:
"Salīdzinājumā ar citām vienībām, dzīve Lentā bija gandrīz vai kā kūrortā. Sievietes kotējās augstu, nereti iedegās cīniņš par skaistu mīļāko. Mūsu cilvēkiem te bija viena priekšrocība, mēs to saucām par sviestmaizes bonusu."

Rita Blonda, viena no 65 Latvijas ebrejietēm Lentā, kas strādāja cimdu darbnīcā, man stāstīja:
"Mums bija pa desmit puišiem uz katra pirksta. Mana draudzene strādāja veļas mazgātavā, viņai bija vismaz divdesmit. Arī vācieši. Vēl šodien es brīnos, kāpēc neviena no mums nekļuva grūta. Mums droši vien kaut ko pievienoja ēdienam."

Un Georgs Frīdmanis: "Mums bija arī privātā dzīve. Tur bija daudz vecu mašīnu, aiz kurām varēja slēpties. Tikai vakaros sievietes nošķīra no vīriešiem, bet brīvajās stundās viņi drīkstēja satikties."

Par Lentas iekšējo dzīvi varētu stāstīt ilgi. Ļoti daudzi stāsti izlasāmi grāmatā. Bet, noslēdzot tēmu - Vācijas un Latvijas ebreji, piebildīšu, ka Lentā nebija kriminālieslodzīto, kas tur varētu izdzīvot savas sadistiskās noslieces. Teikšana bija "patriciešiem", kā dēvēja saliedēto un savstarpēji uzticamo ciešo kodolu no Vašingtona laukuma. Bez Borisa Rudova un darbnīcu meistariem nenotika pilnīgi nekas, viņi turēja rokās visus pavedienus. Arī ebreju kārtības policijas locekļi visi bez izņēmuma bija bijuši jau Vašingtona laukumā.

Ir vairāki izskaidrojumi, kāpēc Lenta ilgu laiku bija tik unikāla nometne. Pirmkārt jau Šervics, kurš augstvērtīgu produkciju no saviem amatniekiem neizspieda ar pistoles palīdzību, bet gan deva viņiem nepieciešamo rīcības brīvību koleģiāli vadīta uzņēmuma ietvaros. Un kurus viņš atalgoja ar respektu, relatīvi lielu brīvību, teicamiem sanitārajiem apstākļiem, pietiekamu ēdienu un pat brīvā laika programmu, kā futbola turnīri un koncerti. Pārbaudes, ieslodzījuma apģērbs, elektriskie žogi, karātavas vai soda stabs - nekā tāda Lentā nebija.

"Šervica labā īpašība bija tā," savā 1947.gada ziņojumā par nometni Lenta rakstīja Vācijas ebrejs Verners Zauers, "ka viņš prata novērtēt labu darbu. Viņš mācījās visu, tāpēc ka no visa guva mācību. Tas imponēja."
Otrs būtisks iemesls relatīvi labajai dzīvei, protams, bija ekonomija. Lenta deva visu, kas slepkavām bija nepieciešams, lai Latvijā justos labi. Individuāli šūtas uniformas, kažoki. Dāvanas sievām mājās un mīļākajām laukos.

Šai sakarā vēl viens citāts no Abrāma Bloha rakstītā. Tas atspoguļo gan Šervica talantu padarīt Lentu neizvietojamu, gan arī to, kā viņu vērtēja Latvijas ebreji.
"Šervics vienmēr runāja mierīgi, viņš ar ebrejiem labi sapratās. Ebreji viņu savā starpā sauca par Chaze. Viņš gluži labi runāja jidišā, reiz pat dzirdēju viņu dziedam kādu dziesmu jidišā. Viņš labi prata arī krievu valodu, nedaudz franču un, šķiet, arī poļu valodu. Ebreji uzskatīja, ka viņš ir sūtīts, lai tos glābtu no visām nelaimēm. Ja te ir Chaze, tad nav ko baidīties.

Šervics gribēja pierādīt, ka viņa ebreji ir īsti mākslinieki. Kurpniekiem viņš lika no jauniem zābakiem nogriezt stulmus un tos piešūt veciem zābakiem, kas atnesti labošanai. Tā viņš gribēja pierādīt, ka viņa kurpnieki arī visvecākos zābakus var salabot gluži kā jaunus.

Vācu dāmām modē bija koka klikatas. Kad to uzzināja mūsu galdnieki, viņi slavenajam Rīgas kokgriezējam Ādamsonam lika tādas izgatavot ar izgrieztām puķēm un rozetēm, un Šervics tās nogādāja uz fabriku. Klikatas guva lielu piekrišanu, un Šervics lepni visiem stāstīja, ka tās izgatavojuši viņa ebreji."

