MEŽAPARKA BĒRNI PASAULĒ

  Māra Celle: - Pazīstu vairākus savas paaudzes cilvēkus (dzimuši apmēram no 1920. līdz 1940. gadam), kuŗi pirms kaŗa dzīvoja Mežaparkā, bet 1944. gada rudenī kopā ar ģimenēm devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. No šiem kādreizējiem bērniem un jauniešiem pa īstam Mežaparkā vēl nav atgriezies neviens.
Man izdevās sazināties ar daļu no šiem „Mežaparka bērniem”. Es lūdzu viņus pastāstīt savas atmiņas par bērnību Mežaparkā, par to, kādas attiecības viņiem vēlāk dzīvē bijušas ar Mežaparku un kādas ir viņu pārdomas Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 90. jubilejas sakarā.
 
Raksta Dzintra Opse-Janava no Studio City Dienvidkalifornijā:
„Faktiski esmu "Rīgas bērns" - dzīvojām Rīgā un Latviju 1944. gadā arī atstājām no Rīgas. Mežaparkā pavadījām vairākas vasaras laikā no l937. līdz l944. gadam, kādreiz arī nedēļas nogales manas krustmātes - mammas māsas Aleksandras Lucs mājā Mātera ielā 9. Siguldas prospektā, mammas brāļa mājā, tikai ciemojāmies. 
Manas atmiņas par Mežaparku ir epizodiskas un daļēji miglainas, bet pozitīvas, jo varēju daudz ko darīt, ko nevarēju Rīgā, kur dzīvojām dzīvoklī. Bez lielā dārza ap māju ar burvīgu dāliju dobi priekšā, tieši mājai pretī bija mežiņš, kur varēja skraidīt un spēlēties. Mana māsīca Ināra Lucs un viņas labākā draudzene Lolita Muskats no kaimiņu mājas bija 13- l4 gadus vecas un manās acīs "jaunkundzes", kuŗu glaunās kleitas un izdarības bija ko apbrīnot un apskaust. Atceros arī laiku, kad krustmātes mājā dzīvoja Kārlis Skalbe. Nav atmiņā, ka viņš būtu man kādreiz pievērsis uzmanību, bet viņa dēls gan mums bija rotaļu biedrs. 
Pirmās reizes ciemojos Latvijā l977. un l979. gadā. 1979. gadā “pa kluso” biju pirmo reizi Mežaparkā, jo gribējās redzēt, kādas izskatās radu mājas. Abas atstāja ļoti nospiedošu iespaidu - nolaistas, nekoptas. 
Pēdējos gados arī esmu bijusi dzimtenē daudzas reizes. Gribas redzēt savām acīm dzīvi Latvijā, kā tā veidojas kopš neatkarības atjaunošanas, satikt radus, draugus, paziņas, apciemot un redzēt citas vietas, par ko bija daudz dzirdēts no vecākiem, skolotājiem un lasīts grāmatās. Rīgu atstājot, biju bijusi tikai Mežaparkā un Jūrmalā, laikam kādu reizi arī Ogrē.  
Manas pārdomas par Latvijas 90. dzimšanas dienu īsumā ir šādas: gribētos, lai šīs svinības nebūtu tikai ārišķīgas, piesvaidītas saukļiem, bet liktu dziļi un nopietni padomāt, pirmkārt, par pagātni - mūsu tautas sāpīgo un grūto vēsturi, par garīgo spēku un apņēmību, ar kādu šī mazā tauta ir pārcietusi apspiestības laikus un izcīnījusi sev vietu brīvo, neatkarīgo valstu vidū. Otrkārt, par nākotni - kas mūsu tautai jādara, lai tās labklājība turpinātu augt, lai Latvijas tēla negatīvie aspekti (korupcija, patmīlība, nevienprātība utt.) izzustu. Par visu vairāk gribētos, ka nebūtu mēs un viņi vai mēs un jūs, bet tikai mēs - gan šeit, ārzemēs, gan Latvijā.” 

Raksta Inese Purmale-Bērziņa no Vašingtonas D.C.:
 „Mūsu ģimene Mežaparkā dzīvoja no 1936. gada līdz 1938. gadam Meža prospektā, pulkveža Januma mājā. Mēs dzīvojām otrā stāvā. Otrpus ielas bija Zooloģiskā dārza tīģeru māja, un mēs varējām dzirdēt, kā zvēri rēca, kad tie prasīja ēst.  
Gadus vēlāk Vācijā pulkvedis man atgādināja, ka kādu rītu es esot nonākusi dārzā, kur viņš strādājis un esot viņam prasījusi, ko viņš darot. Viņš esot paskaidrojis, ka stādot gurķus. Mans nākošais jautājums esot bijis: kādus tad - saldus vai skābus? Viņš esot atbildējis ar jautājumu man: kādi tad man labāk garšojot, - un es bez apdomāšanās viņam esot teikusi, ka noteikti skābi.
1938. gada beigās mēs pārvācāmies uz Stokholmas ielu 34. Tur atkal dzīvojām divu ģimeņu mājas augšējā stāvā. Apakšējā stāvā dzīvoja Dr. Lietuvieša ģimene, kurā bija trīs meitenes: Kaija, Vija un Ārija. Kaija bija pāris gadu par mani vecāka, Vija tieši manos gados, bet Ārija mazliet jaunāka par manu mazo māsu Ilzi.
Mēs Mežaparku atstājām 1944. gada augusta beigās, lai dotos uz Liepāju pie vecmāmiņas (pie manas mammas vecākiem).Vienā ziņā, biju ļoti priecīga braukt pie vecmāmiņas un vectētiņa, bet, kad pakojām koferus, mamma ļoti noteikti pateica, ka mēs esot par daudz lielas, lai ņemtu līdzi kādu no mūsu rotaļlietām.
Tais dienās uz mūsu dzīvokli bija atnākusi kāda sveša kundze ar savu dēlu. No pirmā acu uzmetiena man tas zēns nepatika, un tad dzirdēju, ka pēc mūsu aizbraukšanas šie cilvēki nākšot dzīvot mūsu dzīvoklī. Mani pārņēma bailes, ka šis zēns varētu ķerties klāt manai mīļajai lellei Baibai. Jo vairāk par to domāju, jo šī iespējamība kļuva nepieņemamāka. Kopš mamma bija stingri noteikusi, ka lelli nevaru ņemt līdzi, grūti bija izšķirties, ko darīt. Baibai bija porcelāna galva, mēģināju iznīcināt viņas rokas un kājas, bet nevarēju. Nākošā iespējamība bija Baibu aprakt dārzā, ko tad arī izdarīju.
Ilze atceras, ka viņa savu lelli un lācīti tomēr ielikusi koferī, bet pa ceļam no Rīgas uz Liepāju šis koferis pazuda. Ilgu laiku pēc tam Ilze domājusi, ka koferis ir pazudis tāpēc, ka viņa nav mammai klausījusi.
Mēs abas atceramies veikalu Visbijas prospektā, kur gājām pēc piena un maizes. Atceramies pastu, aptieku un konditoreju Kokneses prospekta galā, kur svētdienas rītos gājām pirkt svaigi ceptus „runštikus”. Liekas, tik garšīgu maizīti neesmu ēdusi, kopš atstājām mājas. Atceramies Ķīšezeru un mežu, kur bieži gājām pastaigāties. Visapkārt mums dzīvoja ģimenes ar bērniem, tā ka rotaļbiedru mums netrūka. Izņemot mūsu brāli Andri un vēl vienu puisīti, kuri bija tie jaunākie, visas bijām meitenes.
Arī pirmie skolas gadi saistās tikai ar labām atmiņām - par manu pirmo skolotāju Liepiņas kundzi, par draudzenēm, par rotaļām un spēlēm starpbrīžos. Gadi, kurus pavadījām Mežaparkā, bija gaiši un bezbēdīgi, varētu pat teikt, ka mēs dzīvojām tādā kā bērnu paradīzē.
Kad braucām uz Liepāju, noteikti domājām, ka brauksim atpakaļ, kā to darījām gandrīz vai katru vasaru pirms tam. Kad devāmies pāri jūrai uz Vāciju, vēl arvien likās, ka pēc kara brauksim mājās.
Ilze apciemoja Latviju pirmo reizi 1975. gadā, es 1976. gadā. Tad arī apciemojām Mežaparku. Salīdzinot mūsu atmiņas par Mežaparku un kāds tas izskatījās tagad, pēc gadiem, likās, ka viss ir apklāts ar biezu putekļu kārtu, ko nez vai jebkad varēs nomazgāt. Arī ielas un trotuāri likās kļuvuši šaurāki. Skolas ēka, ko atcerējos kā lielu un baltu, bija sarāvusies un pelēka.
2000. gada apciemojumā Ilze uzskatīja, ka Mežaparks bija sācis atgūt atmiņās ierakstīto izskatu. Es esmu bijusi Latvijā daudz vairāk, sākot ar 1987. gadu, gandrīz katru otro gadu, un ar katru reizi man liekas, ka izskats Mežaparkam uzlabojas.
Mēs ar Ilzi esam diezgan lielā nesaprašanā, kāpēc Latvija tik grandiozā veidā atzīmēja tieši 90. dzimšanas dienu. Liekas, ka simtgade vairs nav tik tālu.
Ceram, ka Mežaparks atjaunosies un dos iespēju nākošām paaudzēm piedzīvot un baudīt tikpat skaistu un veselīgu bērnību, kāda tā bija mums.” 

Raksta Ivars Avots no Bostonas, kādreiz no Velmes ielas:
“Mūsu Velmes ielas mājā, kuru bijām uzbūvējuši tikai pirms gada, 1940. gadā ienāca prasts vīrelis ar pistoli pie sāniem un paziņoja, ka mūsu māja tagad pieder valstij. Mēs vēl varot palikt tur dzīvot, bet, ja kaut kas būs sabojāts, tad tiksim saukti pie atbildības.
Man toreiz bija tikai desmit gadu, un es neko nesapratu par lielo politiku. Skolā mācījos par labo tēvu Staļinu un apskaudu kādu kaimiņu meiteni, kas bija iestājusies pionieros un valkāja sarkanu kaklautu. Savā istabā es iekārtoju sienas avīzi ar attiecīgām bildēm un lozungiem, ko biju iemācījies skolā. Toreiz nezināju, ka mani vecāki par to šausminājās, bet nedrīkstēja neko teikt, kas varētu apvainot jaunos valdniekus.
1940. gada pavasarī pienāca rīkojums visām mājām pielikt skaidri salasāmus numurus. Vecāki man uzdeva tādu numuru uzzīmēt, bet ar tik netīru aizmuguri, lai to no ielas nemaz nevarētu salasīt. Tā kā daļa mūsu mājas vēl nebija pabeigta un pie logiem nebija aizkaru, vispār varēja izskatīties, ka mājā neviens nedzīvo. 
1941. gada 14. jūnija rītā es biju izgājis dārzā un ievēroju krievu armijas smago mašīnu ar vairākiem civilistiem kulbā. Noslēpies aiz krūma, es skatījos, kā braucēji pētīja papīrus, plātījās rokām un beidzot iekāpa atpakaļ mašīnā un aizbrauca. Tobrīd vēl nezināju, ka visā pilsētā tika savākti izsūtāmie, un mans tēvs, kā Latvijas armijas virsnieks, bija saraksta augšgalā. Mūsu mājas nenobeigtais izskats un netīrais numurs bija viņu un visu mūsu ģimeni izglābuši.
Pēc vācu ienākšanas naciķu autobraukšanas korpuss pārņēma mūsu mājas neapdzīvoto galu un kaimiņos uzbūvēja barakas un garāžas. Tas bija interesants laiks, jo man patika viņu automašīnas, it sevišķi BMW, ar kuriem es nodarbojos vēl šodien. Otra nodarbošanās man toreiz bija vistkopība. Atlīdzībai par pārņemto mājas galu, vācu sapieri pēc manām specifikācijām uzbūvēja vistu kūti ar kontrolligzdām un dubultsienām. Drīz tomēr karalauki mainījās, un mums bija jādodas trimdā.
Daudzus gadu desmitus vēlāk, kad Padomju Savienība bija sabrukusi un nacionalizētās mājas atdotas atpakaļ to īpašniekiem, es atgriezos Mežaparkā ar domu, ka varēšu mūsu ģimenes māju atjaunot. Māja bija pilna ar krieviem, nolaista līdz pēdējam, vajadzīgs dārgs remonts, bet valdība solīja, ka septiņu gadu laikā viss īpašums būs atbrīvots. Bija skaidrs, ka tas nebūs viegli, jo dažu ģimenes dzīvokļu vietā tagad bija izveidoti divpadsmit, daži no kuriem bija tikai pusistabas lielumā. Taču virtuves un tāpat labierīcības bija tikai trīs. Normālam cilvēkam bija grūti iedomāties, kā tur varētu dzīvot, un man likās skaidrs, ka iemītnieki meklēs pieklājīgākus dzīvokļus.
Septiņi gadi pagāja ātri, un valdība nebija spējīga nevienu no mājas izlikt. Pensionētie krievu virsnieki un viņu pēcteči, kas bija mani īrnieki, izmantoja iespēju dzīvot Mežaparkā, kaut vai uz mēslu kaudzes. Atklājās, ka padomju laika līgumi viņiem piešķīra īres tiesības uz nenoteiktu laiku. Ja vecais komunists nomira, viņa vietā stājās bērni un bērnu bērni. Daži vispār pelnījās Vācijā vai citur un atgriezās tikai pietiekami ilgi, lai nezaudētu tiesības uz dzīvokli. Latvijas valdība tanī pat laikā baidījās kaitināt „lielo lāci” un līgumus nemainīja. Kamēr citās mājās īrnieki maksāja divus latus un vairāk par kvadrātmetru, manējie maksāja tikai 60 santīmus. Tanī pat laikā īpašuma nodoklis pastāvīgi pieauga un īres maksas to nesedza. Pastāvošais likums gan noteica, ka to var pieskaitīt pie īres, bet īri savukārt var paaugstināt tikai uz savstarpējas vienošanās pamata. Un kurš „tovariščs” gan gribētu vienoties ar nolādētu kapitālistu?
Starplaikā māja divreiz tika novērtēta kā avārijas stāvoklī. Nepieciešams kapitālais remonts, ko nevar veikt, kamēr tur ir iedzīvotāji. Visi ir ar mieru izvākties, ja viņiem samaksā. Vecenīte, kas mitinās mazā istabiņā, pieprasa 30 000 dolārus. Bija jau daudzi namīpašnieki, kas šādos gadījumos samaksāja vai nu īrniekiem, vai bandītiem, kas viņus izmeta laukā. Es esmu stūrgalvīgs un netaisos nevienam maksāt ne santīmu. Vadoties pēc īres līguma, viņi ir man parādā par īpašuma bojājumiem, bet, pēc šīsdienas prakses, vainīgais varu būt tikai es un ne viņi.
Ar šo jau pietiktu, lai pieliktu punktu manam Mežaparka stāstam, bet tas nav viss. Kad deviņdesmitajos gados sākās privatizācija, mākslinieki, kam padomju laikā bija atvēlētas izmeklēti labas telpas, varēja dabūt tās savā īpašumā. Man kaimiņos bija tukšs zemes gabals, kam nebija īpašnieka. Ar attiecīgu pazīšanos to noīrēja kāds krievs – kapakmeņu cirtējs. Drīz vien zemes gabals bija viņa īpašumā, un viņš sāka celt savu darbnīcu. Būdams nabags, viņš to lika kopā no cementa blociņiem, bet neievēroja pilsētas noteikumus, ka būvei jābūt metra attālumā no manas robežas. Neskatoties uz vairākkārtējiem brīdinājumiem, būve izauga par divstāvu graustu, kas bija ne tikvien uz robežas, bet iesniedzās pusmetru manā zemē. Paskats bija briesmīgs.
Šoreiz pilsētas dome nekautrējās turēties pie likuma un pavēlēja kaimiņam nelegālo celtni nojaukt. Kaimiņš protestēja, bet tika noraidīts. Tad kaimiņš iesūdzēja domi par kļūdām lēmuma sagatavošanā. Tiesa sprieda viņam par labu. Viss, ko domei vajadzēja darīt, bija - izlabot savas kļūdas un taisīt jaunu lēmumu. Bet tas jau būtu bijis vienkāršākais atrisinājums. Tā vietā dome tiesas spriedumu pārsūdzēja, labi zinot, ka bez kļūdu labošanas citāda sprieduma nevarētu būt. Tagad jāgaida atkal gads vai divi, jauns spriedums, jauns lēmums, jauns protests utt. Dažs advokāts iesaka, ka starplaikā es varot ņemt buldozeru un viņa ēku mazliet pabaksīt, bet tad gan būšot klāt bars krievu ar rungām, ja ne Putins ar tankiem.
Žēl, bet tāds nu šobrīd izskatās mans Mežaparks.”

Raksta Asja Magita Meļķe-Ritmane no Dienvidkalifornijas, kādreiz no Siguldas prospekta:
„Latvijas okupācijas laikā apciemojām dzimteni, sākot ar 1964. gadu, kopā trīs reizes. Aizvedām maniem vecākiem un viņu draugiem visu iespējamo. Mūsu vienīgā vēlēšanās bija viņus satikt, samīļot un dot iespēju viņiem iepazīties ar mūsu bērniem : Brigitu, Albertu un Lolitu. Šīs emocijas un pārdzīvojumus nespēju aprakstīt.
1972. gadā jau bija nomirusi mana mammiņa. Manu slimo tēti komunisti no okupētās Latvijas neizlaida ciemos pie mums ASV, lai gan iesniedzām vairākkārtējus lūgumus. Kad bija nomiris mans tētis, vairs uz Latviju nebraucām. Tikai 17 gadus vēlāk, 1989.gadā, atgriezāmies Latvijā. Bijām Kultūras ministrijas lūgti, lai izrādītu Latvijā mūsu ģimenes radīto dziesmu spēli “Tas vakars piektdienā”, kam mūziku bija komponējusi mūsu jaunākā meita Lolita, režiju vadīja vecākā meita Brigita, libretu bija rakstījis mans vīrs Andris. Šis bija neaizmirstams notikums un pārdzīvojums, kad ieradāmies toreiz vēl komunistu okupētajā Latvijā ar 48 dalībnieku grupu, uzstājāmies Cēsīs, Ogrē, Bauskā un Jelgavā un sniedzām septiņas izrādes Rīgas Sporta pilī. Izrādes kopā noskatījās ap 65 000 latviešu, to izskaņā visiem kopā dziedot Brigitas un Andra radīto dziesmu: „Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai“, kas, Ievas Akurāteres dziedāta, bija kļuvusi gandrīz vai kā Latvijas pagaidu himna, kamēr visa tauta iemācījās „Dievs, svētī Latviju!“.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas esam bijuši Latvijā daudz reižu. Mūs vienmēr ar lielu mīlestību sagaida Ieva ar Modri un Ievas brālis ar ģimeni. Viņi pēc manu vecāku nāves pārņēma mūsu, tas ir - Meļķu ģimenes māju , to jauki apkopj un vienmēr mums laipni atver šīs mājas durvis. Šodien, staigājot pa Mežaparka skaistajām ielām, redzu, ka daudz kas ir mainījies. Ļoti gan ceru, ka viss Mežaparks nepāries svešinieku rokās, kā tas lielā mērā ir noticis ar skaisto Jūrmalas pilsētu.
Mežaparkā pavadīju skaistu bērnību un daļu no jaunības gadiem. Biju laimīga, ka varēju dzīvot šai skaistajā vietā. Mūsu ģimenes māja vēl arvien stāv tur, kur sastopas Siguldas prospekts ar Stendera ielu. Mājā bija divi dzīvokļi, katrā piecas istabas un veranda. Augšstāva dzīvokli izīrējam, līdz ar to varējām ik mēnesi segt bankas kārtējos maksājumus.
Mežaparkā bija laba dzīvošana: viss jauks un skaists. Kā gan tā varētu nebūt, ja šo vietu sauc Mežaparks. Toreiz Mežaparks nebija tik biezi apdzīvots kā šodien. 18. novembris bija mūsu lielā, lielā svētku diena, kad ielu malās izlikām „ploškas“, kas dega visu vakaru. Logos uz palodzēm iededzām sveces. Mūsu ģimene: vecāki, mani abi vecākie brāļi un es - mazā māsiņa, kopīgi baudījām svētku vakariņas. Pēc tam steidzāmies uz 11. tramvaja piestātni, kas mums tuvākā bija pie kioska Kokneses un Visbijas prospektu stūrī, un braucām uz lielo Rīgu, kur mūs sagaidīja daudz latviešu un spožas svētku gaismas. Dzīve bija skaista, un bijām laimīgi.
Bet tad 1940. gada vasarā mūsu zemē ieradās nevēlami, ļauni „ciemiņi“, kas tūlīt uzsāka savus nekrietnos darbus. Drīz vien „lielie draugi“ - Hitlera un Staļina armijas - uzsāka savā starpā karot un sistemātiski turpināja postīt mūsu zemi un iznīcināt tautu. Ai, kā sirds sāpēja, kad atstāju savu iemīļoto Mežaparku, kur palika mans tētis un mammiņa, kuri teicās sargāt mūsu māju, ko ar grūtu darbu un mīlestību bija saviem bērniem sagādājuši. Sagaidīšot mani un manus brāļus drīz atkal mājās. Gan jau angļi palīdzēšot…
Nepalīdzēja… Man bija jādodas tālā, nezināmā ceļā uz Vācijas pusi, jo tur karakungi bija aizrāvuši manu mīļo draugu Andri. Mans paps bija augstāks bankas ierēdnis. Ienākušie komunisti viņu drīz apcietināja un izsūtīja. Mamma palika viena. Pēc gadiem paps beidzot varēja atgriezties Mežaparkā – slims un salauzts. Viņš uzņēma mūsu mājā savu krustdēlu Lonu ar Noru, viņu dēlu Jāni un meitiņu Ievu. Viņi bija jauki ļaudis un rūpējās par maniem vecākiem. Kad mans paps jautāja, vai mēs ar brāli piekristu, ka mūsu māju atdotu Lonam, tam bez kavēšanās piekritām.” 

Raksta Dr. Andris Ritmanis no Dienvidkalifornijas, kādreiz no Kokneses prospekta:
„Par manas ģimenes skaisto māju, no kurienes varēja redzēt Ķīšezeru, Zooloģiskā dārza lauvu krātiņus un 11. tramvaja galapunktu, neko nevēlos stāstīt, jo „neparedzētas”, ne pārāk priecīgas lietas negribu cilāt. Mūsu ģimenes māja diemžēl vairs manai ģimenei nepieder.Man no tās tomēr palikušas visskaistākās vēlās bērnības un jaunības atmiņas, ko nekad neaizmirsīšu.
Dzīvīte dažreiz neiegrozās tā, kā bija iecerēts un plānots...
Protams, ikreiz, kad apciemojam Latviju, es nostaigāju mūsu mājai garām. Pēdējā ciemošanās reizē tiku ieaicināts iekšā un pacienāts ar manis pirms daudz gadiem stādītās ābeles "balto dzidro" ābolu. Mans vienīgais prieks ir, ka šodien tai mājā dzīvo latvieši, kas ir to izremontējuši un skaisti sakopuši.
Latviju esam apciemojuši, sākot ar 1964. gadu. Toreiz vēl dzīvi bija manas sievas Magitas vecāki un daudz mūsu tuvinieku. Gadu plūsmā viņi aizgājuši aizsaulē, bet Mežaparka priedes vēl arvien šalc, lepni paceltām galvām.
Lai tikpat lepna būtu mūsu Tēvzemes jaunā paaudze, lai tā nekad neaizmirstu, ka būt latvietim ir ne tikai pienākums, bet arī liels ieguvums. Lai arī durvis uz pasauli ir šodien plaši atvērtas, nekur nebūs tik silti un jauki kā pašiem savā zemītē. Lai visi, tāpat kā mēs, kas esam tālu no Latvijas, ik gadu 18. novembrī dziedātu un lūgtu: "Dievs, svētī Latviju!" un "Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!”.”

Raksta Lalita Lāce Muižniece no Stokholmas ielas un Mičigānas:
„Piedzimu Rīgā un mūža pirmos mēnešus nodzīvoju Iekšrīgā. Ap 1936. gadu pārcēlāmies uz Mežaparku, kur vecāki īrēja dzīvokli Pēterupes un Libekas ielas stūŗa mājā. Tur piedzima māsiņa Māra. 1940. gada agrā pavasarī pārgājām uz vecāku iepirkto dzīvokli Stokholmas ielā. 1941. gada janvārī arestēja tēvu un jūnijā izsūtīja (tēvs miris Astrahaņā 1941. gada decembrī). 1944. gada septembrī māte izlēma doties ar māsu un mani bēgļu gaitās uz Vāciju. 
Ar tēvu dzīve likās gaiša un saulaina. Staigājām lielus gabalus pa mežu (tagad Dziesmu svētku estrādes rajonā), peldējām Ķīšezerā, uz tēva pleciem šļūcu pa šļūcamdēli ezerā, gājām uz zvēru dārzu, ēdām visgaršīgāko saldējumu uz Kokneses un Meža prospekta stūŗa utt. Smilšainajā Stokholmas ielas zemē iekopām dārzu. 
Atceros, kā vācu laikā pa Kokneses prospektu dzina ebrejus ar dzeltenām zvaigznēm, uzšūtām uz mugurām, kā dārzā lika izrakt tranšejas, kur mums, bērniem, bija itin laba paslēptuve, kā gāju uz Ezermalas saimniecību pēc piena, kā mācījos slēpot pa Mežaparka toreiz nebruģētajām ielām. 1942. gadā sāku iet skolā, kas vācu laikā bija iekārtota, ja pareizi atceros, kādā privātmājā. Skolā bija pirmās divas vai trīs klasītes. Tā kā tēvs bija iemācījis mani lasīt jau četru gadu vecumā, latviešu valodas klasē stipri gaŗlaikojos un dabūju piezīmes par neuzmanību. Mēģinu atcerēties klases biedrus, bet manu, ka daudzi vārdi ir aizslīdējuši. Bija Astrīde Insberga, Baiba Ozola, Inese Purmale, Vija Lietuviete, Baiba Skuja, Ansis Krēsliņš, Andrejs (?). Nevaru pat atminēties, cik klasē bija bērnu. Klases audzinātāja bija jaukā Marta Liepiņas kundze, skolas pārzine – Kalniņas kundze (tagad Klīvlandē ASV).
Ļoti negribējās braukt prom no Latvijas. Savā grāmatiņā „Pēdas“ esmu ierakstījusi sarunu ar māti:
„Māte kravā mantas, drēbes. Liek koferī, ņem ārā. „Mammīt, vai mums patiešām jābrauc?“ - „Tā ir.“ - „Un ja nu tētis tiek mājā, kamēr mēs esam prom?“ Māte atliec muguru. „Tad mēs tūliņ brauksim mājās.“ Viņa melo. Kā tad tētis zinās, kur mēs esam. „Un kāpēc mums vispār jābrauc?“ Stāvu spītīga. Skatos mātei tieši virsū. Bet nu māte ir dusmīga. „Lai jūs ar Maiju [Māru] paliktu dzīvas, tāpēc. Lai jūsu kauliņiem nebūtu jābalo kādos Sibīrijas sniega laukos. Un tagad es negribu vairs par to dzirdēt neviena vārda. Saprati?“ Sapratu. To - neviena vārda. To palikšanu dzīvām - ne īsti. Nāve vēl aizvien nav jēdziens. Jēdzieni ir: apcietināšana, aizvešana, pazušana. Es negribu pazust.“
Pirmo reizi apciemoju Latviju un Mežaparku 1974. gadā. Braucu, lai parādītu saviem bērniem, ka patiesi ir tāda Latvija, ne tikai nostāstos un grāmatās. Mūsu bijušajā dzīvoklī dzīvoja divas ģimenes. Ar mātes māsas Mildas gādību Šmita kundze ieaicināja mūs paviesoties savā istabā. Toreiz ne prātā nenāca, ka kādreiz būs iespēja šai dzīvoklī atgriezties. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tas tomēr notika – dzīvokli, par ko vācu laikā māte bija paspējusi samaksāt, mums piešķīra atpakaļ. Vienu ģimeni izpirkām, ar Šmitiem draudzīgi sadzīvoju līdz viņu mūža galam. 
Bija prieks par lielo talku Latvijas sakopšanai kā dāvanu valstij 90. dzimšanas dienā. Taču būs daudz lielāks prieks, ja sakopsies gan cilvēku, gan valstsvīru attieksme pret savu zemi un valsti.“ 

Raksta Māra Lācis-Celle no Stokholmas ielas un Ņūdžersijas:
„Mana pirmā mājvieta kopā ar ģimeni Mežaparkā bijusi īrētā dzīvoklī Libekas ielā 10. Es to neatceros, jo, kad pārcēlāmies uz to 1940. gadā, kopā ar manas mammas draudzeni aktrisi Antu Klinti nopirkto divdzīvokļu māju Stokholmas ielā, man bija tikai divi gadi. Šai mājā un dārzā man bija lemts nodzīvot līdz 1944. gada rudenim, kad devāmies trimdā.
Vienu gadu vēl Mežaparkā nogāju bērnudārzā, kas bija iekārtots kādā jau toreiz trimdā devušos baltvāciešu privātmājā Visbijas prospektā 7, kur tagad darbojas Sri Lankas konsulāts. Mana pāris gadu par mani vecākā māsa Lalita gāja skolā, man liekas, kaut kur citur. Es katru rītu viena pati mēroju ceļu garām aptiekai, pāri tramvaja sliedēm Kokneses prospektā un tālāk pa Visbijas prospektu. Mans “kompanjons” bija mazs akmentiņš, kuŗu es katru rītu aizspēru līdz bērnudārzam, noslēpu krūmos, bet pēcpusdienā spēru atpakaļ uz mājām. Mamma pēc kāda laika sāka brīnīties, kāpēc man labās kājas kurpes purns ir tik nodilis.
Mūsu mājas otrā stāvā dzīvoja Antas Klints brāļa - Latvijas filmu pioniera Alberta Jekstes ģimene, kurā bija divas meitas – Dzintra, mazliet vecāka par Lalitu, un Zane, gadu vecāka par mani. Neizbēgami, mēs ar Zani kļuvām rotaļbiedrenes, bet pa reizei smilšu kastē arī izkāvāmies. Gadu gaitā es Zani daudzreiz satiku, kad viņa dzīvoja Vašingtonā, bet es Kalifornijā, un arī vēlāk, kad sākām apciemot Latviju. Diemžēl Zane pirms dažiem gadiem aizgāja mūžībā, arī Dzintra mirusi un nevaru ar viņām vairs pārrunāt bērnības laikus.
Manas atmiņas par bērnudārzu, kam vajadzēja izraisīt manī sajūsmu par „gaismas pili” un izglītības vērtību, nav neko pozitīvas. Man likās, ka skolotājas bija bargas un neiecietīgas. Man nepatika obligātā diendusa, kad skolotāja sēdēja istabas stūrī un apsauca katru bērnu, kas pakustināja kaut mazo pirkstiņu, kur nu vēl, ja pavēra acis. Es bērnudārzā daudz raudāju un kalu visādus plānus, kā no tā izvairīties. Tomēr atceros arī spēlēšanos ar milzu lieliem klučiem, rotaļas un dziesmiņas un arī dažus bērnus.
Kad devāmies trimdā, mans tēvs žurnālists Jūlijs Lācis jau sen bija izsūtīts un, kā vēlāk uzzinājām, 1941. gadā arī jau miris. Caur visām kaŗa briesmām, bēgļu nometnēm Vācijā un jauno dzīvi Amerikā mūs ar Lalitu izveda mūsu māte. Viņa ļoti mīlēja Mežaparku un Latviju vispār, viņa turēja godā visu latvisko, it sevišķi mūsu valodu. Tādēļ arī manās domās visu mūžu svešumā lielu lomu spēlēja Latvija, kas manā iztēlē jau bija izveidojusies par sapņu zemi. Man tomēr bija vajadzība pārbaudīt, vai tāda vieta virs zemes patiesi eksistē, tādēļ es jau 1970. gadā pirmo reizi atbraucu to apciemot. Braucu vēl vairākas reizes okupācijas laikā – man te viss likās svēts un mīļš, kaut redzēju arī pelēcību, postu un nospiestību, ko te bija ieviesusi komunistu okupācija. Es atnācu apskatīt arī savas kādreizējās mājas Stokholmas ielā. Kad ieraudzīju vīnstīgām apaugušo sētu un vēru tik pazīstamos dārza vārtiņus, es jutos, ka esmu nokļuvusi kādā brīnumainā sapnī. Mājā dzīvoja sveši cilvēki, mūsu mājas daļā pat divas ģimenes. Man atļāva ienākt mājā. Tur nekas vairs nebija no mūsu tur atstātām mantām – grāmatām, gleznām, mēbelēm. Es skatījos uz noplukušo grīdu, kuru kādreiz greznoja sarkans, mīksts paklājs ar baltu zaķīti vidū, un man bija neērti, ka esmu „ielauzusies” svešu cilvēku privātā mājvietā, bet skumīgi, ka te nekas vairs nav mans un laikam arī nekad vairs nebūs.
Tomēr liktenis lēma savādāk. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs ar Lalitu atguvām īpašuma tiesības gan uz mūsu bērnības māju, gan uz neapbūvētu zemes gabalu mazliet tālāk, kur mēs ar vīru uzcēlām jaunu māju. Nu mums katrai māsai ir vieta, kur atgriezties, kaut saites ar ASV, kur nodzīvots viss mūžs, nav vēl pavisam sarautas. Ir prieks redzēt, ka Mežaparka mājas, sētas, ielas un ietves atgūst sev cienīgu paskatu. 
Es ar interesi sekoju ziņām par visu, kas noticis sakarā ar Latvijas 90 gadu jubileju. Ir jauki, ka tauta tika skubināta atzīmēt šo notikumu, kaut nezinu, kā to pārspēs, kad pienāks patiesi apaļā - simt gadu jubileja. Mēs, kādreizējie Mežaparka bērni, tad būsim jau stipri gados, tādēļ varbūt patiešām šī ir mūsu pēdējā iespēja kārtīgi svinēt. Domājot par Latvijas nākotni, gribētos piedzīvot laiku, kad latvieši un visi citi mūsu valsts iedzīvotāji, ieskaitot mūsu valstsvīrus, mazāk domās par to, kā viņi personīgi var tikt pie lielākas labklājības, bet vairāk par to, ko viņi var dot savai valstij un tautai, negaidot par to atlīdzību vai speciālu pateicību. Ja tādi laiki pienāks, mēs dzīvosim bagātā valstī un būsim laimīga tauta.”