Arvedam Švābem – 120

(1888.25.V-1959.20.VIII)

  Šogad ievērojama jubileja ir pienākusi kādreizējam Mežaparka iedzīvotājam, mūsu izcilajam vēsturniekam, rakstniekam un tiesību zinātņu doktoram Arvedam Švābem. Viņš piedzima deviņpadsmitā gadsimta beigās Lielstraupes muižas vagara ģimenē. Bērnība un pirmie skolas gadi pagāja laukos, bet vēlāk viņš izglītību turpināja K.Millera reālskolā, A.Liepiņa tirzniecības skolā Valmierā un Jelgavas Valsts reālskolā. Jau mācību laikā viņš aktīvi iesaistījās politiskajā dzīvē, tādēļ 1905. gada revolūcijas laikā sakarā ar Arveda Švābes brīvdomīgajiem uzskatiem toreizējais Lielstraupes muižas īpašnieks Rozens padzina tēvu no darba muižā, bet pats vaininieks no nāves soda izglābās tikai savas nepilngadības dēļ. Tā kā sākās nopietni konflikti ar tēvu, Arveds Švābe agri aizgāja no tēva mājām un sāka dzīvot patstāvīgi, neatlaidīgi turpinot izglītību dažādās nozarēs. Ieguvis pašmācības ceļā matemātikas un dabaszinātņu mājskolotāja tiesības, viņš sāka strādāt par skolotāju, tā nodrošinot sev iztikas līdzekļus, lai vēlāk studētu vēsturi A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē, līdztekus klausoties lekcijas arī Tiesību un tautsaimniecības fakultātē. Tomēr Pirmā pasaules kara smagajos ekonomiskajos apstākļos viņam studijas bija jāpārtrauc. 1914. gadā Arveds Švābe apprecējās ar savu bijušo skolnieci Līnu Mariju Auri, bet divus gadus vēlāk kopā ar sievu devās uz Tālajiem Austrumiem, kur strādāja par pasta ierēdni uz Vladivostokas – Harbinas dzelceļa līnijas. 1918. gadā viņš kļuva par Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes centrālā biroja sekretāru. Arī šajā grūtajā periodā viņš daudz rakstīja un turpināja izglītoties. Vienmēr ļoti aizņemtajam Arvedam Švābem smagajos sadzīves apstākļos neizdevās pilnībā saglabāt laulību, tādēļ viņš un sieva Latvijā atgriezās atsevišķi. Tikai pēc vairākiem gadiem viņi atkal uzsāka kopdzīvi. Pēc atgriešanās Latvijā Švābe studēja jurisprudenci Latvijas Universitātē un nopietni pievērsās Latvijas vēstures jautājumiem. 
  Jau agrā jaunībā viņš ne tikai apguva obligātos mācību priekšmetus, bet interesējās arī par literatūru un valodām. Viņa pirmais dzejolis “Rudens” publicēts laikraksta “Kāvi” literārajā pielikumā 1910. gada 8. oktobrī, bet J. Misiņa bibliotēkā glabājas viņa pirmie J. Raiņa, Aspazijas un citu latviešu autoru dzejoļu tulkojumi esperanto valodā. Par esperanto valodas prasmi viņš 1910. gadā no Šveices saņēma Esperanto institūta profesora diplomu. Viņš interesējās arī par japāņu kultūru, viņa atdzejojumā izdota “Japāņu lirika” (1921). Švābe bija nepabeigtās “Latviešu konversācijas vārdnīcas“ sastādītājs un virsredaktors. Viņa nopietnie senās Latvijas vēstures pētījumi izdoti grāmatā “Straumes un avoti”. Arveda Švābes zināšanas un darba spējas ir apbrīnojamas, - par to liecina viņa daudzie pētījumi un raksti par vēstures tēmām, tulkojumi, oriģināldarbi literatūrā.
