Mežaparka e-pasta jaunumi
E-pasts:
Browse Archives at groups.google.com
Diennakts tālrunis sūdzībām par naftas produktu smakām! 25666365

Slavenais vācu režisors Roza fon Praunheims un Mežaparks


Slavenais vācu režisors Roza fon Praunheims (64) pirms diviem gadiem negribēja braukt uz Rīgu, jo "nepatika Austrumeiropa - alkoholisms, agresīvi vīrieši, nedraudzīgums, nabadzība". Tagad viņš savus aizspriedumus ir zaudējis un jūnijā ieradās veidot autobiogrāfisku filmu, jo Rīgā atradis savas saknes

Pārsteidz režisora Rozas fon Praunheima normālais izskats, kas sadzīvo ar ekstrēmiem uzskatiem. Piemēram, par kanibālismu un seksualitāti. Pat uzspēlēti liberālajās mūsdienās viņa uzskati šķiet neparasti, bet tad jāatceras, ka šokēt ir fon Praunheima dabā. "Kur jūs esat dzimis? Es - Centrālcietumā!" skandalozo vācu režisoru, kas jūnijā bija ieradies filmēt Rīgā, nespēj beigt sajūsmināt paša intriģējošā izcelsme. Neapšaubāmi viņš šŽiet iejuties dzimtajā pilsētā.

Vēl pirms diviem gadiem Roza fon Praunheims jeb Holgers Mišvickis jeb Holgers Ratke gan bija rezervētāks. Kad 2005.gada janvārī tikos ar viņu Berlīnē, entuziasmu par Rīgu just nevarēja, drīzāk piesardzīgu interesi. "Nezinu, vai esmu ieinteresēts Rīgā... Visi, kas varēja ar mani būt saistīti, noteikti ir miruši," viņš toreiz rezignēti teica, sēdēdams kā tāds paps uz Žebļa ēībās un treniņbiksēs savā buržuāziski milzīgajā, pārbāztajā dzīvoklī Kūrdamas rajonā Berlīnē.

Tagad viņš ieradies Rīgā, lai uzņemtu autobiogrāfisku filmu, un atklāja savas toreizējās izjūtas par dzimto pilsētu. "Man bija ļoti daudz aizspriedumu," stāsta vācu režisors, kas citkārt tieši izceļas ar vēršanos pret aizspriedumiem. "Man tā īsti nepatika Austrumeiropa - alkoholisms, agresīvi vīrieši, nedraudzīgums, nabadzība. Man nepatīk depresīvais. Es mīlu Brazīliju, Ameriku - ir daudz nabadzīgu zemju, kur cilvēki tajā pašā laikā bauda dzīvi." Reiz Maskavā viņš demonstrējis savas filmas un ievadrunai nopircis pudeli degvīna, ar ko uzcienāt publiku, mēģinājis jokot, bet auditorija tikai nekustīgi sēdējusi. Tiklīdz viņš sācis runāt par traģēdiju, cilvēki uzreiz atdzīvojušies. "Austrumeiropā mīl runāt par bēdīgām lietām. Es to nesaprotu - dzīve jau tāpat ir tik smaga."

Rīga režisoram nebija izņēmums priekšstatos par Austrumeiropu. Piedevām vēl padzirdēja, ka Rīgā ienīst gejus. Kāpēc tur jābrauc, viņš sev jautāja. Taēu pēc mātes nāves Rozas fon Praunheima interese par Latviju negribīgi auga - vairāk gan kā kinematogrāfisks projekts. Tāpēc viņš uz Rīgu aizsūtīju savu asistentu. Asistents Rīgā iemīlējās, kaut arī bija aculiecinieks tam, kā 2006.gada geju saiets viesnīcā Reval gandrīz izvērtās par grautiņu.

Asistenta labo iespaidu ietekmē Roza fon Praunheims teicis - ja viņš dodas uz Rīgu, tad tikai filmēt. "Man nepatīk atvaļinājumi, nepatīk atpūsties un nekā nedarīt. Es devos uz Rīgu ar kameru, un notika pretējais gaidītajam - visi mani aizspriedumi sabruka. Tā ir brīnišŽīga pilsēta, brīnišŽīgi cilvēki! Latvieši pa ielu pārvietojas kā eņģeļi!" viņš sajūsminās.