Kad kāds SS fīrers gribēja kušeti ar iebūvētu maigu apgaismojumu un integrētu radio - pēdējo pasaules jaunumu -, viņš to arī dabūja. Kamēr Šervics spēja apmierināt ekstravēlmes, viņu, abus viņa ebreju āriešus, patriciešus un visus ieslodzītos lika mierā. Lai spētu apmierināt SS augstāko personu iegribas, Šervics pat vairākas reizes devās iepirkuma braucienos uz Parīzi, no kurienes atgriezās ar vagonos sakrautu zīdu, oderējamo materiālu, parfīmu un konjaku. SS sievietēm viņš atveda modes žurnālus.

Situācija sarežģījās 1944.gada sākumā. Pirmkārt, arī Parīzē sāka aptrūkt izejmateriālu, otrkārt, pamazām tuvojās Sarkanā armija un, treškārt - un galvenokārt, SD un SS elites starpā izcēlās cīņa par arvien ierobežotāk pieejamajām luksusa precēm. Arvien biežāk Šervicam ar kārtības ieviešanu Lentā piedraudēja kāds mantkārē neapmierināts SS "zelta fazāns". Šervics jau kopš laba laika bija iemantojis "ebreju ķēniņa" slavu, un tas nenāca par labu ne viņam pašam, ne ieslodzītajiem.

Šervica prombūtnes laikā, piemēram, tika apcietināta viņa mīļākā Tamāra Šermane, kuru viņam vēlāk par milzu naudu izdevās atpirkt un izvest no Latvijas. Kad šajā sarežģītajā situācijā notika arī vēl ieslodzīto bēgšana no nometnes, SS pārvalde pieņēma mērus. Šervicam tika piekomandēti drošības dienesta virsnieki no gestapo. Viņiem bija "jārūpējas par kārtību" Lentā, un virsnieki to arī darīja. Viņi izbeidza Latvija ebreju dominanci nometnē, iznīcināja izveidotās darbnīcu struktūras, nomainot pieredzējušus darbnīcu meistarus ar sev tīkamiem Vācijas ebrejiem. SS virsnieki likvidēja latviešu ebreju kārtības policiju un aizstāja to ar sev pieņemamām personām. Visi slimie un neamatnieki tika nosūtīti atpakaļ uz centrālo nometni Mežaparkā.

Viņi samazināja Lentu līdz pārskatāmiem 550 ieslodzītajiem. Daži no ieslodzītajiem, kuriem bija jāatgriežas Mežaparkā, šo pārsūtījumu nepārdzīvoja. Dažus citus laimīgos, viņu vidū arī pāris jauniešus un latviešu ebreju kārtības policistus, Šervicam izdevās atpirkt. Kriminālu sistēmu var apkarot tikai ar kriminālām metodēm - šo mācību Šervics bija apguvis jau sen.

Sarkanā armija iesoļoja Rīgā nevis 1944.gada augustā, bet gan 13.oktobrī. Ar pēdējo kuģi 11.augustā uz Štuthofu tika evakuēti tie nedaudzie koncentrācijas nometnes ieslodzītie, kas vēl atradās pilsētā. Viņu vidū bija gandrīz visi Lentas strādnieki, ieņemot Borisu Rudovu. Viņš, iespējams, ar Šervica ziņu neilgi pirms evakuācijas bija aizbēdzis ar saviem ārieša dokumentiem. Tas Rudovam beidzās slikti. Viņš pārdzīvoja vācu okupāciju, taču neilgi pēc atbrīvošanas nonāca NKVD apcietinājumā un tika nosūtīts uz gulagu par sadarbošanos ar gestapo.

Štuthofā nomira tūkstošiem ieslodzīto no Mežaparka koncentrācijas nometnes un tās baisajām filiālēm, taču izdzīvojušo vidū bija neproporcionāli liels bijušo Lentas ieslodzīto skaits. Viņi pārdzīvoja šīs mokas, jo viņiem bija palaimējies un viņi nebija tā nobadināti kā pārējie ciešanu biedri.

Anita Kuglere,

vēsturniece, žurnāliste, ilgus gadus rakstījusi Vācijas laikrakstam TAZ.

Nesen latviski iznākusi viņas grāmata

Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā.

Publicējam viņas aprīļa beigās Gētes institūtā nolasīto runu.
Anita Kuglere, vēsturniece, žurnāliste
Diena (Kultūras Diena)

01.06.2007.