Visa dzīve uz Dieva plaukstas...
2007. gads ir jubileju gads. Rūtai Skujiņai simtgade, Jūlijam Lācim simtpiecpadsmitgade. Viņu mūžos liktenis metis loku lokus, kopā ļaujot nodzīvot vien septiņus gadus. Jūlijs Lācis jau bija pazīstams žurnālists un rakstnieks, kad ģimene kopā ar aktrisi Antu Klinti iegādājās māju Mežaparkā, Stokholmas ielā 21. Abu dzīvesstāstos vēstures grieži bija jo skarbi un nežēlīgi. Jūlija Lāča mūžs noslēdzās Astrahaņas cietumā, Rūta Skujiņa izbaudīja bēgļu nometņu un garīgi smago trimdas laiku ASV.
Rūta Skujiņa (īstajā vārdā Emma Skujiņa) dzimusi 1907. gada 28. maijā Vidrižu pagasta “Kraukļos” mežsarga Gustava Skujiņa ģimenē. Pēc mācībām Pabažu (Katrīnbādes) pamatskolā viņas turpmākie gadi saistās ar Rīgu – ģimnāzija, dramatiskie kursi, studijas un pirmā interese par rakstniecību un literārie mēģinājumi. Literatūrzinātnieki atzīmējuši, ka Rūtas Skujiņas 20.-30. gadu dzeja iekļāvusies tolaik “populārā latviešu dzejas virzienā, kam raksturīga romantiska trauksme, nemiers, ilgošanās pēc tāliem ceļiem un plašiem apvāršņiem”. Pirmajā dzejoļu krājumā “Kuģi” (1935) dominē jaunības sapņi, mīlestība un vilšanās, būtiska ir dzīvotgriba; krājums pēc noskaņas ir ļoti personisks un pat intīms. Pēc māsas Austras nāves top romāns “Zvaigžņu bērni” (1937, 1992), kurā atainota trīsdesmito gadu bohēmiskā Rīgas vide ar māksliniekiem, dzejniekiem – jau pazīstamiem un tādiem, kas vēl meklē savu ceļu. Meitu Lalitas un Māras piedzimšana autori tuvina bērnu literatūrai, un top vairākas grāmatas mazajiem.
Jūlijs Lācis dzimis 1892. gada 25. decembrī Lēdurgā. Turpmākie dzīves gadi saistās ar Pierīgu, Pēterburgu, Orlu, Maskavu, Rīgu un vēl daudzām zemēm un pilsētām. Skolas un studiju gadi, darba gaitas viņu ved plašajā pasaulē. Jūlijs Lācis kļūst par vienu no redzamākajiem žurnālistiem Benjamiņu izdevumos – laikrakstā „Jaunākās Ziņas” un žurnālā „Atpūta” publicēti viņa raksti, dzejoļi, stāsti; vienīgais romāns „Mūža meža maldi” (grām. 1936-1937; 1970; 1972) piedzīvo pirmpublicējumu „Jaunāko Ziņu” lappusēs, pēc to laiku lasītāju liecībām, izraisot īstu ažiotāžu.
1934. gadā abu ceļi krustojas – tiek izveidota jauna ģimene. “.. viņi viens otru tā mīlēja un cienīja, ka otru tik laimīgu pāri būtu grūti atrast,” atminas meita Māra. Abi, viens otru papildinot, rosinot un mudinot, rosīgi darbojas rakstniecībā. 1935. gadā piedzimst meita Lalita (Muižniece), 1938. gadā - meita Māra (Celle). 1934. gadā izveidotās ģimenes laiks Mežaparkā gan izrādās skaudri īss. 1940. gads ar politiskajām pārmaiņām ir sarežģīts laiks daudziem latviešu rakstniekiem un dzejniekiem. Smagus pārbaudījumus ģimenei atnes 1941. gads. Jūliju Lāci arestē, apcietina, 1941. gada 15. decembrī, nesasniedzis četrdesmit deviņu gadu slieksni, viņš mirst Astrahaņas cietumā. Dzejniece, pilna neziņas, cerību un sāpju, paliek viena ar mazajām meitām, kuras vēl tagad bieži ar smeldzīgu gaišumu atminas tēvu.
1944. gada rudenī dzejniece ar meitām dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Sāpes, smeldze, neziņa un sapņi atbalsojas dzejas krājumā “Putni” (1947), nereti saplūstot diviem laikiem un divām realitātēm. Par Jūlija Lāča nāvi Rūta Skujiņa uzzina 1947. gadā, tomēr nekad nezaudē ilūziju, ka vīrs tomēr ir dzīvs. 1950. gada 9. maijā viņa ar meitām izkāpj Ņujorkas krastā, nonāk Pensilvānijā, Bētlemē. Lai visu sāktu no jauna. Citā krastā, svešā zemē. Tuvu pusmūžam ir smagi kļūt par mājkalpotāju svešā mājā, apkopēju un fabrikas strādnieci. Dvēsele un sirds pretojas jaunajām situācijām, bet rūpes par meitām dod spēku izturēt. Svešumā izkristalizējas atziņa, ka bijušas tikai divas mājas – tēva māja Mežsargi un māja Mežaparkā. Viss pārējais ir tikai mitekļi, dzīvokļi.
Piecdesmitajos gados Rūtai Skujiņai veidojas ciešāka saikne ar Latviju. Viņa dzīvo ASV vidienē Kalamazū, meitas Lalitas un Valža Muižnieka ģimenē. Trimdas gados vērotais, izjustais, pieredzētais apkopots impresiju grāmatās “Sirds dzīvo no niekiem” (1963) un “Vējš svaida kaijas” (1964), dzejoļu krājumu “Viss elpo zem saules” (1964) caurvij ilgas pēc dzimtās puses.
1964. gada 16. aprīlī noslēdzās Rūtas Skujiņas zemes gaitas, oktobrī urna ar viņas pelniem tika apbedīta Meža kapos Rīgā līdzās māsai Austrai un brālim Arvīdam, izpildot viņas vēlēšanos atdusēt dzimtajā zemē.
“.. es piederu pie nelabojamo romantiķu sugas. Dzīvoju atmiņās – staigāju pa gāršu, klimstu pa Mežaparku, pa Milijas dzimto pusi. Pasaules tālumi ar saviem krāšņumiem un bagātību slīdējuši un slīd garām kā stikla sienas. Bet tas ir bijis un ir mans ejamais ceļš” (no vēstules māsai 1956. g.). Meitas Māras sakārtojumā iznāk Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju “Eju, aizeju, atskatos…” (2003).
Ik pa laikam kāds no Rūtas Skujiņas un Jūlija Lāča tuvajiem, arī meitas Lalita Muižniece un Māra Celle – sastopami Mežaparkā, piepildot dzejnieces sapni un ilgas par atgriešanos, par mājām un ziedošu dārzu, kas rotātu namu un priecētu tās iemītniekus. Kā velti dzejnieces simtgadē meitas Lalita un Māra sagatavo dzejas izlasi “Uz Dieva plaukstas” un prozas izlasi “Kuģi, kas neatgriežas”. “Es aizspraužu bērza meiju mežsargmājas klētiņā aiz sijas, izmazgāju acis ezerā pie Gaiziņa un apsēžos Mežaparka maurā. Un viss pasaules dižums ar saviem kalniem, jūrām, pilsētām, pazemju metro, muzejiem, operām u.t.t. nokrīt kā pīšļi pie kājām. Tāda ir dzīve. Un tā ir skaista ar visbezdibenīgām skumjām un ātri gaistošām laimes un prieka stundām” (1956. gadā uz Latviju).
Inguna Daukste-Silasproģe
MAB avīze "Mežaparks - Pirmā dārzu pilsēta Eiropā" 19./20. laidiens, Rīga 2007. g., decembrī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru