Mežaparks jubilejas gadā

  Mūsu valsts jubilejas gadā vēlos īsumā atskatīties uz vēsturiskajiem notikumiem Mežaparkā un tā šodienas problēmām. 
  Pagājušie gadu desmiti ir bijuši gan uzplaukuma, gan daudzu traģisku notikumu liecinieki, jo pēc valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī sākās lielas pārmaiņas arī toreiz vāciskā Mežaparka dzīvē. Gadu pēc gada valstī tika mērķtiecīgi likvidētas Pirmā pasaules kara sekas. Par laimi, Mežaparka dzīvojamais rajons nebija nopietni cietis kara laikā, vienīgi lielās materiālās grūtībās bija nonācis Zooloģiskais dārzs, kā arī uz vairākiem gadiem bija apstājusies jaunu namu celtniecība. Uzlabojoties valsts ekonomiskajam stāvoklim, divdesmito gadu otrajā pusē Mežaparkā tika nospraustas jaunas ielas ar latviskiem nosaukumiem un atsākās būvniecība. Savas ģimenes mājas šeit sāka celt latviešu inteliģence pēc Latvijas izcilāko arhitektu O.Tīlmaņa, P. Bērzkalna, T. Hermanovska, A. Kalniņa, P.Kundziņa un citu projektiem. Mežaparks pamazām kļuva latviskāks. 
  Tā kā mana dzīve jau no agras bērnības ir saistīta ar Mežaparku, tad atceros jaukās pastaigas tā klusajās ielās. Māju pagalmos un košumdārzos toreiz bija grantēti celiņi, bet dziļāk dārzu saulainākajās vietās bagātu ražu deva zemeņu ceri, ogu krūmi un augļu koki, labi sadzīvodami ar tuvējām priedēm. Jau pirms Otrā pasaules kara kopā ar vecākiem bieži apmeklēju Zooloģisko dārzu un esmu gandrīz vienaudze nesen mūžībā aizgājušajam aligatoram Čabulītim. Man spilgtā atmiņā ir palikusi tieši tā sauktā “krokodilu māja” - eleganta ēka ar baseinu, interesantiem augiem un speciāliem nodalījumiem nesteidzīgajiem bruņurupučiem un milzīgajai čūskai. Pēc dzīvnieku apskates mēs parasti atpūtāmies Zoodārza kafejnīcā, mielojoties ar ļoti gardām kūkām. Arī kara laikā es kopā ar vecākiem vairākas reizes biju Zoodārzā, kur dzīve ritēja parastajā gaitā, tikai apmeklētāju vidū bija redzami vācu karavīri. Tas liecināja, ka pasaulē atkal ir karš un Zoodārza šķietamais miers ir tikai neliela ilūzija.  
  Mežaparks jau pagājušā gadsimta sākumā bija ievērojams kultūras un sporta centrs, brīvi pieejams visiem, kuri alka pēc klusuma, jaukām pastaigām priežu mežā, atpūtas rāmā Ķīšezera krastā vai vēlējās piedalīties dažādos kultūras un sporta pasākumos, kas notika bijušo muižiņu parkos. Latviešu izglītības biedrība Saules dārzā rīkoja plašus sarīkojumus ar ievērojamu mākslinieku, valstsvīru un sabiedrībā pazīstamu cilvēku piedalīšanos. Neatkarīgās Latvijas laikā ļoti iecienīti šeit bija Bērnu svētki, kurus apmeklēja rīdzinieki no visiem pilsētas rajoniem. Svaigais gaiss, tuvējais ezers un parks kopā ar kultūras pasākumiem veicināja pilnvērtīgu atpūtu. Pēc Otrā pasaules kara Saules dārzu sauca par Bērnu parku, tur katru nedēļu notika bērnu rīti, marionešu teātra izrādes, sporta sacensības. Darbojās dažādi pulciņi. Parkā bija brīva ieeja visas dienas garumā.  
  Tagad Saules dārzs pēc iznomāšanas sporta biedrībai “Ķeizarmežs” tiek izmantots tikai sporta un mazpulku nodarbībām, bet kultūras darbs ar jaunatni vairs nenotiek. Nesaprotami rīkojās Izglītības un zinātnes ministrija, kas uz ilgiem gadiem iznomāja šo skaisto, vēsturisko parku ar bijušās muižas ēkām, vienīgo vēl palikušo seno laiku liecinieci Mežaparkā, pati necenšoties izmantot tik ļoti piemēro vietu bērnu atpūtai un audzināšanas darbam. Aizbildināšanās ar naudas trūkumu neattaisno ministrijas rīcību, kuras rezultātā parkā ir izcirsti koki un iznīcināta kādreiz mazpulku stādītā bērzu birzs.
  Pēc Latvijas valsts proklamēšanas darbu turpināja pagājušā gadsimta sākumā dibinātā sporta biedrība Kaiserwald ar daudzām sporta sekcijām. Biedrība organizēja dažādas sporta sacensības. Sporta biedrības mītne un sporta laukumi atradās Ķīšezera krastā, kur bija plaša pludmale un brīva pieeja ezeram. Vasarā katru dienu šeit atpūtās ļoti daudz rīdzinieku. Lai gan sporta biedrību dibināja galvenokārt vācieši, tās darbā piedalījās arī latvieši un citu tautību pārstāvji, viņu vidū bija daudz Mežaparka iedzīvotāju. Padomju laikā šeit bija Rīgas Vagonu rūpnīcas mācību un treniņu bāze. Diemžēl tagad ezera krastā Cimzes ielas pusē līdz pašai ūdens malai ir uzbūvētas privātmājas, tālāk kā svešķermenis Mežaparka vidē tiek celts daudzstāvu dzīvojamo namu komplekss “Ķeizarmeža krasti”. Tādējādi ir izjaukta krasta dabiskā ekoloģiskā sistēma, simtgadīgo kāpu josla un likvidētas iecienītās atpūtas vietas, bet tagadējā “Ķeizarmeža” sporta laukumiem atstāta tikai daļa no kādreiz plašās teritorijas. 
  Jau sen ir likvidēts plaši pazīstamais jahtklubs pie Ķīšezera, ezera panorāmā vairs neredz baltās jahtas un pa Mežaparka ielām nestaigā brūni iedeguši vīri baltajās burātāju cepurēs. Jahtu vietā bieži pa ezeru lielā ātrumā traucas ūdens motocikli, traucēdami zivju mieru un apdraudēdami peldētāju drošību. 
  Gadu gaitā un traģisko politisko notikumu ietekmē nemitīgi ir mainījies Mežaparka iedzīvotāju sastāvs. Tas ir jūtami izmainījis kādreizējo Mežaparka izskatu uz slikto pusi. Jaunatnācēji ir centušies “sakārtot “ savu dzīves vietu pēc savas gaumes, saprašanas un materiālās rocības. Padomju laikā ar valsts iestāžu “gādību” daudzās tukšajās mājās ierīkoja komunālos dzīvokļus, bet tagad pēc īpašumu atgūšanas, tos likvidējot un pārbūvējot, nav ievērots sākotnējais dzīvokļu plānojums.
  Lielu postu Mežaparkam ir nodarījis tā saucamais “nekustamo īpašumu tirgus” - īstenībā masveida spekulatīvie darījumi. Ir mājas, kuras ir vairākas reizes pirktas un pārdotas tālāk par fantastiskām cenām, kas īstenībā neatbilst zemes un ēku faktiskajai vērtībai. Bet pēc tām Valsts zemes dienests rēķina īpašumu kadastrālās vērtības, tā uzliekot lielu nodokļu slogu Mežaparka pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tā visa rezultātā ir sadalīti un izpārdoti gruntsgabali un veidojusies blīva apbūve, jo pēdējos gados ar Rīgas domes atbildīgo personu “gādību” vairs netiek ievērots likums, ka vēsturiskie gruntsgabali nav dalāmi un nami – arhitektūras pieminekļi - nav pārbūvējami. Īstenībā daudzas šādas mājas ir pārbūvētas vai pilnībā nojauktas un viņu vietā ir uzceltas jaunas ēkas, kas vairs neatbilst iepriekšējam izskatam un iekšējam plānojumam. Daudzviet identiskas ir palikušas tikai ārējās sienas. Tagad rodas jautājums, vai varam par šādu māju arhitektiem saukt to kādreizējos projektētājus. Pēdējos gados pie daudziem namiem ir patvaļīgi izcirsti koki, likvidētas gājēju ietves, tā piespiežot cilvēkus iet pa ielas braucamo daļu, kas ir sevišķi bīstami ziemā. Nesen Mežaparka iedzīvotāji pieredzēja vēl vienu nepatīkamu pārsteigumu: tika likvidēts preses kiosks pie pasta. Mežaparks pamazām zaudē dārzu pilsētas un Kultūras pieminekļa statusu, pārvērsdamies par parastu piepilsētas rajonu, kur mājas sabūvētas blīvi cita citai blakus.
  Atsevišķi jārunā par visas Rīgas iedzīvotājiem nozīmīgo parka teritoriju. Tur jau sen ir pazudis bijušā Kultūras un atpūtas parka vērienīgums, kad brīvdienās šeit atpūtās tūkstošiem cilvēku, vasarās Lielajā estrādē un Zaļajā teātrī nedēļas nogalēs notika koncerti un brīvdabas teātra izrādes, darbojās kinoteātris, bērnu sektors, deju grīda, izstādes, dažādas atrakcijas bērniem un pieaugušajiem, laivu stacija, bet ziemā bija ļoti iecienīta slidotava un slēpju nomātava. Tagad Lielajā estrādē notiek tikai daži pasākumi gadā. 
  Nedrīkstam aizmirst, ka parka teritorija ar unikālo priežu mežu un savu dabas pamatni ir visas Rīgas iedzīvotāju bagātība, kuru nevar ar vieglu roku izsaimniekot. Tādēļ ļoti satraucošas ir ziņas par ieplānoto Sarkandaugavas satiksmes pārvada būvi pār Rīgas–Skultes dzelzceļa līniju, kura būvniecībai plānots izcirst apmēram 460 priedes parka daļā pie Viestura prospekta. Pēdējā laikā ir parādījusies iecere parkā, Ostas prospekta un Mores ielas rajonā, būvēt BMX trasi, sporta bāzi ar administratīvo ēku un automašīnu stāvvietu. Šo trasi Mežaparkā paredzēts izmantot lielu sacensību rīkošanai. Varam iedomāties, kā šie vērienīgie būvdarbi ar nepieciešamo komunikāciju ierīkošanu atsauksies uz parka kokiem un dabas pamatni. Apbrīnas vērta ir sporta vadītāju tieksme savas idejas realizēt tieši pilsētas parkos un saudzējamās vietās, lai gan Rīgā un piepilsētā ir ļoti daudz šiem projektiem piemērotāku vietu. Pirms vairākiem gadiem, ierīkojot Sanda Ozoliņa golfa laukumu Aplokciemā, mēs jau zaudējām apmēram 100 skaistas priedes un daļu parka teritorijas ar iemīļotu atpūtas vietu Ķīšezera krastā. 
  Sakarā ar jaunās satiksmes maģistrāles būvniecību starp Gaujas ielu un Meža prospektu ir likvidēta Visbijas mazdārziņu kolonija un pilnībā pārveidots Visbijas prospekta un Inčukalna ielas krustojums, radot neērtības gan šo ielu iedzīvotājiem, gan pārējiem mežaparcniekiem, kuri nevar brīvi nokļūt savās mājās un Meža kapos. Pie maģistrāles nav izbūvētas gājēju ietves un pārejas. Pagaidām nav īsti zināms, kā maģistrāle iekļausies kopējā ainavā Viestura prospekta rajonā. Lielas neērtības sagādās arī plānotais Brīvības ielas dublieris, kuru būvēs pa tagadējo Ķīšezera ielu un tālāk pa Ezermalas ielu. Abas maģistrāles ir paredzētas tranzīta kravu plūsmām, un, ieskaujot daļu no Mežaparka teritorijas, tās ievērojami pasliktinās gaisa kvalitāti un radīs papildu troksni.  
  Mežaparku ļoti iespaidos arī 19 četrstāvu māju apbūve, ko plāno Kokneses prospekta un Glika ielas rajonā bijušo armijas noliktavu vietā, un grandiozais projekts “Ezerparks” Čiekurkalnā pie Ķīšezera ielas. Daži žurnālisti šo teritoriju piedēvē Mežaparkam. Taču tā ir kļūda, jo apbūvei plānotā vieta vēsturiski nekad nav bijusi mūsu rajona robežās. Ir jāievēro Mežaparka speciālā, kultūrvēsturiskā apbūve, un tai nekādā ziņā nedrīkst pievienot šo daudzstāvu apbūves teritoriju. Jau šodien var prognozēt, ka šī intensīvā apbūve Mežaparka pievārtē ar tūkstošiem jauno iedzīvotāju un viņu automašīnām atstās ļoti negatīvu iespaidu uz tuvāko apkārtni.
  Nobeigumā gribu teikt lielu paldies Mežaparka Attīstības biedrības valdes locekļiem, biedrības biedriem un visiem tiem Mežaparka iedzīvotājiem, kas nemitīgi cenšas atvairīt un apturēt negatīvās tendences mūsu apkārtnē un godprātīgi izturas pret mūsu lielisko kultūras mantojumu, ikdienā rūpējoties par savas apkārtnes labiekārtošanu un tās saprātīgu veidošanu nākotnē.
 
  Saulcerīte Neilande