ATKLĀJAS PATIESīBA
Roza fon Praunheims vienmēr zinājis, ka ir dzimis Rīgā 1942.gada 25.novembrī. Tēvs Edmunds Mišvickis bija nacistu atsūtīts inženieris AEG/VEF. Māte Ģertrūde Mišvicka strādājusi vācu bērnunamā. Abi dzīvojuši savrupmājā Mežaparkā. "Daudzi latvieši strādāja pie mana tēva. Laikam viņš bija jauks cilvēks, jo viņi tēvu kara beigās sargājuši," pirms diviem gadiem, gluži kā vairoties no iespējamas senēu līdzdalības nacistu noziegumos, stāstīja režisors. "Daži latvieši devās viņam līdzi uz Berlīnes pievārti. Kad krievi viņus panāca, latvieši nav krieviem teikuši neviena slikta vārda par tēvu."

Taču 2000.gadā, četrus gadus pirms nāves, Rozas fon Praunheima 94 gadus vecā māte dēlam atklāja, ka patiesībā nedz viņa, nedz tēvs nav viņa īstie vecāki, taču vairāk skaidrot nevēlējās. "Mani vecāki atrada mani vācu bērnunamā Rīgā 1944.gadā," fon Praunheims stāstīja 2005.gada intervijā Berlīnē, atsaucoties uz skopo informāciju, ko māte devusi.

Dēls arī vairāk nejautājis. "Es jutos tik tuvs savai mātei, ka nevēlējos viņu aizstāt ar bioloģisko māti. Viņa izglāba man dzīvību, paņēma mani, kad man bija divi gadi, sargāja un mīlēja visu dzīvi. Viņa padarīja iespējamu manu kļūšanu par mākslinieku. Interesēties par Rīgu man liktos kā nodevība pret māti. Man nebija nekādu saišu ar Rīgu. Ko es zinu - varbūt manā ģimenē bija drausmīgs nacistu slepkava?"

Tikmēr, asistentam atgriežoties no Rīgas, interese par dzimto pilsētu jau bija pārņēmusi. Viņš palūdza vāciski runājošai jaunai latviešu sievietei Agnesei Lūsei papētīt viņa pagātni. Izrādījās, ka nekāds vācu bērnunams 1944.gadā Rīgā nav bijis. Tātad māte tur nav strādājusi un arī bērnu no turienes nav dabūjusi. Tikai nejaušība ļāva A.Lūsei atrast dokumentu par to, ka greznajā Mežaparkā dzīvojošie Ģertrūde un Edmunds Mišvicki pieprasījuši lietotus autiņus NSDAP Latvijas apgabala vadības Rīgas pilsētas tautas labklājības nodaļai. Autiņi nepieciešami 1942.gada 25.novembrī dzimušam bērnam, vārdā Holgers Ratke, respektīvi, fon Praunheimam. "Acīmredzot cilvēki bija nabadzīgi un autiņi tad bija deficīts," spriež režisors.

NESKAIDRA IZCELSME

Tā pavērās informācijas slūžas. Izrādījās, ka Holgers Ratke ir dzimis berlīnietei Edītei Ķarlotei Ratkei. Viņa bijusi profesionāla mašīnrakstītāja un varbūt šī iemesla dēļ tikusi nolīgta strādāt par sekretāri vācu civilajā pārvaldē Rīgā.

Ratke dzīvoja viesnīcā ar tobrīd ne visai labu slavu - Bellevue Raiņa bulvāra un 13.janvāra ielas stūrī, kur uzturējās un uzdzīvoja daudzi vācieši. (Viesnīcu jaunā veidolā pirmo reizi kopš kara sola vērt 2007. decembrī kā Nordic Hotel Bellevue.) "Mēs nezinām, vai viņa bija prostitūta," par īsto māti rezumē dēls. Katrā ziņā 1942.gadā Edīte Ratke nokļuva Centrālcietumā. Tas sakrīt ar laiku, kad izcēlās skandāls par spekulāciju ar pārtikas kartītēm un Bellevue bija viens no šī skandāla centriem. "Acīmredzot viņa bija iesaistīta tajā, varbūt gribēja dabūt gaļu. Katrā ziņā mana tante - mammas māsa, ko šogad sameklēju - saka, ka tā bijis," stāsta Roza fon Praunheims. Pēc īslaicīgā ieslodzījuma, kurā viņai piedzima Holgers, Edīte Ratke atgriezās Vācijā. Apstākļi, kādos zīdainis nonācis adoptētāju aprūpē, nav zināmi.

"Centrālcietumā mums teica: ja viņa būtu vēlējusies bērnu paturēt, viņai, iespējams, to atļautu," stāsta Roza fon Praunheims. "Vēl viena varbūtība ir, ka bērnu atņēmuši, jo mātei bijušas garīgās veselības problēmas."

Pēc Rīgas Edīte Ratke aizbraukusi pie vecākiem uz Pomerāniju, pēc tam uz Berlīni. Tur viņa īsā laikā nomainījusi piecas dzīvesvietas. Pēdējā dzīvoklī viņa sastrīdējās ar kaimiņu, kurš apsūdzēja sievieti zagšanā. "Viņai droši vien vajadzēja naudu iztikai, pēc kara visi bija nabadzīgi," spriež dēls.

Katrā ziņā pēc strīda jaunā sieviete nonāca psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai diagnosticēja šizofrēniju. Roza fon Praunheims šogad uz šo slimnīcu aizgājis un runājis ar ārstiem. Tie pastāstījuši, ka uzreiz pēc kara, 1946.gadā, sistēma un ārstēšana tur vēl arvien bijusi kā nacistu laikā. Edītei Ratkei atkārtoti tika pielietots elektrošoks, un 1946.gadā 33 gadu vecumā jaunā sieviete nomira. "Slimības vēsturē ir rakstīts, ka viņa ārstam stāstījusi: no Berlīnes uz Rīgu devusies ar savu saderināto, bet attiecības izjaucis kāds esesietis. Viņš viņu vadājis pa dzeršanām un orģijām," stāsta režisors un spriež, "iespējams, viņai bijusi kāda seksuāla trauma. Viņa par vīriešiem pierakstos izsakās ar nepatiku. Viņa, iespējams, tikusi izvarota vai nostādīta situācijā, kas viņai nepatika."

Kas ir Rozas fon Praunheima tēvs, nav zināms. "Mana tante saka, ka tas bija Makss Ēlerts - jau pirms kara slavens vācu fotogrāfs. Baumoja, ka viņš ir ebrejs. Katrā ziņā viņš bija spējis pierādīt, ka nav ebrejs, jo atradās tuvu Hitlera iekšējam lokam un fotografēja Der Spiegel vākus," stāsta fon Praunheims.

Taēu tas, visdrīzāk, ir tikai eksotisks minējums, spriež vēsturniece Anita Kūglere, kas palīdzējusi režisoram izpētē. "Tikpat labi tas varētu būt kāds esesietis, kas iesaistīts slepkavībās," atzīst arī pats fon Praunheims. Tomēr pēkšņais atklājums par neskaidro izcelsmi fon Praunheimu intriģēja, jo, kā viņš atzīst: "Man patīk šoki."

NESPĒJA IEMīLĒTIES

Mišvicku ģimene atgriezusies dzīvoja Austrumberlīnē līdz 1953.gadam, tad aizbēga uz Rietumvāciju. Holgers pēc skolas devās uz Berlīni studēt glezniecību. Tur viņš ieguva savu jauno vārdu. "Gribēju taisīt izstādi, bet kā students to nedrīkstēju. Tāpēc man vajadzēja citu vārdu. Joka pēc pieņēmu Rozas fon Praunheima vārdu," atceras režisors. Rozā krāsa tolaik nozīmēja emancipāciju - no rozā trijstūra, ko gejiem nācās valkāt nacistu laikā.

Praunheima savukārt ir Frankfurtes pilsētas rajons. Jaunais mākslinieks, pieņemot pseidonīmu, vēl nezināja, ka ir gejs. "Man patika sievietes, un man patika sekss ar sievietēm - nekādu problēmu ar to. Es ienīdu gejus, kad man bija 15-17 gadu," atminas fon Praunheims, kurš 1969.gadā apprecējās ar Rainera Vernera Fasbindera filmu aktrisi Karlu Aulaulu, no kuras pēc diviem gadiem izšķīrās. "Bet es neiemīlējos sievietēs. Atklāju, ka sievietes iemīlas manī, taču nespēju atbildēt. Nav taisnīgi, es uzskatīju," pieredzē dalās režisors. "Sekss ir viegls, bet mīlestība ne - to nevar kontrolēt." Tad fon Praunheims iemīlējies vīrietī un galīgi nav bijis sajūsmā par šo faktu - nav zinājis, kā reaģēt.

Neziņa neieilga. Atklājis sevī homoseksuālismu, viņš drīz ne vien to pieņēma, bet arī padarīja par savu slavas gājienu. "Mēs bijām hipiju paaudze, neticējām naudai, ticējām ideāliem," jaunību atceras fon Praunheims, piebilstot: "Mūsdienu jaunie vācieši ir apolitiski, izlutināti, ļoti slinki. Vācija ir vidusšŽiras valsts. Viņi visu uztver pašsaprotami, viņiem vairs nav jācīnās."

Fon Praunheims guva ievērību jau ar savām īsfilmām, un viņa pirmā spēlfilma Die Bettwurst 1970.gadā kļuva par kulta filmu. Taču sensacionāls viņš tapa ar tajā pašā gadā uzņemto dokumentālo lenti par homoseksuālistiem Nicht der Homosexuelle ist pervers, sondern die Situation, in der er lebt (Nevis homoseksuālists ir perverss, bet situācija, kurā viņš dzīvo). Vācu televīzija šo darbu atteicās rādīt trīs gadus. Kad filma beidzot iznāca uz ekrāniem, tā nekavējoties pāršalca rietumu pasauli un kļuva par katalizatoru geju un lesbiešu tiesību kustībai, bet jaunais fon Praunheims - par seksuālās brīvības Ēe Gevaru. "Tas laiks prasīja daudz enerģijas. Līdz 1969.gadam homoseksualitāte bija krimināli sodāma. Berlīne gan bija visai brīva pilsēta, bet, protams, bija kaimiņi, kas mani labprāt gribēja redzēt uz apsūdzēto sola," atceras fon Praunheims.

Par režisoru fon Praunheims tā arī nekad neizmācījās, jo filmu skola viņu jaunībā atteicās pieņemt: "Pieteikumā laikam aizsūtīju bildes, kur biju pliks vai kaut ko tamlīdzīgu." Fon Praunheima politiskais vēstījums filmās bija kombinēts ar humoru un ekstrēmu vizuālo stilu. Tajā laikā daudzu politisko vācu režisoru stils bija diezgan sauss. "Viņi gribēja tikai skaidrot, kam tev jātic un kas tev jādomā - diezgan garlaicīgi. Es centos būt asprātīgs, bet ar jēgu. Humors un saturs man ir ļoti svarīgi," stāsta fon Praunheims.

Pēdējos gados fon Praunheims ir šokējis atkal - ar filmu Meiwes par bēdīgi slaveno vācu kanibālu Arminu, kas apēda savu mīļāko. Fon Praunheims uzskata, ka apēst mīļoto ir dabiska vēlme, kas izpaužas arī tādās tradīcijās kā dievgalds.

"Ironiski, ka es aizstāvēju to, lai par homoseksuālismu runā atklāti, bet mani vecāki par manu orientāciju uzzināja no televīzijas," atceras režisors. "Māte sākumā teica kaut ko par to, ka jāiet pie terapeita, tēvs manu orientāciju uzņēma mierīgi." Drīz abi samierinājušies un dēlu turpinājuši mīlēt un atbalstīt. Dēls savukārt māti tā mīlēja, ka gribējis pierunāt, lai viņa ļauj pēc nāves izbāzt sevi un novietot pie dēla dzīvokļa durvīm. Māte atturīgi pasmējusies, taēu, acīmredzot pazīstot savu dēlu, klusi nokārtojusi testamentu, kurā rakstīts, ka viņa jāapbedī normālā veidā.

