Oļģerts Grāvītis
MEŽAPARKA DZIESMU SVĒTKU LIELĀ ESTRĀDE -
latvju tautas nacionālās kopības lolotāja
Aculiecinieka atmiņu skice
Vai padomju varasvīriem - Mežaparka Dziesmu svētku 1955. gada Lielās estrādes celtnes izplānotājiem, būvdarbu milzu summas atmaksātājiem, pašpārliecinātajiem komunistiskās jaunceltnes ideologiem toreiz – XII Vispārējo latviešu Dziesmu un II Deju svētku vasarā – varēja kaut sapņos parādīties vīzija par viņu “varenības simbola” lomu Latvijas vēsturiskajās pārvērtībās pēc 25 gadiem ... 1990. gada XX Vispārējo Dziesmu un X Deju svētku laikā?
Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka toreizējā gavilējošā notikuma aculiecinieku simttūkstošu vidū, šo rindiņu autoru ieskaitot, nebija neviena, kas Mežaparka svinīgajā atmosfērā nojaustu nākotnē ieprogrammēto norišu brīnumainās pārvērtības!...
Tomēr par spīti okupācijas varas “dzelzs kārtībai” un kopkora vairāk nekā 12 000 dziedoņu atskaņotajām, svētku koncertu ievadošajām padomiskajām viendienītēm 1955. gada 21. jūlija Padomju Latvijas Trešo [vēsturiskajā īstenībā - latviešu Divpadsmito] Vispārējo Dziesmu svētku norisē vērīgs aculiecinieks varēja jaust arī pirmos daudzsološos asnus tautas nākamības vienotības strāvojumiem. Tos blakām jau pieredzējušajiem virsdiriģentiem, pirmām kārtām, iezīmēja klausītāju jūsmīgi sveikto jauno virsdiriģentu – Dziesmu svētku debitantu 32-gadīgā Jāņa Dūmiņa un 49-gadīgā Haralda Medņa parādīšanās ozolzariem un vasaras ziediem rotātajā svētku virsdiriģentu tribīnē. Viņi sev līdzi it kā atnesa P. Barisona - A. Skalbes Dziesmai šodien liela diena un E. Dārziņa - Raiņa Lauztās priedes pilnīgi jauno, kopkoru sniegumos vēl nedzirdēto, iekšējā spēka un latviskās pārliecības caurstrāvoto interpretāciju.
Šajos un it visos tālākajos Mežaparka Lielās estrādes muzikālajos notikumos esmu neiztrūkstoši bijis klāt. Klausījies. Vērojis. Domājis... Un iekšēji priecājies, ka tradicionālo agrāko laiku latvisko brāļošanos, ko Rīgas ielās un sabiedriskajā sadzīvē toreiz vairs reti gadījās sastapt, jo tālāk skrēja gadi, jo vairāk izdevās pieredzēt tieši neaizmirstamajos Dziesmu svētku laikos Mežaparkā... Ar drosmīgiem savas nacionālās piederības pieteikumiem kopkora repertuārā “ielavījās” gan Staņislava Broka, Aldoņa Kalniņa, Valtera Kaminska, Jāņa Ķepīša, gan Paula Dambja, Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, Ģederta Ramana muzikālo talantu devumi. Kopā ar viņiem atplauka arī jaunākās latviešu virsdiriģentu un komponistu saimes radošās meistarības pieteikumi. Pavērās pusgadsimtu noslēgtie “dzelzs vārti”, izgaismojās kādreiz aizliegto dzejnieku un komponistu radošajām personībām piederošās latviešu mūzikas mākslas klasiskās vērtības.
Un, kad, pateicoties mūsu tautas Trešās nacionālās atmodas straujajām pārvērtībām, 1989. gada vasarā Mežaparka Lielajā estrādē Latvijas Skolu jaunatnes kopkoris pēc ilgiem gadu desmitu aizliegumiem atkal oficiāli, svinīgi un droši profesora Leonīda Vīgnera vadībā dziedāja Baumaņu Kārļa vēsturisko tautas lūgsnu – “Dievs, svētī Latviju!”, ceļš uz Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku jauno nacionālās brīvības laikmetu – 1990. gada vasaru bija droši un nenovirzāmi iezīmēts... Mežaparka Lielās koncertestrādes boļševistiskie simboli pazuda aizmirstībā kā nebijuši. Sarkanbaltsarkanie karogi atkal brīvi pacēlās gaisos! Beidzot Lūcijas Garūtas, Jurjānu Andreja, Jāņa Kalniņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Norviļa, Jāzepa Vītola un citu vecmeistaru kādreiz nepelnīti nonicinātās reliģiskās un patriotiskās kompozīcijas latvju tautai – dziedātājai atkal bija atdotas. Un skaistā Mežaparka muzikālās vēstures krāsainajā panorāmā desmitiem ilgus gadus pēc Lielās estrādes 1955. gada atklāšanas sāka valdīt atjaunotās Latvijas brīvvalsts jaunais vēriens.
Tagad Ķīšezera ezermalas priedēs šalko uz mūžību tiesības atguvušo latvisko dziesmu atbalsis. To vidū domās saklausu spēcīgo patriotisko skaņdarbu atblāzmas ne tikai no XX – XXIV Vispārējo Dziesmu svētku kopkoru koncertiem, bet arī no Lielajā estrādē notikušo Čikāgas Piecīšu viesošanās sarīkojumiem, no Tautas frontes rīkoto vareno kopsapulču dziedājumiem. Jā, un arī no Mežaparka meitenes Ieviņas – Ievas Akurāteres līdz asarām saviļņotās “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai...” – svētās himniskās melodijas, kuru mūsdienu sabiedrībai radījusi tālajos aizokeāna – Kalifornijas krastos mītošā izcili talantīgā latvju ģimene Ritmaņi – dziesmas “Manai tautai” autori (tēvs – dzejnieks Andris, komponiste – meita Brigita) un kuras mūžīgumā savi nopelni tāpat ir jaunākajai māsai – komponistei Lolitai, kā arī šīs muzikālās ģimenes brīnumainajai māmuļai (starp citu, pirmskara laikmeta visīstākajai Mežaparka meitenei) Asjai – mīļi sauktajai Magitai Ritmanes kundzei.
Kad Tu, lasītāj, ienāksi ziemas miega klātajā Mežaparka teritorijā, aizstaigāsi līdz daudzus pieredzējumus glabājošajai, leģendārajai Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Lielajai 1955.-2008. gada estrādei, kuras vēsturē ierakstīti ne mazums brīnumainu māksliniecisko pārdzīvojumu piestrāvoti notikumi, atceries, - šīs koncertceltnes paspārnē smagajos svešvaras okupācijas gados neapturami auga un spēkā pieņēmās latvju vienotības gars. Plauka un attīstījās nacionālās kopības apziņa. Un tās ir vērtības, kuru vārdā mēs gaidīt gaidām nākamā - 2009. un tālāko gadu Lielo Muzikālo svētku notikumus, kas tiek projektēti nekur citur kā vienīgi un tikai mūsu unikālajā, mīļajā Mežaparkā!...
Priecīgus Ziemassvētkus! Laimīgu Jauno gadu!
Rīgā, 12. XII, 2008.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru