Latvija 1990 – 2008

Pirms trim gadiem publicēju rakstu „Latvija 1990 – 2005”, kurā Latvijas attīstību raksturoju četriem vārdiem: nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija un aizbraukšana. Tolaik šie procesi likās zīmīgākie starp simtiem citu norišu. 
Pagājuši trīs gadi, un jāmeklē jauni atslēgvārdi, kas atspoguļo laiku kopš 2005. gada un sasaucas ar iepriekšējām tendencēm. Manuprāt, tie ir – augšupeja, krīze un atbildības kopradīšana. Tad izveidojas septiņu vārdu virkne, kas raksturo divdesmit gadus Latvijas vēsturē: nacionālisms – noslāņošanās – eiropeizācija – migrācija – augšupeja – krīze – atbildības kopradīšana. Šie procesi ir summāras attīstības līnijas, kas izriet no privatizācijas, liberalizācijas, strukturālām reformām. Tie ir vispārēji tādā ziņā, ka skar sabiedrību kopumā un ietekmē katra cilvēka dzīvi. Tie ir redzamie un jūtamie procesi, kuri atstāj ilgtermiņa sekas sabiedrībā. 
 

Nacionālisms bija 1990. gadu sākuma kopīgā pieredze. Tas iedvesmoja neatkarības atjaunošanu, valsts celtniecību, identitāti, vēlmi tikt pamanītiem pasaulē. Nacionālisms bija pēdējā kopīgā lielā ideoloģija, kas joprojām atražojas, piemēram – pēc neatkarības dzimušās paaudzes patriotisms Dziesmu svētkos, iesakņotības idejas ekonomikā u.tml. Latvijā nacionālismam ir ziemeļniecisks raksturs – tas nav bijis karojošs, bet veiksmīgi sadzīvojis ar tolerances un integrācijas idejām.  
Noslāņošanās. 1990. gadu vidus nāca ar nevienlīdzības pieaugumu sabiedrībā. Noslāņošanās bija ekonomikas liberalizācijas, privatizācijas un tirgus attiecību ieviešanas tūlītējās sekas. Vēl nenobriedušajam uzņēmības garam bija jāiztur privatizācijas neskaidrības, likumu un valsts institūciju vājums, bet ārējā vidē jāsastopas ar globālās ekonomikas skaudro spēku – jākonkurē uz nelīdzvērtīgiem pamatiem. Sākumā izdzīvoja un uzplauka stiprākie, attapīgākie, arī negodīgākie, kuri piedalījās tumšās afērās. Tirgus pirmais iespaids uz sabiedrību bija nevis labklājības pieaugums, bet nevienlīdzības izplatīšanās. Deviņdesmito gadu nogales pētījumi atklāja sabiedrības dezintegrāciju – ilgstošo bezdarbu, nabadzību, lauku atpalicību, ienākumu samazināšanos atsevišķās grupās, etnisko šķelšanos un atsvešināšanos no valsts. Sabiedrība it kā salūza – veiksme koncentrējās ierobežotā ļaužu grupā, bet veidojās arī lielas atstumtās grupas. Tomēr, pateicoties atvērtai izglītības sistēmai un eiropeiski orientētai politikai, sociālās robežas tika noturētas atvērtas. Arī nevienlīdzības apstākļos neviens nevarēja būt tik varens, lai aizcirstu durvis citiem.
Eiropeizācija. Tad nāca jauna tūkstošgade ar domām par Eiropu. Latvija centās kļūt par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti. Iestāšanās periods bija nepārtraukts politikas, likumu un uzņēmējdarbības uzlabošanas laiks, tāds kā nacionāls pavasaris. Iestāšanās sarunas un Eiropas Komisijas progresa ziņojumi darbojās kā ārējs uzraugs un iekšējs cenzors – ministrijas, saimniecības nozares, uzņēmumi, projektu īstenotāji sekoja, vai „izpilda kritērijus”, „atbilst prasībām”, „sasniedz standartus”. Likumdošanas sakārtošana un jauno uzņēmumu modernizācija bija svarīgākie procesi, kas lika pamatus turpmākajam uzplaukumam. Taču pēc iestāšanās ES 2004. gadā valsts pārvaldes jomā iestājās pēkšņs atslābums. Vairs it kā nebija ārējā uzrauga, bija pazudis arī mērķis.  
