Saulcerītes Neilandes dzīve ir ritējusi Mežaparkā jau no 12 gadu vecuma, un līdz pat šodienai Saulcerīte rūpīgi vāc, pēta un kolekcionē Mežaparka vēsturi. Viņas veidotais arhīvs par Mežaparka cilvēkiem, viņu likteņiem, atmiņu stāstiem un notikumiem droši vien ir pats lielākais pasaulē. Gandrīz ikviena pirmskara Mežaparka māja varētu izstāstīt vēsturisku stāstu par kādu izcilu, slavenu personību, kas šeit dzīvojusi.
Tādēļ aicinām iepazīties ar Saulcerīti Neilandi, uzzināt, kā iesākās Mežaparka vēstures kolekcionēšana, dzirdēt par interesantākajiem atklājumiem Mežaparka vēsturē un spilgtākajiem notikumiem Mežaparka dzīvē.
Ceļš uz Mežaparku
Saulcerīte ir dzimusi Cēsīs un tur nodzīvojusi pirmos trīs gadus. Pēc tam ģimene pārcēlusies uz Malnavu, kur viņas tēvs bija mežzinis. 1940. gadā viņš pārkvalificējies par mērnieku ģeodēzistu un ģimene pārceļas uz dzīvi Rīgā, Šampēterī. Tad arī sākas Saulcerītes iepazīšanās ar Mežaparku, jo ģimene aizvien biežāk brauc ciemos pie vecmāmiņas un pie vectētiņa māsas Mežaparkā.
Saulcerīte ir dzimusi Cēsīs un tur nodzīvojusi pirmos trīs gadus. Pēc tam ģimene pārcēlusies uz Malnavu, kur viņas tēvs bija mežzinis. 1940. gadā viņš pārkvalificējies par mērnieku ģeodēzistu un ģimene pārceļas uz dzīvi Rīgā, Šampēterī. Tad arī sākas Saulcerītes iepazīšanās ar Mežaparku, jo ģimene aizvien biežāk brauc ciemos pie vecmāmiņas un pie vectētiņa māsas Mežaparkā.
1944. gadā Saulcerītes ģimene aizbrauc uz Vāciju un paliek krievu zonā, bet 1945. gadā atgriežas Rīgā. Viņu dzīvoklī Šampēterī jau dzīvo citi cilvēki, tādēļ ģimene nolemj apciemot vectētiņa māsu Mežaparkā. Viņa ir palikusi šeit, jo nav vēlējusies pamest savu māju. Tas arī attaisnojas, jo māja tiek nosargāta no izlaupīšanas un svešu cilvēku ienākšanas. Tante, pieņemot radus, piedāvā Saulcerītes ģimenei palikt uz dzīvi Mežaparkā, jo viņas pašas tuvinieki ir aizbraukuši no Latvijas. Tā iesākas dzīve Mežaparkā, Glika ielā 9.
Māja Glika ielā 9 un tās veidotāja īpašā recepte
„Mūsu māja, kurā tagad dzīvojam, ir radinieka celta un veidota. Pirmais mūsu mājas īpašnieks bija attāls radinieks Vladislavs Hirvovs, kurš māju uzcēla 1931. gadā pēc arhitekta Teodora Hermanovska projekta. Ap 1933. gadu V. Hirvovs māju uzdāvināja vectētiņa māsai, un pats tikai pa vasarām brauca ciemos.
V. Hirvovs bija krāsns podiņu meistars un strādāja Bēma fabrikā K. Barona ielā 88, iepretī Sporta pilij. Bēma fabrikā veidoja baltos krāsns podiņus un V. Hirvovs pārzināja baltās glazūras recepti, ko bija mantojis no tēva. Kad glazūra tika veidota, viņš ieslēdzās telpā tā, lai neviens neredzētu un neatklātu gatavošanas recepti.
Padomju vara 1945. gadā pieprasīja, lai V. Hirvovs atklāj recepti. Viņš to nevēlējās darīt, tomēr pret savu gribu bija spiests nodot recepti atklātībai. Par receptes atklāšanu un nodošanu padomju varai V. Hirvovs saņēma Goda rakstu no paša Staļina.” S. Neilande atceras, ka ir redzējusi šo rakstu, - tas esot bijis brūnos vākos un Staļina parakstīts.
Pēc šā notikuma motīviem rakstnieks Arvīds Grigulis uzrakstījis lugu „Māls un porcelāns”, kur V. Hirvovs tiek attēlots kā budzis, kurš padomju tautai negrib atdot īpašo recepti balto krāsns podiņu glazūrai. A. Griguļa luga tika iestudēta teātrī. Diemžēl pats V. Hirvovs to nepieredzēja, jo īsi pirms lugas pirmizrādes nomira.
Pēdējos dzīves gadus V. Hirvovs dzīvoja turpat K. Barona ielā Bēma fabrikas teritorijā. Saulcerītes vecmāmiņa turp braukusi un kopusi viņu līdz pat viņa nāvei. Kad vectētiņa māsa nomirusi, māju Mežaparkā mantojusi Saulcerītes vecmāmiņa.
Tagad šajā mājā un, var teikt, arī visās pirmskara Mežaparka mājās, kurās ir balto podiņu krāsnis, ir pielietota šī unikālā balto krāsns podiņu glazūras recepte.
Mežaparks - Latvijas vēstures spogulis
„Tas, kas ir noticis Mežaparkā, ko pieredzējuši tā iedzīvotāji, ir kā Latvijas vēstures atblāzma, jo iedzīvotāji te ir gan arestēti, gan nogalināti, gan izsūtīti, gan paši ir bēguši prom. Arī šodienas notikumi un iedzīvotāju maiņa ir saistāma ar pārvērtībām visā Latvijā. Mežaparka vēsture ir miniatūra Latvijas vēsture, jo šeit ir dzīvojuši daudzi ievērojami profesori, uzņēmēji, zinātnieki un valstsvīri. Viss, kas ir noticis Latvijā - vāciešu repatriācija, iedzīvotāju deportācijas, pēckara gadi un pārkrievošana, - viss ir skāris arī Mežaparku. Kādu laiku Mežaparks bija ļoti krievisks, jo komunālajos dzīvokļos dzīvoja daudz krievu.
Visplašāk Mežaparka sākotnējo iedzīvotāju īpatsvaru ir ietekmējusi 1939. gadā vāciešu repatriācija uz Vāciju. Vectētiņa māsa man stāstīja par tiem laikiem, kad vācieši pameta Mežaparku: „... te asaras lija vai katrā otrajā mājā. Vācietes raudādamas staigāja pa kaimiņu mājām un tirgoja savu iedzīvi... Bija ļoti žēl šo eleganto sieviešu, kurām bija jāpamet savas izveidotās rezidences...”
Pārdzīvojumu pilns bija 1940. gads ar lielajām cilvēku vajāšanām un tad 1941. gada 14. jūnijs, kad no Mežaparka izveda daudzas tā laika Latvijas inteliģences un bagātu ļaužu ģimenes.
Mežaparka iedzīvotāju pamatsastāvs šobrīd ir nomainījies, un gribētos cerēt, ka jaunienācēji pratīs novērtēt Mežaparka vērtību un saglabās tā unikalitāti arī nākamajām paaudzēm.”
Mežaparka skola, parks, Staļina portrets un Saulesdārzs
Atmiņās par Mežaparku Saulcerīte Neilande spēj iepīt gan faktus, gan skaitļus, gan citu cilvēku dzīves stāstus: „Visspilgtāk man atmiņā ir Mežaparka skolas gadi: tas bija pēckara laiks ar tā laika noskaņām. Mežaparka skola atradās Visbijas prospektā 5, Bergenas ielas un Visbijas prospekta stūrī. Šī māja pirms tam ir piederējusi koku tirgotājam Šmuljānam. Visa viņa ģimene gāja bojā geto, dzīvs palika tikai viens radinieks, kas pēc Latvijas otrās atmodas nokārtoja mantošanas dokumentus un īpašumu pārdeva.
