Mežaparka Attīstības biedrība visu savas darbības laiku ir centusies izgaismot patiesās kopīgās vērtības, cīnījusies par mūsu vides un sociālās struktūras pareizām attiecībām. Apsteidzot valsti, jau 2001. – 2002. gadā tika izstrādāta Mežaparka līdzsvarotas attīstības stratēģija, kas bija balstīta uz esošajām vērtībām. Cīnījāmies arī par Ķīšezera krasta un par ģimenes dārziņu saglabāšanu, lai tur varētu uzturēt zaļo zonu. Būtu labi, ja arī valsts attīstība ietu pa šo ceļu, ja pieaugtu izpratne par esošo situāciju un tiktu sniegta nepieciešamā palīdzība. Publicējam šo rakstu, aicinot mežparcniekus ļoti rūpīgi ieklausīties profesora Tāļa Tisenkopfa teiktajā, izvērtēt savas rīcības principus un turpināt realizēt un pilnveidot MAB iesākto.
Nākotnes padoms jeb Kādu nākotni veidojat Jūs?*
Pagājuši divdesmit gadi kopš Bruntlandes komisijas ziņojuma par ilgtspējīgu attīstību Mūsu kopīgā nākotne, Latvijā mainījušās sitēmas, paaudzes un laikmeti, tikai tauta un gēni palikuši tie paši – daudz sīkstuma, par maz prāta, sadarbības un jaunrades. Pasaulē skaļas runas par globalizāciju nomaina runas par oglekļa ekonomikas beigām, un jaunie sapņotāji runā par ekoloģisko modernizāciju, bet oglekļa pilsoņi diez vai viņos ieklausās. Divdesmitais gadsimts iestiepj taustekļus nākotnē un tīko pēc atriebības. Varbūt globālā sasilšana būs pēcmaksa par piedzīvojumu, kas noticis ar cilvēci iepriekšējā gadsimtā? Varbūt tā lielākais sasniegums – labklājība – nemaz nav uzdodams par nākamās simtgades mērķi, bet lielāka jēga ir skaudrai apziņai: mūs gaida grūti laiki un katram jāatbild par sevi? Iespējams, mēs sastopamies ar jaunu vēsturisku situāciju, kad cerības uz labākiem laikiem var nepiepildīties. Kad visapkārt ceļas ūdens un kūst ledāji, tikai neprātis uzvelk buras un līksmi traucas tālumā, kur to aprij nezināmi viļņi; daudz svarīgāk šajā brīdī ir noskaidrot prātu un izgudrot jaunu minimizēšanas formulu. Vienmērīgi uz augšu kāpjošs horizonts ir maldīgs orientieris, horizonts vispār nav arguments, tikai vieta, kur izpausties gribai, drīzāk arguments ir vertikāla dimensija mūsos.
No mazas tautas pozīcijām ieskatoties nākotnē, aiz visām krīzēm, satricinājumiem un norietiem ar īsiem atelpas brīžiem pa vidu, mums jāmēģina iztēloties, kā varētu mainīties ekonomika, sabiedrība un pasaules iekārtojums. Man šķiet, ka ekonomika mainīs formu, tā kļūs šaurāka un dziļāka, nevis plašāka un seklāka, lai ko tas arī nozīmētu, un to jāmēģina nojaust, izjust un saprast. Nevis skaļš mārketings, bet iesakņota, nenokopējama izcilība kļūs par īsto pērkamo vērtību. Autentiski produkti un pakalpojumi meklēs saskares punktus ar depersonalizētu kapitālu, un jaunumi vairs neplūdīs pa visu pasauli, kā tas bija naivās globalizācijas laikā, bet atradīs ceļu pie gudriem pircējiem. Klasisko tirgu papildinās socializēts, satīklots, piesaistīts un pārvaldīts tirgus, kādu cilvēce pazinusi daudz ilgāku laiku, pirms sāka dzīvot vienkāršotā “pērc un pārdod” un “iesmērē un nožēlo” pasaulē. Cilvēki tiecas arī pēc jauna sabiedriskuma - atklāta, gaiša, tieša. Viņi izjūt nākotni kā labāko sevī jau šodien, tāpēc par nākotni ir patīkami domāt.
Nākotne veidojas kā attiecības starp sabiedrības ekonomisko un sociālo struktūru, pārmaiņu procesa vadību un cilvēka spēju tikt galā pašam ar sevi. Katrā valstī tas notiek atšķirīgi. Ir zemes, kuras apbrīnojam to ekonomiskās un sociālās labklājības dēļ, kur cilvēka daba ir noformēta dzīvīgā nacionālā raksturā un kultūras radošumā, kas sekmīgi tiek galā ar jebkurām pārmaiņām, un ir arī tādas zemes, kur korumpēta un izvirtusi sabiedrības struktūra atražo vien netikumu un atpalicību.
Nacionālajā attīstības plānā izvirzītais uzdevums - cilvēka dzīves kvalitāte un ilgtspējīgas attīstības vīzijā piedāvātais skats uz Latviju kā “attīstītu, plaukstošu un izglītotu zemi, kur cilvēki dzīvo pārticībā un drošībā un var piepildīt dzīves mērķus”, ir labi uzstādījumi, taču vēl svarīgāks ir ceļš, kā pie vēlamā nonākt. Cilvēki tiecas pēc fiksētiem stāvokļiem, lolo tos savos sirds dziļumos, ieraksta cerību kladēs un nākotnes plānos, un labklājība un laime ir spilgtākie no tiem.
Es ceru, ka Latvija būs gudra un savu ilgtermiņa stratēģiju neveidos kā jauku nākotnes ainu galeriju, bet balstīs to uz darbīgiem, praktiski izmantojamiem un ikdienā iedzīvināmiem rīcības principiem, latviski runājot, - tikumiem. Nākotnei nav jābūt sapņu namiņam, kuram tek jumts, jo, redziet, sliktie celtnieki nemāk būvēt, bet gan šodienas tikumam. Un nākotnes politikai - nacionālai, vietējai, teritoriālai, nozaru, starpnozaru - tai jābalsta viss, kas tikumu veido, vairo un ļauj tam izpausties.
Latvijas attīstības vīzijas grupā (tajā darbojas arī Romāns Baumanis un Žaneta Jaunzeme) esam nonākuši pie idejas, ka Latvijas attīstību vajadzētu balstīt uz pieciem principiem, kas izteikti ar darbības vārdiem: “domā”, “darbojies”, “iesakņojies”, “izvēlies un atbildi”, “jūti”. Šiem principiem ir cilvēciska daba, un tie viegli personificējami - galvai piedien domāt, kājām - iesakņoties, labajai rokai - darboties, kreisajai - izvēlēties un atbildēt, sirdij - just. Principi darbojas vērtību laukā un arī plašākā sabiedriskā mērogā - mājsaimniecību, ģimeņu, uzņēmumu, novadu, nozaru, valsts, visas sabiedrības līmenī. Katrs tikums vairāk saistīts ar kādu konkrētu jomu, piemēram, domāšana vedina rūpēties par izglītību, tomēr tie papildina cits citu un attīstība nevienā nozarē nav iespējama bez visu tikumu līdzdarbības.
Domāt - nozīmē balstīt nākotni uz zināšanām, mācīties, veidot spēcīgu izglītību un zinātni, atbalstīt inovācijas, rīkoties radoši, izmantot tirgus iespējas. Darboties - nozīmē likt lietā latvisko čaklumu, bet strādāt gudri un ražīgi, paaugstināt konkurētspēju, pilnveidoties, lai preces un pakalpojumus pērk, būt aktīvam profesijā, mājās, kopienā. Iesakņoties - nozīmē novērtēt izcelsmes priekšrocības, izmantot dabas, teritorijas un kultūras resursus unikālu produktu ražošanā. Iesakņotība ir jauna iespēja 21. gadsimta ekonomikai, tā palīdzēs saglabāt arī identitāti un dos atbildes uz migrācijas un integrācijas izaicinājumiem. Izvēlēties un atbildēt - nozīmē izmantot brīvību, rīkoties ar iespējām, bet apzināties arī sekas un atbildēt par tām, rūpēties par sevi un Latviju. Just - atgādina rainisko domu par apaļu cilvēku un harmonisku dzīvi, 21. gadsimtā jūtas atkal būs modē, ar sausu aprēķinu vien nepietiks.
Šie tikumi veido rīcībspēju un dara drošāku ceļu uz nākotni - lūk, kā man jārīkojas, ja vēlos sasniegt mērķus un veidot plaukstošu Latviju: man jājūt, jādomā, jāiesakņojas, jārīkojas un jāatbild! Tie ir latvieša tikumi 21. gadsimtā un viņa nākotnes padoms. Tikumi nepastāv tukšā vietā, tie vienmēr atsaucas uz augstākām vērtībām un cenšas iemiesot tās praksē. Tāpēc nacionālajā attīstībā ir svarīgi vienoties par dažām visbūtiskākajām kopīgajām vērtībām, un vīzijas grupa saskata, ka šādas vērtības mūsu sabiedrībā ir: bērni, zināšanas, izcilība, iesakņotība un cieņa. Šos tikumus un vērtības var piemērot dažādām dzīves situācijām.
Piemēram, ja es būtu jaunveidojamais novads, es domātu par skolu un vidējo profesionālo mācību iestādi, informētu un iesaistītu jauniešus un aktīvos ļaudis, lai viņi neaizbrauc uz neatgriešanos, es domātu par jaunām darbības nišām un mazu inovāciju centru, kur apmainīties idejām un dalīties pieredzē, es veidotu sadarbību ar pilsētām un kaimiņu teritorijām, apzinātos novada saknes un mēģinātu tās virspusē padarīt par kustīgiem mārketinga zariem, lai piedāvātu patērētājiem jaunus pakalpojumus, es izmantotu katru iespēju pieslēgties globālajam tirgum ar savu unikālo savdabību un izjustu atbildību par jaunajām ģimenēm, tāpat kā pārdzīvotu par vietējo politiķu ķildām, no kurām viņus mēģinātu izvilkt, piedāvājot pārsteidzošu novada zīmolu un negaidītas konkurētspējas priekšrocības. Es justu, ka tepat ir daudz iespēju, un nebrauktu prom no Latvijas. Pa ceļam es kļūtu mazliet bagātāks un varbūt - arī laimīgāks.
Šādus tikumu stāstus var stāstīt par cilvēkiem, uzņēmumiem, skolām, universitātēm, rūpnīcām, novadiem, ģimenēm, centīgiem jauniešiem, pieredzējušiem speciālistiem, ņipriem pensionāriem, un stāstiem seko attīstība.
Tālis Tisenkopfs,
LU Socioloģijas profesors,
Mežaparka iedzīvotājs
* Saīsināts raksts „Nākotnes padoms” no laikraksta “Diena”, 08.09.2007.
Pārpublicēts MAB avīzē "Mežaparks - Pirmā dārzu pilsēta Eiropā" 19./20. laidiens, Rīga 2007. g., decembrī
1 komentārs:
Ierakstīt komentāru