  Pretēji Arveda Švābes izcilajiem sasniegumiem zinātnē un literatūrā, veidojās viņa ģimenes dzīve, kas bija neveiksmju un sāpju pilna. 1925. gadā traģiski savijās divu draugu, bijušo skolas un studiju biedru – Pāvila Rozīša un Arveda Švābes likteņi. Arveds strādāja Pāvila Rozīša rediģētajā mēnešrakstā “Ritums”, un šajā laikā abas ģimenes ļoti satuvinājās. Rezultātā Pāvila Rozīša kundze Antonija un Arveds Švābe ieskatījās viens otrā un pat kādu laiku dzīvoja kopā mēbelētās istabās Daugavmalā. Tajā pašā laikā, pēc nostāstiem, sākās Pāvila Rozīša romāns ar Arveda Švābes sievu Līnu Mariju, lai gan Rozīša biogrāfijā šādas norādes nav. Šis notikums izraisīja lielu sabiedrības sašutumu un boikotu, parādījās satraucoši raksti avīzēs. 
  Švābe norobežojās no sabiedriskās domas un dažādajām tenkām un nopietni gatavojās beigt universitāti, regulāri apmeklēja lekcijas, bija ļoti aizņemts darbā. Savukārt Antonija sāka ilgoties pēc saviem bērniem un lūdza Rozītim piedošanu, bet viņš vilcinājās ar atbildi. Attiecības starp abām ģimenēm tā sarežģījās, ka Antonija neizturēja lielo garīgo spriedzi un noslīcinājās, bet Švābes sieva Līna Marija nošāvās. Par spīti šiem traģiskajiem notikumiem Arveds Švābe, būdams stipras gribas cilvēks, atrada spēku turpināt savu ikdienas un zinātnisko darbu. 1932. gada 24. maijā viņš sekmīgi aizstāvēja disertāciju “Livonijas senākās bruņinieku tiesības” un ieguva tiesību zinātņu doktora grādu. Tomēr personīgā dzīve viņam arī turpmāk nebija sekmīga, jo 1934. gadā pēc smagas slimības nomira Arveda Švābes otrā sieva Helma. Drīz viņas vietu ieņēma māsa Rudīte, kas vēlāk plašai sabiedrībai pazīstama kā ievērojamā dzejniece Veronika Strēlerte. Laulības notika 1936. gada 25. maijā Arveda Švābes dzīvoklī Mežaparkā, Ščetinas (tagad Ščecinas) ielā 9. Kā liecinieki laulībās piedalījās Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš un rakstnieks Jānis Grīns. Bet arī šīs laulības nebija ilgstošas, jo Veronika Strēlerte vēlāk apprecējās ar rakstnieku Andreju Johansonu, kurš kādu laiku arī dzīvoja Mežaparkā.
  Trīsdesmito gadu otrajā pusē Arvedam Švābem izveidojās ļoti sirsnīga sarakste ar Romā dzīvojošo Latvijas sūtni, profesoru Arnoldu Spekki, kura vēstules ilgāku laiku regulāri pienāca, adresētas uz Štetinas ielu 9. Abus saistīja arī kopīgs sabiedriskais darbs. Piemēram: Arveds Švābe un Arnolds Spekke bija pieaicināti kā eksperti Saeimas Publisko tiesību komisijā, kad sākās cīņa par Doma baznīcas piešķiršanu Latvijas Ev.luteriskam arhibīskapam. 
  Otrā pasaules kara beigās Arveds Švābe devās bēgļu gaitās un nonāca Vācijā, bet pēc kara dzīvoja Zviedrijā. Trimdā viņš sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi par laika periodu no 1800. līdz 1950. gadam, bet nepaguva darbu pabeigt. Viņš apprecējās ar vēsturnieci Lidiju Kronbergu un diezgan lielā vecumā kļuva par tēvu. Pēc smagas slimības 1959. gada 20. augustā beidzās viņa šīs zemes gaitas. Arveds Švābe apbedīts Stokholmas Hāgas kapos. Bēru ceremoniju vadīja bīskaps B. Sloskāns.  
  Nacionālā teātra direktors un Arveda Švābes draugs Arturs Bērziņš ir precīzi raksturojis aizgājēju: “Reti gan vairs atradīsim tik vispusīgu gara cilvēku kā Arvedu Švābi, kas savā radītāja personībā pilnīgi un izteiksmīgi iespējis apvienot dzejnieku, tiesībnieku, vēsturnieku un enciklopēdistu. Grūti pateikt, kur viņa māksla lielāka...”
  Arveds Švābe vienmēr vēlējās atgriezties mājās. Fiziski tas viņam neizdevās, bet ar savu ieguldījumu Latvijas vēstures izpētē viņš ir ieņēmis paliekošu vietu izcilāko Latvijas vēsturnieku vidū.

  Saulcerīte Neilande