Jau tajos laikos skolai pievienoja otru māju - Visbijas prospektā 7, profesora P. Sniķera māju. Skolā bija tikai pamatskola, kurā mācījās visi Mežaparka latviešu bērni. Krievu bērni mācījās Stendera ielā 2.
Mežaparka skola bija brīnišķīga skola. Te satikās dažādi bērni ar dažādiem likteņiem – dažiem vecāki bija arestēti, daži tikko atgriezušies no Vācijas, daži tikai tagad ievākušies uz dzīvi Mežaparkā. Skolā valdīja ļoti brīva un patīkama gaisotne. Reizēm bērniem paspruka arī pa kādai brīvdomībai, bet nekad nebija nekādas nepatikšanas ar čeku. Reiz zēni bija Staļina portretu apķēpājuši, bet tas arī palika skolas iekšienē. Par Mežaparka skolu vairāk zina stāstīt tā laika skolotāja Aina Atvare (red. piezīme: iepriekšējā avīzē var izlasīt interviju ar skolotāju Ainu Atvari).
Pirmajos pēckara gados Mežaparka bērni spēlējās gan savos pagalmos, gan arī gāja uz Saulesdārzu. Tur bija brīva pieeja. Aiz Saulesdārza galvenās mājas bija dažādi vingrošanas rīki, mēs, meitenes, gājām tur vingrot vakaros, kad neviens nebija un mūs netraucēja. Ai, kas tie bija par skaistiem laikiem - tā daba un jaukie vasaras vakari Ķīšezera krastā!
Ap to pašu 1945.-50. gadu sākās liela izbūve Mežaparka parkā, tomēr notika arī daudz dažādu sarīkojumu, koncertu, teātru. Tos apmeklēja milzīgas tautas masas. Populāras bija arī velosacīkstes un motosacīkstes. Tās risinājās tur, kur tagad ir nogriezts ceļš par labu Ozoliņa golfa laukumam. Tur vienmēr kaut kas notika un bija interesanti iet un piedalīties.
Saulesdārzā katru sestdienu uz vecās skatuvītes notika teātra izrādes. Svētdienās bija bērnu rīti, kurus apmeklēja ļoti daudz bērnu, jo tur varēja iet jebkurš bērns. Daudzi brauca no citiem Rīgas rajoniem.
Dzīve kūsāja... līdz Andra Šķēles valdības pēdējai darba dienai, kad tika parakstīts līgums par Saulesdārza iznomāšanu Indriksona kunga vadītajam „Ķeizarmežam”. Ar to tad arī viss beidzās. Valdības vīri un citi iesaistītie ironizēja, ka tur bērni esot audzējuši tikai burkānus, un viss.
Sešdesmito gadu beigās bērniem no Mežaparka skolas tika izdalīti mazi lauciņi, kuri viņiem pašiem bija jāapsaimnieko. Mana meita tur audzēja asteres, viņai tas ļoti patika. Citi vēl bija izaudzējuši dārzeņus un puķes un brauca uz Maskavu, kur piedalījās izstādē. Tā bērni iemācījās strādāt. Meita vēl tagad ļoti aizraujas ar puķēm, tās ir visur.”
Tabeļvede – personāldaļas speciāliste
Saulcerīte Neilande visu mūžu ir nostrādājusi vienā uzņēmumā – VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika). No sākuma viņa strādāja par tabeļvedi, kas reģistrē darbinieku nostrādāto un nopelnīto, – mūsdienās šo amatu varētu saukt par personāldaļas speciālistu. Pēc neilga laika pārgāja uz VEF elektrotehnisko laboratoriju, kur labāk maksāja. Tur viņa arī nostrādāja līdz pensijai.
Mežaparka vēsture un Latvijas valsts prezidents
S. Neilandes lielākais ieguldījums Mežaparka vērtības saglabāšanā ir savāktā informācija par Mežaparka vēsturi, tā nozīmīgākajām personām un mājām. Saulcerīte atzīstas, ka šī nodarbošanās viņai ir ļoti saistoša, un stāsta, kā tas iesākās: „No bērnu dienām man ļoti patika lasīt grāmatas, mājās izlasīju visu lielo bibliotēku. Visvairāk saistīja grāmatas par vēsturi un karavadoņiem, tā bija mana mīļākā lasāmviela. Par vēsturnieci nekļuvu, jo dēļ tā, ka biju Vācijā bēgļu gaitās, mans ceļš uz vēsturi bija slēgts: padomju vara negribēja pieļaut, lai kāds, kas bijis ārpus Latvijas, nodarbotos ar vēstures pētniecību. Tā vēsturi man nesanāca izstudēt, bet es sāku vākt materiālus no avīzēm un žurnāliem. Un tad mani ieinteresēja Mežaparks. No vecmāmiņas un kaimiņu kundzītēm dzirdēju daudzus nostāstus par agrāko laiku Mežaparku. Es tos pierakstīju, un tā iesākās mana materiālu vākšana par Mežaparku. Tas bija ap 1970. gadu. Gribēju uzzināt par savu ģimeni un vietu, kur dzīvoju. Jo vairāk sāku uzzināt, jo vairāk ieinteresējos un, jo vairāk ieinteresējos, jo cītīgāk sāku meklēt materiālus par Mežaparku.
Un tad notika viens būtisks pagrieziens. Astoņdesmitajos gados mana paziņa Alīda Zigmunde vāca materiālus Tehniskās universitātes vēstures muzejam. Viņa toreiz mani paņēma līdzi uz Valsts arhīvu (tad Slokas ielā varēja tikt iekšā arī parastie cilvēki), lai palīdzētu viņai izrakstīt materiālus no arhīva. Tā es ieguvu informāciju arī priekš sevis par Mežaparku.
Pirms piecpadsmit gadiem, 1992. gada sākumā, Saulcerīte Viese (Mežaparka Attīstības biedrības dibinātāja un pirmā valdes priekšsēdētāja) atnāca pie manis ciemos un atnesa sarakstu ar vairāk nekā 20 personām. Es teicu, ka man jau ir šis tas savākts, un tā mēs sākām dūšīgi „rakties” pa arhīviem un bibliotēkām, skatījām cauri vecos izdevumus, vācām publikācijas, un tā materiāls pamazām krājās.
Skatoties Mežaparka mājas grāmatas, es uzzināju, kādi te slaveni cilvēki bija dzīvojuši, jo padomju laikos neviens par tiem nerunāja, daudzi baidījās no represijām. Kad mēs sākām meklēt, bijām ļoti pārsteigtas par to, ko atklājām. Viens no pirmajiem atklājumiem bija tas, ka Mežaparkā ir dzīvojis pirmais Saeimas priekšsēdētājs Dr. Pauls Kalniņš ar dēlu Bruno Kalniņu, viņi dzīvoja Annas Sakses ielā 5. Mans lielākais atklājums bija tas, ka te ir dzīvojis arī Latvijas valsts prezidents Gustavs Zemgals. Viņš dzīvoja Hamburgas ielā 16, kur divdesmito gadu beigās nomira viņa kundze. Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš 1935. gadā dzīvoja Kokneses prospektā 35, kur agrāk bija restorāns „Sports”. Un tā sekoja atklājums pēc atklājuma, kuriem nav ne gala, ne malas, jo arī vēl šodien atrodu ko jaunu.
Esmu izskatījusi visas Valsts arhīvā esošās Mežaparka mājas grāmatas. Pārējās, iespējams, padomju laikos drošības komiteja pievākusi, vai arī paši mājas īpašnieki paņēmuši tās līdzi uz ārzemēm, tādēļ nav iekļuvušas arhīvā.
Tagad ar šo informācijas vākšanu nodarbojas arī radi un paziņas, nes man žurnālus un es cītīgi lasu tos un skatos, kas noder manam Mežaparka arhīvam. Ir interesanti, kad cilvēki raksta par savu dzīvi un piemin dažādus atgadījumus, kas saistās ar Mežaparku. Es šos stāstus izgriežu un lieku kopā. Ja vēl kādu veco mežparcnieku satieku, tad iztaujāju, kā ir bijis. Vēl ir mana gājuma cilvēki, kuri var pastāstīt, un es ieklausos un pierakstu.”
Par Mežaparka arhitektūru piešķir apbalvojumu
Mežaparka arhitektūra S. Neilandei ir īpaši mīļa, tas ir sāpīgs temats, jo daudzas skaistas un brīnišķīgas mājas ir nojauktas un to vietā uzbūvētas jaunas: „Mani tas ļoti sāpina, ka iet zudībā skaistas mājas, un arī tas, ka jaunie saimnieki izcērt kokus. Man ir ļoti, ļoti žēl par to visu... Visvairāk sāpēja sirds, kad redzēju, kā tiek nozāģēti Mežaparka koki.
Mežaparka arhitektūras pieminekļi ir jāsaglabā nākotnes mantojumam, jo tos ir veidojuši pirmskara Latvijas labākie un slavenākie arhitekti. Protams, daudzi jaunie māju īpašnieki ir pārbūvējuši iekštelpas atbilstoši šodienai, to nevar pārmest, jo katram gribas dzīvot komfortā, bet mājas eksterjeru gan vajadzētu atstāt un saglabāt tādu, kāds tas ir arhitekta veidots un radīts.
Esmu redzējusi un lasījusi trīsdesmito gadu arhitektu piezīmes par Mežaparku un tā būvniecību, ko arī dabā var redzēt: mājām ir jābūt komfortablām, guļamistabas jābūvē uz sētas pusi, ielas pusē kabineti un ēdamistabas, tas tādēļ, lai guļamistabās mazāk trokšņu un svaigāks gaiss. Tā, lūk, domāja tā laika arhitekti.
Starp citu, trīsdesmitajos gados māja Siguldas prospektā 7 saņēma prēmiju un apbalvojumu par to, ka šajā ēkā ir ļoti labi pārdomāts interjers un telpu izkārtojums. Māju veidoja un tajā dzīvoja arhitekti Emma un Ansis Kalniņi. Vēlāk te turpina dzīvot viņu dēli.
Man ir arī ļoti žēl par to, ka Mežaparkā tiek sadalīti zemes īpašumi. Mežaparks bija plānots tā, lai ap mājām būtu lieli dārzi un lai kaimiņi viens otram netraucētu.”
S. Neilandes ieguldījums Mežaparka saglabāšanā
„To nu gan nevaru pateikt, daži rakstiņi ir uzrakstīti, palīdzēju Saulcerītei Viesei ar materiāliem, arī dažiem laikrakstiem un televīzijas raidījumiem... To lai vērtē citi, pats jau sevi nevar novērtēt. Bet par Mežaparku vispār: pati lielākā vērtība ir tas, ka pirms 10 gadiem tika nodibināta Mežaparka Attīstības biedrība (MAB), jo MAB ir izdarījusi daudz labu lietu un palīdzējusi novērst pat valdības mēroga ieceres, kas Mežaparkam nebūtu nākušas par labu. Un es uzskatu, ka Kristīne Āboliņa un Andis Zīlāns, arī līdzšinējie MAB valdes locekļi ir izdarījuši milzīgu darbu Mežaparka saglabāšanā. Es esmu darījusi visu, kas ir bijis un ir manos spēkos.”
Kas notiks tālāk ar savāktajiem materiāliem?
„Nekur tie nezudīs, viss paliks manai meitai un znotam. Viņi visu aizvedīs uz muzeju vai arī turpinās manis iesākto, jo te no visiem savāktajiem materiāliem varētu vairākas grāmatas sarakstīt...”
Vai cilvēki var Jums arī sūtīt informāciju par Mežaparku?
„Jā, protams, esmu saņēmusi vēstules ar informāciju pat no ārzemēm. Es vienmēr uzklausu un pieņemu jaunus materiālus, kā arī dalos informācijā. Dažkārt mani uzmeklē un interesējas par mājām, par cilvēkiem, par pieminekļiem. Vienai daļai varu sniegt atbildes, bet ir arī bijuši gadījumi, kad par kādu jautājumu man informācijas nav vai arī nespējam atrast, jo materiālu ir ļoti daudz. Un tie papildinās vēl joprojām arī šodien.”
Kādu Jūs redzat Mežaparka nākotni?
„Gribētu, lai Mežaparks saglabātos ar tā īpašo vidi, lai netiktu pārbūvēts un lai gruntsgabali netiktu sadalīti, lai nezūd Mežaparka ideja, kura ir skaista un unikāla. Ļoti baida plašās jaunbūves kazarmu vietā Kokneses prospektā 1a un jaubūvējamais rajons starp Mežaparku un Čiekurkalnu - Ezerparks.
Kad sabūvēs tās milzīgās mājas, tad nezinu, kāda te būs dzīve, tik daudz ļaužu te nāks, ies un brauks. Es skatos ar lielām bažām uz visu, kas te notiek, jo tas var atstāt ļoti lielu iespaidu uz mums! Ziemeļu maģistrāli jau sākuši būvēt, un paredzēts, ka caurlaide būs 33 000 mašīnu diennaktī! Drausmīgi! Man ir bail, kā tas ietekmēs Mežaparku.”
Ko Jūs novēlētu Mežaparka iedzīvotājiem?
„Ir ļoti mainījies Mežaparka gars, kas te kādreiz bija. Atceros, ka kaimiņi draudzējās cits ar citu, vecās kundzītes manas vecmāmiņas laikā nāca viena pie otras, mainījās ar ēdienu receptēm un nesa viena otrai nogaršot pašas gatavoto. Tagad visi dzīvo tā nošķirti, katrs savu dzīvi, jaunie ienācēji aizņemti savos darbos un biznesos, ar kaimiņiem neveido tuvākas attiecības, kā tas bija kādreiz. Šobrīd vairāk ar mašīnām braukā, dienas laikā, ejot uz veikalu, vairs neredz cilvēkus kā kādreiz. Agrāk satiku daudzas paziņas, jo katru otro te Mežaparkā pazinu un katru trešo pēc izskata zināju. Bija vairāk īpašas kopības sajūtas. Tagad to daudzi atzīst, ka vairs nav tā, kā agrāk bijis.
Bet to visu var arī saprast, kāpēc tas ir tā. Agrāk Mežaparkā dzīvoja daudz vairāk iedzīvotāju, nekā tas ir šobrīd, jo daudzās mājās bija izveidoti vairāki dzīvokļi un pat komunālie dzīvokļi. Tagad daudzas mājas ir pārveidotas agrākā veidolā un katrā no tām vidēji dzīvo viena ģimene.
Mežaparka iedzīvotājiem labprāt novēlētu, lai dzīvo, lai kopj Mežaparka tradīcijas un lai rūpējas par Mežaparku. Ja mēs paši rūpēsimies, tad arī varēsim saglabāt to labo atmosfēru, kāda valda Mežaparkā.
Mežaparks ir unikāla vieta, ko vajadzētu kaut cik arī saglabāt. Man jau patīk, ka jaunatnācēji cenšas to visu ievērot un saudzē vidi, jo viņi jau arī paši saprot, ko nozīmē dzīvot Mežaparkā un kas tā ir par vērtību. Ikviens, kurš to saprot, arī centīsies to saglabāt.”
Informāciju par Mežaparku var sūtīt S. Neilandei: a/k 33, Rīgā, LV-1014. Var arī iemest vēstuli pastkastītē pie Saulcerītes mājas Glika ielā 9 vai arī piezvanīt pa telefona numuru 67519581. Var sūtīt arī elektroniski uz mezaparks@gmail.com
Ar Saulcerītes Neilandes rakstiem par Mežaparku var iepazīties iepriekšējos avīzes numuros, kā arī internetā www.mezaparks.eu
Pēteris Urtāns,
MAB valdes loceklis
MAB avīze "Mežaparks - Pirmā dārzu pilsēta Eiropā" 19./20. laidiens, Rīga 2007. g., decembrī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru