TOREIZ UN TAGAD

   Kopīgais Mežaparka iedzīvotāja stāžs man vēl nav sasniedzis gadsimta ceturksni. Taču liktenim labpaticis, ka tas pats pārcirsts divos atsevišķos posmos ar garu 55 gadu atstarpi. Šis apstāklis ļauj salīdzināt pirmskara Mežaparka dzīves ainas ar to, kas vērojams mūsu dienās. Gan jāatzīst, ka šāds pagātnes un tagadnes norišu salīdzinājums nevar dot necik objektīvu vērtējumu, jo toreiz visu uztvēru ar bērna un pusaudža acīm, turpretim par tagadni viedokļi veidojas sirmgalvja apziņā.
  Mūsu ģimene uz Mežaparku pārcēlās no pilsētas centra 1931.gada vēlā rudenī, kad amatnieki māju vienā gadā bija uzcēluši no pamatiem līdz apdzīvošanai nepieciešamam minimumam. ģimenes galva – mans tēvs tolaik bija departamenta direktors Tautas labklājības ministrijā. Man bija 6 gadi, bet trīs brāļi - par mani jaunāki, kam turpmākajos gados pievienojās divas māsas. Vasaras mēnešus arvien māte ar bērniem pavadīja kaut kur laukos, tādēļ pirmskara Mežaparks biežāk atmiņā saglabājies saistībā ar sniegu, bet nekad ar karstu vasaras tveici.
  Mežaparka dzīves pirmais posms man noslēdzās dažas dienas pirms traģiskajām izsūtīšanām 1941. gada jūnijā. Biju ticis galā ar kārtējiem mācību gada noslēguma eksāmeniem un priecīgu prātu ar velosipēdu devos uz dzimto vietu Vecpiebalgas pusē, kur jau agrāk bija ieradusies māte ar brāļiem un māsām. Visa palielā ģimene nekad vairs pilnā skaitā mūsu Mežaparka mājā neatgriezās. Līdz bēgļu gaitu iesākumam 1944. gada rudenī vecāki ar maniem brāļiem un māsām nodzīvoja Kurzemē, kur jau agrāk tēvs bija nopircis un atjaunojis ūdensdzirnavas. Es gan kara laikā turpināju skolas gaitas Rīgā, bet dzīvot nācās pie radiniekiem Pārdaugavā.
  Otrais Mežaparka dzīves posms kopīgi ar mūža draugu Leonoru mums iesākās 1996. gada Ziemassvētku vakarā, kad bija noslēdzies visai garais un birokrātiskais pašvaldības valdījumā nokļuvušā nekustamā īpašuma privatizācijas process, kad mājvietas bija ieguvuši mūsu mājā padomju varas gados iemitinātie un kad veiksmīgi bija pabeigts visu iekštelpu kapitālais remonts.

  Celtnes un cilvēki

  Pēc tik ilga starplaika atgriežoties kādreizējā dzīvesvietā, daudz kas šķiet radikāli pārmainījies, bet daudz kas saglabājies nemainīgs. Ielas un prospekti tie paši, ēkas gandrīz visas tās pašas, ja neskaita dažas kara darbībā izgaisušās, un virkni no jauna uzcelto, galvenokārt agrākās apbūves ārmalās. Visai vētrains Mežaparka ēku atjaunošanas process vērojams tieši pēdējos desmit gados. Jāatzīst, ka Mežaparks ir atplaucis jaunā krāšņumā. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas dominēja ēkas ar nolupušu krāsojumu, piedrazotas teritorijas ar izlauzītiem žogiem. Vairums ielu bija asfaltētas jau padomju varas gados. Tās kontrastēja ar pirmskara stāvokli, kad asfaltēts bija tikai Meža prospekts, arī Kokneses prospekts, bet citur asfalts manāms tikai fragmentāri. Dažas šķērsielas bija klātas ar metalurģijas atlikuma produktiem – tādām akmens radzēm, kurās varēja pamanīt vēl pa metāliskai dzīslai. Pat dzirkstis šķīlās, jātniekiem palaižot savus vadāmos rikšos. Mūsu Siguldas prospektu automašīnas daudz neapgrūtināja. Biežāk parādījās pa smagajam ormanim ar malkas vezumu, un tad dažkārt nepietika ar skaļiem uzmundrinājumiem vilcējam un pātagas švīkstoņu, bet kučierim pašam nācās likt plecu pie ores, lai piekrautais vezums ripotu pa irdeno smilšu pamatni. Rudeņos parādījās arī Rīgas apkārtnes zemnieku rati ar kartupeļu maisiem. Taču jebkurā laikā viss prospekts bija rotaļām un sporta spēlēm atvērta teritorija.
  Diemžēl trūkst salīdzināšanai piemērotu statistikas datu par Mežaparka iedzīvotājiem: etniskā piederība, vecuma sadalījums, sociālais stāvoklis. Iespaids ir tāds, ka mūsu “pilsēta priežu silā” tagad ir retāk apdzīvota nekā toreiz. Īpaši izjūtams ir padsmitnieku trūkums. Biežāk redzami bērni ratiņos un pie rokas vedamie. Tiesa gan – 20. septembrī svētkos pa Stokholmas ielu mazie velosipēdisti drasēja visai braši.
  Taču man jāsamierinās ar rūgtu realitāti – no maniem kādreizējiem rotaļu un sportošanas partneriem un jaunības draugiem Mežaparkā vairs nav neviena. Kāda daļa aizklīdusi visos pasaules vējos, bet vairums sagūlies pēdējā dusā. Risinādams denacionalizācijas problēmas vēl sastapos ar dažu kādreizējo kaimiņu. Šur tur tālumā jau vēl kāds ir, bet ne šeit. Tas izliekas paradoksāli, ka Mežaparkā ir maz pirmskara namīpašnieku atvašu, kaut arī ir relatīvi daudz īpašumu, kas visus šos pārmaiņu laikus bijuši privātā pārvaldījumā.

  Ielas un satiksme

  Nespēju samierināties ar laika gaitā pārveidotajiem ielu nosaukumiem. Pagājušā gadsimta sākumā nosaukumu dabūja Dancigas un Štetīnes iela. Šajā apstāklī nav apstrīdama vācu kultūras starpniecība. Vai politiskās izmaiņas Eiropas kartē pēc Otrā pasaules kara nekavējoties jāatspoguļo ar ielu nosaukumu maiņu? - Mums taču joprojām ir Tērbatas iela. Nav gadījies dzirdēt, ka “darbaļaudis” būtu pieprasījuši Tartu ielu. Bez tam līdzskaņu “gd” un “šč” savienojums mūsu valodā ir grūti izrunājams un vārdu sākumā nav sastopams.  
  Manuprāt, no Čiekurkalna puses Mežaparkā nepiedienīgi laužas iekšā padomju režīma dzejas un prozas “tribūni”: M. Naikovska (Ķempe), M. E. Zilbers (Sudrabu Edžus) un A. Abzalone (Sakse). Pirmajiem diviem ar mūsu dārzu pilsētu nav bijis nekāda sakara. Sakse gan te dzīvojusi kādu laiku, taču viņas šķiru cīņas pārsātinātā daiļrade un padomju režīma sabiedriskā darbība negrezno mūsu rajonu.
  Netrūkst spožāku rakstnieku un dzejnieku, kas dažādos savas dzīves posmos ir bijuši cieši saistīti ar Mežaparku un kuru vārdi vēl nav iekļuvuši pilsētas ielu sarakstos, piemēram, Reinis Kaudzīte, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Pāvils Rozītis, Ādolfs Erss u. c. Virkne izcilu mākslas, zinātnes, kultūras un militāro darbinieku savus labākos dzīves gadus ir pavadījuši tieši šeit. Viņu vārdi ir viegli atrodami Saulcerītes Vieses monogrāfijā par Mežaparku.
  Mežaparkam, kā jau “guļamistabu” rajonam, visos laikmetos aktuāls ir satiksmes jautājums - nokļūšana uz pilsētas centru. Tagad gandrīz katrai sevi cienošai ģimenei ir vismaz viena automašīna. Reta ir tāda māja, kurā nav neviena transporta līdzekļa. Toreiz biju vien pamanījis, ka ar vieglo automobili uz darbu vizināja ministru Vl. Rubuli no Stokholmas ielas, galvaspilsētas lielvecāko R. Liepiņu no Stendera ielas, savukārt mūsu tuvu kaimiņu A. Auziņu – uz māju. Man bija iespaids, ka visi pārējie, profesorus, pulkvežus, direktorus un veikalniekus ieskaitot, izmantoja toreizējo sabiedrisko transportu. Tas bija tas pats 11. līnijas tramvajs, kas trīsdesmito gadu vidū izmainīja savu maršrutu, ar līdzīgiem braukšanas intervāliem kā tagad, gan ar krietni īsākiem un skaļākiem vagoniem, bet vēlākajās vakara stundās mājupbraucējus apkalpodams ilgāk nekā patlaban. 
  Taču apgalvojumu par tā laika sabiedriskā transporta pārākumu pār pašreizējo pilnībā apstiprina toreizējā 22. autobusa līnija, ko izmantoja daudzi mežaparcnieki. Līnijas maršrutu laika gaitā gan vairākkārt nedaudz izmainīja, bet pēdējos pirmskara gados to var salīdzināt ar 3. trolejbusu, tālāk turpinot pa Meža prospektu un Ezermalas ielu līdz Saulesdārzam. Tas tad nu bija stabils satiksmes līdzeklis ar normāliem kustības intervāliem, kas ātrāk nekā pusstundā bez jebkādas pārsēšanās aizveda uz skolu un ar ko vēl pēc pusnakts varēja atgriezties no sarīkojumiem pilsētas centrā. Pašreizējais 48. maršruta autobuss nav 22. līnijas aizstājējs. Atliek pavērot tā pasažierus. Braucot cauri Mežaparkam, iekāpēju un izkāpēju nav daudz. Viss lielais vairums ir tranzīta pasažieri. Mežaparka iemītniekiem vairāk ir vajadzīga laba satiksme ar Rīgas centru, nevis savienojums ar Purvciemu un Pļavniekiem. Bez tam kustības intervāli varbūt gan kaut cik atbilst strādājošo vēlmei, bet skolēnu un pensionāru vajadzībām nepavisam – dienas vidū stundas laikā tikai viens reiss, vakaros pēdējā tūre jau pirms desmitiem. Iespējams, ka no visiem Mežaparka iedzīvotājiem tieši skolēni un sirmgalvji ir visvairāk ieinteresētie sabiedriskā transporta attīstībā, kamēr turpināsies Rīgas centra ielu tālāka piesātināšana ar individuālo autotransportu. Diemžēl pašreiz novērojamās tendences nevieš optimismu nākotnē par satiksmes uzlabojumiem Mežaparkā. 
Leonids Roze,
Latvijas Nacionālo karavīru biedrības
priekšsēdētāja vietnieks