Uzplaukums. Politiskā un sociālā mobilizācija, kas pavadīja iestāšanos ES, atjaunoja cilvēkos ticību un vairoja Latvijas ārējo reputāciju – investori šeit saskatīja izaugsmes izredzes un peļņas iespējas. Vietējie mediji ziņoja par starptautisko kredītreitingu aģentūru paaugstinātajiem punktiem Latvijai. Dalība ES, atjaunotā ticība un ārvalstu investīcijas bija trīs vaļi, uz kuriem balstījās Latvijas augšupeja 2004.-2007. gadā – straujākais iekšzemes kopprodukta pieaugums Eiropā, valsts budžeta dubultošanās ik pa trim gadiem, jaunu automašīnu plūsma uz Latviju, kreditēšanas bums, algas pielikumi par 30 un vairāk procentiem gadā. Dzīve jūtami gāja uz augšu, un cilvēki iejutās jauncelsmes dalībnieku lomā, vispirms viņi mācījās patērēt. 2006. gada Jaungada uzrunā ministru prezidents teica: „Mums priekšā ir septiņi treknie gadi.” Un ļaudis viņam ticēja, jo tas saskanēja ar viņu cerībām.
Aizbraukšana. Bet ātrāk, nekā pienāca treknie gadi un labumi atkausēja nosalušās sirdis, bija sācies masveidīgs aizbraukšanas process. Iestāšanās ES izrādījās arī darbaspēka emigrācijas slūžu atvēršana. 2005. gada aptaujās 75% jauniešu solījās pamest Latviju, bet 2008. gadā kopējais no Latvijas aizbraukušo cilvēku skaits sasniedz simt tūkstošus. Visintensīvākie migrācijas gadi bija 2004.-2006., kad projām devās veseliem ciemiem, ģimenēm un klasēm. Latvieši devās celt citu zemju labklājību, un liela daļa izgaisa tautas dzīvajam spēkam. Viņus nevadīja tikai ekonomiskā motivācija, bet ir arī krīzes pieredze un sarūgtinājums, neapzināta vēlme atriebties valstij par pārdzīvoto pazemojumu. Lielākā daļa migrantu ir prasmīgi un uzņēmīgi cilvēki, kuri grib paātrināt savas personīgās labklājības sasniegšanu un nav mierā ar šeit pastāvošajām nebūšanām. Taču, sekojot labklājības vilinājumam, viņi kļūst par cilvēkkapitālu bez dzimtenes.
Migrācija ir jauna sociāla pieredze, kas atsedz nepilnības Latvijas ekonomiskajā un sociālajā sistēmā un atspoguļo pārmaiņas indivīda attiecībās ar valsti. Vairs nav nepieciešams dzīvot vienā zemē, lai apmierinātu visas vajadzības, ir pat izdevīgi kombinēt valstis, dzīvesvietas un lojalitātes, atkarībā no darba iespējām, dzīves izmaksām, veselības pakalpojumu pieejamības, iepirkšanās ērtībām un citām vēlmēm. Migrācija atspoguļo arī patērniecības ideoloģiju. Arvien vairāk cilvēku ir pārliecināti, ka indivīdam ir tiesības uz labākas dzīves izvēli transnacionālā līmenī. Dzimtene, pilsonība šādos apstākļos kļūst novecojuši jēdzieni, kamēr kāda globalizācijas krīze nav atgādinājusi par iesakņotības priekšrocībām. 
Krīze. Pašreiz sabiedrības kopējo noskaņojumu pauž vārds „krīze”. 2008. gadā ekonomiskās augsmes temps ir nokrities līdz dažiem procentiem, pesimisti runā par recesiju, optimisti – pārstrukturēšanos. Līdzšinējā augsme, kas bija balstīta uz naudas aizņemšanos un tūlītēju tērēšanu neproduktīvās patēriņa nozarēs, tādās kā mazumtirdzniecība, mājokļi, izklaide, prestiža mantas, gan spēja uzburt skaistas dzīves ilūziju, taču nebija noturīga. Augsmes skurbulī cilvēki zaudēja modrību, bet valdība aizmirsa parūpēties par nepieciešamību nepārtraukti uzturēt Latvijas iekšējo pievilcību, kas var balstīties tikai uz produktīvu ekonomiku. Tomēr mēs vēl neesam kļuvuši par norieta nāciju. Mūsu identitātei vēl nevajag piekarināt segvārdu „rieteklis”. Runas par krīzi drīzāk ir pārejošs žargons, nevis dziļāka sajūta. Latvijas summārais attīstības rezultāts joprojām ir pārsteidzošs un iespaidīgs, un sabiedrībā arvien ir jūtama jauncelsmes dzirksts. 
Nākotne. Raksturotie pārmaiņu procesi – nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija, migrācija, uzplaukums un krīze nav beigušies, tie turpinās mainītās formās un ar atšķirīgu intensitāti. Bet kāda tendence varētu raksturot Latvijas turpmāko attīstību? Skatiens pārkāpj iespējamā robežas un ietiecas neiespējamajā. 
Atbildības kopradīšana. Kāpēc tuvāko gadu galvenais process Latvijā nevarētu būt atbildības kopradīšana? Tirgus arvien ir spēcīgs, bet, tikpat lielā mērā kā tas rada labumus, tas rada arī vilšanos. Neviens neliedz sapņot par kaut ko vairāk un nākotnē raudzīties ideālisma acīm. Arvien mazāk mūsdienās ir tādu problēmu, kuras var atrisināt tikai individuāli. To pašu var teikt par iespēju izmantošanu. Kad esam pieredzējuši, kā individuālā brīvība izveido rīcībspēju, nākamā pakāpe attīstības filozofijā varētu būt atziņa par kopradīšanas spēku. Tad ekonomikā un sociālajā sfērā varētu iedzīvināt idejas par sadarbību, sociālo kapitālu, rast risinājumu draudīgām krīzēm, kas briest enerģētikā, ekoloģijā un citur. Mēs dzīvojam laikā, ko varētu nosaukt par pamošanos no globalizācijas. Liberālisms, kas to sekmēja, iziet no modes. Dažādas krīzes – degvielas cenu kāpums, augošās pārtikas cenas, klimata draudi, briestošie reģionālie konflikti – modina mūs no globalizācijas sapņa (murga), un mēs jūtam, ka visam ir jāmainās – ekonomikai jākļūst ekoloģiskai, ražošanai – zinātņietilpīgai, pārtikai – veselīgai, dzīvesveidam – ilgtspējīgam, politikai – atbildīgai, sabiedrībai – saliedētai. Globalizētajiem tirgiem būs jāsašaurinās un jāatgūst kāda daļa iesakņotības un vietējības. Neviens no šiem mērķiem nav sasniedzams individuāli, jo visi mūsdienu jautājumi prasa kolektīvus risinājumus. Pat atkritumu šķirošana nav domājama bez kolektīvas piepūles. Attīstība dzimst indivīda dzīlēs, bet tā nāk arī no kolektīvā gara, ja nav viena no abiem, attīstība klibo. 
Kopradīšana paredz nozaru, teritoriālo, sociālo un kompetences barjeru pārvarēšanu un uzdevumu kopīgu risināšanu. Tai vajadzētu balstīties uz sociāli akceptējamām idejām, citādi tā nonāk pretrunā ar ilgtspējas mērķiem. Kopradīšanai vajadzīgas trīs lietas: cilvēku un organizāciju sadarbība (vēlme sadarboties, praktiskā rīcība), sadarbības institucionalizācija (kopīgas normas, zināšanas, vērtības, atbalsts) un sociālais kapitāls (savstarpējā uzticēšanās, kontakti). Nevienā no šiem aspektiem Latvija nav pasaules līderu vidū, drīzāk starp atpalicējiem. Viskonkurētspējīgākās ekonomikas pasaulē un augstākie tautas attīstības rādītāji – ienākumi, veselība, izglītība – ir ziemeļvalstīs, kur ir arī augstākie sociālā kapitāla – sadarbības, uzticēšanās rādītāji. Dānijā nav hidroelektrostaciju, bet ir biogāzes stacijas un vēja turbīnas, un viņi pārstrādā biodegvielā Latvijā audzētos graudus. Dzīves kvalitātes, enerģētiskās neatkarības, sabiedrības saliedētības ziņā dāņi jūtas daudz drošāki un harmoniskāki nekā mēs Latvijā, jo viņi šo sajūtu ir kopradījuši. 
Tomēr neesmu drošs par kolektīvo risinājumu un kopradīšanas izredzēm Latvijā. Nacionālā mērogā tā šķiet gandrīz utopija. Pēdējā gada notikumi – lietussargu manifestācijas, referendumi, varas krīze, politiķu krišana Gazprom skāvienos radījuši jautājumu, kāpēc interešu grupas nevar izveidot vienotu diskusiju, rīcības un atbildības platformu, uz kuras pamata veidot kolektīvus risinājumus? Augstākā varas elite ne visai izprot šo domas gaitu. Daudz ticamāka ir kopradīšanas iespējamība vidējā un vietējā līmenī – reģionos, novados, uzņēmumu apvienībās, pētniecības un ražojošo uzņēmumu klāsteros. Piemēram: ja mazpilsētas apkures iekārtu ražotāji (vietējā ekonomika) aprīko pašvaldības katlu māju (tehnoloģiskā inovācija) ar savu produkciju (konkurētspēja) un izmanto vietējo kurināmo (vietējie resursi) mājokļu apsildei, kuru piegādā mežu īpašnieki (kooperācija), iedzīvotājiem vienojoties savā starpā un ar pašvaldību par tarifiem (solidaritāte) un slēdzot enerģijas līgumus ar ražotāju (ekonomiskā ilgtspēja), bet valdība šo iniciatīvu atbalsta īpašas alternatīvās enerģētikas veicināšanas programmas ietvaros (politiskā tālredzība), tiek vairota enerģētiskā neatkarība vietējā līmenī (drošība), radītas jaunas darba vietas (dzīves kvalitāte) un risinātas vides problēmas (ekoloģiskā ilgtspēja). Latvijā ir senas vietēja līmeņa sadarbības tradīcijas gan ekonomikā, gan kultūrā. Paraugieties uz Smilteni, kur ir rosīga uzņēmējdarbība, partijas neplēšas un ir spēcīgs sociālais kapitāls – sports, kultūra, pašdarbība. Šīs sociālās saites nemanāmi tiek pārvērstas uzņēmējdarbības aktivitātē, vides sakoptībā un ienākumos, kas uzlabo dzīves kvalitāti un vairo vietējo patriotismu, kas savukārt „ieeļļo” visu turpmāko attīstību. 
Ir daudz jomu, kur izvērsties radošiem prātiem, ja viņi apzinās kolektīvu risinājumu nepieciešamību – pilsētu un lauku mijiedarbe, policentriska attīstība, jaunu uzņēmumu veidošana, mārketinga uzlabošana, alternatīvā enerģētika, vides tehnoloģijas, universitāšu konkurētspēja u. c. Uzplaukumam ir vajadzīgas idejas un indivīdu griba, bet tam vajadzīga arī domu sintēze un sadarbība. Ne tikai individuālu pūļu, bet arī sadarbības rezultātā Latvija varētu radīt jaunus produktus un pakalpojumus un pārdzīvot grūtos laikus. Neviens neliedz uzņēmīgiem cilvēkiem izmēģināt kaut ko jaunu kopā. 
Tālis Tisenkopfs,
LU socioloģijas profesors, Mežaparka iedzīvotājs