FASBINDERU IENīSTOT

Fon Praunheims vācu kinematogrāfijai raženajos 70.gados tiek minēts līdzās tādiem pasaulslaveniem režisoriem kā Rainers Verners Fasbinders un Verners Ķrēters. 2000.gadā fon Praunheims uzņēma dokumentālo filmu Fasbindera sievietes, kurā atspoguļojas viņa attieksme pret kolēģi. Fon Praunheims neslēpj, kādēļ: "Jo es viņu ienīdu! Es viņam jaunībā patiku. Es biju ļoti skaists, bet Fasbinders bija neglīts, un viņš mani iekāroja." Fasbinders savam laikabiedram, kuru viņš apgalvoja esam seksuāli ieguvis geju kluba melnajā istabā, pat veltīja kādu savu agrīno lugu. "Kā lai zinu par to melno istabu - tu jau tāpat tajā nekad neko neredzi! Man Fasbinders nekad nav paticis. Un es to nekad neslēpu. Bija arī sacensība - abi bijām ļoti jauni un slaveni. Man skauda, ka viņš kļuvis tik slavens. Jo slavenāks viņš kļuva, jo vairāk es viņu ienīdu. Ienīdu arī par to, kā viņš apgājās ar cilvēkiem," atklāj fon Praunheims. "Viņš pret cilvēkiem izturējās kā pret vergiem un manipulēja ar viņiem. Mana filma ir par to, kā viņš spīdzināja cilvēkus, kas atradās viņa tuvumā - viņam bija ļoti īpatnēja metode, kā spīdzināt mentāli un arī fiziski. Tas radīja ekstrēmu intensitāti, kas bija daļa no viņa mākslas."

Atšķirībā no Fasbindera, ko sajūsmināja mietpilsoņu traģēdija un kas dzīvi atainoja kā depresīvu, fon Praunheims veido filmas par cilvēkiem, kam ir grūta dzīve, bet kas beigās pierāda, ka spēj izdzīvot ar vitalitāti un humoru. "Tā ir mana filozofija - tu vienmēr vari tikt uz priekšu. Fasbinders uzņēma filmas par mietpilsoņiem, bet pats bija traks. Manas filmas ir trakas, bet es pats esmu mietpilsonis," paskaidro fon Praunheims. "Taēu tas viss patiesībā nav interesanti. Mani daudz vairāk fascinē Latvija - jauna, enerģiska zeme, priecīgi cilvēki skaistā pilsētā!"

Savā atvadu vakarā Rīgā jūnija sākumā viņš lūdz daudzos jaunos paziņas nodziedāt kādu latviešu dziesmu (izvēle krīt uz Es nenācu šai vietā) un ar neslēptu gandarījumu to vēro un filmē. Pārsteidz, ka šo šokēt mīlošo režisoru fascinē tik ikdienišķa norise. Bet tad atmiņā nāk fon Praunheima teiktais: "Es visu dzīvi esmu pavadījis starp trakiem radošajiem. Man normālie cilvēki liekas eksotiski."
Diena (Sestdiena): Roza fon Rīga
Publicēta: 07.07.2007.

Nav komentāru:

