Par dzīvi
Daudzi apgalvo, ka Mežaparks ir īpaša vieta pasaules kartē. Tā patiešām ir! Arī mūsu ģimene te dzīvo vairāk nekā trīsdesmit gadus. Te ir izauguši mūsu bērni, kas šobrīd dzīvo jau citur, bet Ziemassvētkos vienmēr tiekamies mūsu Mežaparka mājā, apmeklējam skaisto, mazo baznīciņu, kur Ziemassvētkos ir tik silti un mīļi kā nekur citur Rīgā.
Dzīve mums daudzreiz ir piespēlējusi graustus – gan darba gaitās, piemēram, Straupes pili (tur mans vīrs Jānis Strazdiņš 1966. – 1973. gadā bija slimnīcas galvenais ārsts, bet manā pārziņā bija koncertzāle), gan dzīves vietas Mežaparkā. Tiklīdz bijām vienā vietā no parketa grīdām notīrījuši padomju laiku netīrumus, tā nācās pāriet uz citu vietu. Taču bijām tik ļoti pieraduši pie skaistā meža un klusuma, ka nevēlējāmies kur citur dzīvot. Šoreiz dzīve mums piespēlēja pilnīgu graustu ar visu Staļina bildi. Rūpīgā darbā esam šo mītni puslīdz sakārtojuši. No sākotnējā projekta neatkāpāmies nemaz, un nu varbūt šī māja būs viens no nedaudzajiem arhitektūras pieminekļiem, - ir saglabāts viss iespējamais, kas vēl nebija galīgi sapuvis.
Visiem zināms, ka savu izcilo kultūras vērtību dēļ Mežaparks ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Taču šobrīd šeit daudzas mājas tiek ļoti pārbūvētas un “piebūvētas”. Protams, ir arī labi piemēri, kur viss esošais vērtīgais tiek saglabāts. Un tas ir Mežaparka nākotnes ieguvums. Tāpat arī piecdesmito gadu tā sauktās “tintes pudeles” vai nedaudzās privātmājas, kas toreiz tika projektētas. Katrs laikmets jau kopš 1901. gada ir ienesis Mežaparkā savus vaibstus. Arī 21. gadsimtā nevajadzētu skatīties atpakaļ. Tās nedaudzās mājas, kas patiesi ir gadsimtam atbilstošas, labi un profesionāli uzceltas, - tās vairo un nostiprina šī valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa vērtību.
Par cilvēkiem
Laiku laikos Mežaparka lielākā vērtība ir bijuši cilvēki, kuri te dzīvojuši. Cerams, ka arī tie, kas no jauna te ienāk, cels Mežaparka slavu. Šādu pārliecību vieš Saulcerītes Vieses grāmata “Mežaparks. Pilsēta priežu silā”, kas lasāma kā Latvijas kultūras vēstures grāmata.
Mana tuvāka iepazīšanās sākās ar Milliju Grāvi. Te viesojās arī Velta Līne, Gunārs Cilinskis, Kārlis Pamše. Tad iepazinu mākslinieci Ēriku Romani, Džemmu Skulmi, Martu Alberingu un citus. Un katras šīs pazīšanās rezultātā ir radies kāds kopīgs darbs. Tā slavenā spāņu deju izpildītāja Marta Alberinga manā redzeslokā nonāca kā kolekcionāre un interesanta stāstniece. No viņas kolekcijā esošajām lietām un mēbelēm 1995. gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā veidoju izstādi “Jūgendstils Rīgas mākslā un sadzīvē”, 19. gs. beigas – 20. gs. sākums. Tā bija ļoti interesanta sadarbība. Prieku par piederību Mežaparkam izjutu arī, veidojot Jura Dimitera plakātu izstādi. Kā Mežaparka dzīvā dvēsele manā atmiņā ir māksliniece Ērika Romane ar viņas brīnišķīgajiem stāstiem par cilvēkiem, kuri te bijuši.
Taču visinteresantākā sadarbība man bija ar Saulcerīti Viesi. Viņu kā literatūrzinātnieci zināju jau sen, bet tiešākas sadarbības līdz šim nebija. Tad 2001. gadā sākām strādāt pie izstādes “Mežaparkam – 100” veidošanas. Nu man līdzās bija gudrs, darbīgs, apņēmības pilns cilvēks ar vienu domu – izstādei jābūt! Kaut arī telpas bija ne visai piemērotas – Dziesmu svētku Lielās estrādes ēkā. Nekas cits neatlika – bija jāraksta projekts Valsts kultūrkapitāla fondam. Brīnumainā kārtā nauda tika sameklēta, izstāde izveidota, vēlāk arī konference noorganizēta. Nenovērtējams ir Saulcerītes Vieses veikums, gan organizējot Mežaparka Attīstības biedrības darbu, gan uzrakstot grāmatu, savācot daudzos materiālus par Mežaparku un cilvēkiem. Mani fascinēja viņas izturība, gribasspēks un smaidoši jaukā humora izjūta. Daudzreiz apbrīnoju Saulcerītes stingrību un arī tiešumu, tiekoties ar atbildīgām amatpersonām, - tas “lieliem vīriem” lika sarosīties.
Par dabu
Mežsargs Vilhelms Poruks 1935. gadā ir rakstījis: “Paliks mans mūža darbs Mežaparkā, kur esmu iestādījis tūkstošiem koku, kas vējā šalks vēl ilgi, katru jaunu pavasari.” Vai nav brīnišķīgi šie vārdi?! Varbūt tas būtu jāapzinās tiem tūkstošiem, kas katru sestdienu un svētdienu apmeklē mūsu mežu. Tad varbūt negribēsies to piemēslot! Mēs dzīvojam Mežaparka centra ielas malā, un es redzu jaunus vecākus, kas ar bērniem dodas pastaigā pa mežu. Tad ir priecīgi: viņi taču to iemīlēs – šīs skaistās takas, putnus, vāveres. Un ja vēl visu paaudžu iecienītajā “bļodā” ir uzsnidzis sniegs!... Kur vēl citur cilvēks var justies tik atbrīvots kā mežā, kur katrā gadalaikā ir savs meža stāsts, - un tas ir dāvāts mums, rīdziniekiem!
Ķīšezera krastā vairāk nekā 400 hektāru lielais parks ir pieejams visiem bez maksas. Turklāt tikai divdesmit minūšu braucienā no centra! Rīgas domes 1901. gada 30. aprīļa sēdē tiek pieņemts lēmums Ķeizarmežu izveidot par parku atbilstoši tā laika jaunākajām atziņām un pēc dārzu pilsētas principiem – par dzīvojamo rajonu un parku. Gribētos, lai šis parks paliek un dzīvo mūžīgi un lai Vilhelma Poruka stādītie koki šalktu katru jaunu pavasari!
Mežaparka Attīstības biedrība ir ideju un kopības nesēja, un tas nav viegli. Taču, ja ir tādi nesavtīgie kā Kristīne Āboliņa, Saulcerīte Neilande, Andis Zīlāns, Pēteris Urtāns un citi, tad Saulcerītes Vieses iesāktais turpinās.
Vēlu mums visiem veiksmi – palīdzēt saglabāt Mežaparku un veidot to tālāk!
Dace Strazdiņa, MAB biedre,
Rīgas Vēstures un kuģniecības
muzeja galvenā speciāliste
MAB avīze "Mežaparks - Pirmā dārzu pilsēta Eiropā" 19./20. laidiens, Rīga 2007. g., decembrī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru