Mirklis pie neatkarības šūpuļa

  Fotogrāfijas, dokumentālo filmu kadri, rakstītās vēstules un atklātnes, dažādas dāvinātas lietas, piederīgo stāsti – tās visas ir dārgas relikvijas, ar kuru palīdzību uzzinām par cilvēkiem un šo nozīmīgo mirkli mūsu valsts dzīvē – republikas proklamēšanu. Šoreiz pastāstīsim par kādreizējā mežaparcnieka finansista Jāņa Rozenberga dzīves gaitu un relikvijām, ko tagad rūpīgi glabā viņa mazdēla – sporta žurnālista Edvīna Dāvidsona ģimenē.
  Lūk, mūsu acu priekšā šogad jau tik bieži daudzinātā vienīgā fotogrāfija. Tajā atrodams arī Jāņa Rozenberga vīrišķīgais stāvs, tikai uzreiz jāteic, ka viņš nebija deputāts, tādēļ stāv galda otrā pusē – pirmajā Goda viesu rindā. Savukārt 1930. gada kinohronikā, kurā dokumentēts 1918. gada 18. novembra “atkārtojums” Ziemeļblāzmā – tur tika uzaicināti tie paši deputāti un Goda viesi un arī tāpat sasēdināti, - te Jānis Rozenbergs redzams šajā Goda viesu pirmajā rindā, un tuviniekiem tagad ir “brīnumaini skatīties, kā cilvēki atdzīvojas”. No šī svinīgā saieta kā dārga piemiņa tiek glabāta tur dāvinātā kafijas tasīte, ko speciāli šim notikumam darinājusi firma “Troffimof” – balta porcelāna, rotāta ar sarkanbaltsarkanu karoga standartu, trim zelta zvaigznēm un uzrakstu: “Tehwzemei un brihwihbai”. Savulaik zināmu apstākļu dēļ šis dārgums tika noslēpts dziļi zemē, tagad stāv goda vietā mazdēla mājā.
  Ļoti smaga burtiskā nozīmē ir kāda cita relikvija, ko Edvīns man rāda, pacēlis ar abām rokām. Tas ir ļoti vecs, liels fotogrāfiju albūms. Biezais vāks ļoti grezns, pārklāts ar perlamutra emaljas inkrustācijām, centrā sudrabota vāze ar ziediem un putniņiem. Arī lapas iekšā neparasti biezas, ar īpašām “ligzdiņām” fotogrāfiju ievietošanai, turklāt rotājums katrai lapai atšķirīgs – smalks izšuvums, iespējams, japāņu stilā. Fotogrāfijas, ko man tagad uz laiku uztic redakcijas vajadzībām, arī ir uz bieza kartona. Tolaik vectēvs strādājis Hipotēku bankā un daudzreiz esot braucis darba uzdevumā uz ārzemēm – uz Vāciju, Holandi, Beļģiju. Varbūt no turienes pārvests šis albūms. Tepat līdzās vēl kāds vēstures liecinieks – “Pēterburgas Avīzes” stingrā iesējumā.
  Līdz valsts dibināšanas aktīvistu rindām Jāņa Rozenberga ceļš ritējis, šķiet, likumsakarīgi. Tēvs Dāvis Rozenbergs bija muižas dārznieks. Jau tēva mājās Vidrižos ģimenē valdīja ļoti izteikts tautiskums un inteliģence. Dēls Jānis devās mācīties uz Rīgu, pēc tam uz Pēterburgu un atgriezās Rīgā jau kā diplomēts finansists. Tieksme pēc izglītības papildinājās ar interesi par teātra mākslu un turpinājās Rīgas Latviešu biedrības teātra studijā pie Ādolfa Alunāna. Te draugu pulkā līdz ar jaunajiem aktieriem Bertu Rūmnieci, Jūliju Skaidrīti un Aleksi Mierlauku bija arī Katrīne Grāvis, kas vēlāk kļuva par Jāņa Rozenberga dzīves draugu. Ar Alunāna rakstīto un tulkoto lugu un kupleju uzvedumiem aktieri brauca zirgu pajūgos pa Latviju, modinot tautu latviskajam garam un savas nācijas apziņai, aicinot atbrīvoties no vāciskās un krieviskās ietekmes. 
  Rozenbergu ģimenē auga divas meitas – Austra Irēna un Velta Ērika. Vecākajai meitai par krusttēvu kļuva ģimenes draugs Aleksis Mierlauks. Austras dēls Edvīns vēl tagad atceras stāstus par omulīgo “bučonkuli” – šādu mīlīgu iesauku krusttēvam devuši bērni. Mierlauks jokojies ne tikai ar bērniem. Reiz teātra izbraukumā laukos Rozenbergs piesaulītē iesnaudies un Aleksis, zinādams, ka Jānis ļoti baidījies no čūskām, ieslidinājis šim kabatā zalkti. Izbīlis, protams, bijis pamatīgs, jo čūska paliek čūska, kaut arī tikai zalktis.
  Katrīne un Jānis dzīvoja Rīgā, Karlīnas (tag. Miera) un Annas ielu stūrī. Tur mācību laikā dzīvojušas arī radinieku Skujiņu trīs meitas, nākamās dzejnieces – Austra, Rūta un Herta, bet draugu pulkā bieži viesojušies gan jau pieminētie aktieri, gan arī gleznotājs Janis Rozentāls (Jāņa trešās pakāpes brālēns), Rūdolfs Blaumanis, Pāvils Rozītis, režisors Kārlis Brīvnieks. Māju Mežaparkā, Siguldas prospektā 14, Rozenbergi uzbūvēja 1930. gadā pēc J. Levana projekta.
  Jaunstrāvnieku idejas, kas jau virmoja Rīgā, inteliģences gaisotne, dažādas tikšanās veicināja domu par valstiskuma nepieciešamību, un draugiem no kultūras “lauka” pievienojās arī finansists Jānis Rozenbergs. Viņa pamatdarba vieta tolaik bija Hipotēku banka. Kad, izvērtējot notikumus Krievijā apvērsuma laikā, arī Latvijā sāka domāt par valsts uzbūvi, šīs idejas iniciatori uzaicināja finansistu Jāni Rozenbergu izstrādāt Satversmei valsts ekonomikas principus – par budžetu un tā sadalījumu, par Saeimas sistēmu. Katrīne Rozenberga par šo periodu stāstījusi, ka Jānis šo uzdevumu pildījis ar neparastu fanātismu, reizēm bijis prom dienām un naktīm. Mājās ieskrējis tikai apmainīt balto kreklu un “tauriņu”. Starp citu, viņam bijis ļoti glīts, kaligrāfisks rokraksts, viņu lūguši rakstīt dažādus apsveikumus. Par politiku gan viņš jau no paša sākuma izteicis savu nostāju: “Politikā es nelīdīšu, jo redzu, ka pat vistuvākie draugi reizēm savu interešu labad gatavi nodot ideālus. Es redzu, ka sāk veidoties savtīguma iedīgļi.”
  Tādēļ, lūk, kādreizējais mežaparcnieks Jānis Rozenbergs šajā vienīgajā fotogrāfijā Latvijas dzimšanas dienā bija nevis deputātu pulkā, bet Goda viesu pirmajā rindā. Un tomēr šodien mēs varam būt lepni un pateicīgi par viņa ieguldījumu mūsu valsts tapšanā.
Biruta Bernacka