- Mežaparka Attīstības biedrība (157) - Mežaparka parks (91) - Mežaparka attīstība (75) - Būvniecība Mežaparkā (71) - Mežaparka cilvēki (69) - Satiksme Mežaparkā (58) - Mežaparka daba un vide (55) - Pasākumi Mežaparkā (52) - Piedalies Mežaparka veidošanā (48) Projekts Ezerparks (41) - Mežaparka vēsture (38) - Mežaparka bibliotēka (37) - Trakas lietas Mežaparkā (36) - Atpūta Mežaparkā (33) - Zooloģiskais dārzs (31) - Mežaparks bildēs (25) - Mežaparka namu un zemes īpašniekiem (21) - Mežaparka skola (19) - Saulcerīte Viese (19) Projekts Jaunais Mežaparks (19) - Saulesdārzs (18) - Mežaparka arhitektūra (14) - Sports Mežaparkā (13) Projekts Austrumu maģistrāle (13) - Mežaparka statistika (12) Mežaparks (12) Rīgas dome (12) gaisa piesārņojums (11) Nekustamā īpašuma nodoklis (10) - Drošība Mežaparkā (7) Nodokļi (7) Projekts Kokneses pr. 2 (7) Zemes nodoklis (7) detalplānojums (7) - Mežaparka sadarbības draugi (6) Mežaparka ielu svētki (6) Projekts Brīvības ielas dublieris (6) - Mežaparka piemājas dārzi (5) Parex bankas atbalsts (5) Sabiedriskā apspriešana (5) bērni (5) vide (5) - Mežaparka baznīca (4) - Mežaparks video (4) kopsapulce (4) talka (4) - Sludinājumi (3) - TOP3 Mežaparkā (3) Iesaistīšanās (3) Kompasts (3) Nometne (3) Rīgas Brīvosta (3) Seminārs (3) Teniss (3) angļu valoda (3) lapas (3) lekcija (3) pasākumi (3) tikšanās (3) zoo (3) Kultūras un atpūtas parks Mežaparks (2) Nils Ušakovs (2) Pilnsapulce (2) Presei (2) Riteņbraucējiem (2) Sarkandaugava (2) Tautas velosacensības (2) Vecrīga (2) Vēstule (2) apmācības (2) aprīlis (2) aptauja (2) atlaides (2) būvniecība (2) deputāti (2) energoefektivitāte (2) foto (2) gaiss (2) jaunieši (2) lokalplānojums (2) palīdzība (2) smakas (2) sports (2) tepat aiz stūra (2) zoodārzs (2) ģimeņu dienas (2) "Lauku sēta" (1) 11. maršruta tramvajs (1) 2016 (1) 9 autobuss (1) Baltijas jūra (1) Brīvosta (1) Bērniem (1) Delna (1) Dārza atkritumu izvešana (1) Eiropas mobilitātes nedēļa (1) IELŪGUMS (1) Iesniegums (1) Ieteikumi (1) Internets (1) Izstāde (1) Kameņu dienas (1) Karlsons (1) LR Kultūras ministrija (1) Lapu izvešana (1) Līdzdalība (1) MAB (1) Man-Tess (1) Mans dārziņš pilsētā (1) Metrum (1) Mežaparka Vasarsvētki (1) Mežaparak ielu svētki (1) Mežaparka Rezidences (1) Mežaparka akcenti (1) Mežaparka angļu pamatskola (1) Mežaparka foto projekts (1) Mežaparka skola (1) Mežaparks - Abrenes iela (1) Mežapars (1) Montesori (1) Paldies (1) Pasaules Dabas fonds (1) Publiskā apspriešāna (1) Riga Open 2014 (1) Rīga Open 2014 (1) Rīga Open2014 (1) Rīgas pirmsskolas izglītības "Mežaparks" (1) Rīgas plānojums (1) Sabiedrība (1) Skaņas valnis (1) Skolēni (1) Stokholmas iela (1) TV raidījums (1) Urdaviņa (1) Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (1) Valsts vides dienests (1) Vera Singajevska (1) Vides ministrija (1) X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (1) abonomenti (1) aktīvā atpūta (1) angļu (1) anketa (1) apkaime (1) atkritumu izvešana (1) atkritumu šķirošana (1) attīstība (1) augusts (1) brīvlaiks (1) bērnu brīvlaiks (1) bērnu dārzs (1) cūciņa Līga (1) darbnīca (1) drošība (1) dzīvnieki (1) dzīvnieku barošana (1) dzīvnieku mazuļi (1) eko (1) ekoloģija (1) ekskursijas (1) ekspedīcija (1) filma (1) filmas (1) grills (1) iedzīvotāju forums (1) ielu kvalitāte (1) interešu aizstāvniecība (1) koki (1) konkurss (1) kopiena (1) kosmētika (1) kultūra (1) laureāti (1) lētāks zoo apmeklējums (1) makets (1) mazpulki (1) me (1) minerālmēsli (1) mācības (1) mājas lapa (1) osta (1) pašvaldība (1) pieaugušie (1) piedalīšanās (1) piesārņojums (1) pikniks (1) pingvīni (1) priekšlikumi (1) projekti (1) projekts (1) pētnieki (1) radošā darbnīca (1) rezultāti (1) rtu (1) sanāksmes (1) savākšana (1) skola (1) sprādzienbīstami (1) starptautiskais jauniešu tenisa turnīrs (1) transports (1) tulpju balle (1) tīrība (1) uzzīmē apkaimi (1) vannas bumba (1) veselība (1) video (1) vēstures nakts (1) workshop (1) zoo vēsture (1) ēka (1) Ķeizarmežs (1)