Vasaras skola «Kultūra. Zooloģija. Urbānisms»

  Šī gada augustā jau sesto gadu pēc kārtas norisinājās Rīgas Tehniskās universitātes rīkotā starptautiskā vasaras skola. Šoreiz tās dalībnieki četrās darbnīcās pētīja Mežaparku - tā vietu pilsētā, iedzīvotājus un viesus, publisko un privāto telpu. Mežaparks izvēlēts kā savdabīga Rīgas daļa, kur saduras vēsturiski prestižs dzīvojamais rajons ar demokrātisku rekreācijas teritoriju. Šeit atrodas gan iekoptas takas un atpūtas laukumi, gan dabīga meža vide, pilsētas Zooloģiskais dārzs, brīvdabas estrāde un vairākas peldvietas. Lai gan Mežaparks vienmēr bijusi ārkārtīgi populāra atpūtas vieta rīdzinieku vidū, tajā vēl arvien pietrūkst laikmetīga vides dizaina un vietu maltītes ieturēšanai. Tai pašā laikā Mežaparks ir viens no retajiem Rīgas parkiem, uz kuru ved plats un ērts riteņbraucēju celiņš.
  Iesākumā katra vasaras skolas studentu grupa pievērsās atšķirīgas tēmas izpētei, taču agri vai vēlu visas ķērās pie dažādu objektu veidošanas mežā. Pilsētas meži pilda divējādu funkciju - tie reizē ir vieta sociālai mijiedarbībai un arī izolācijai. Mežā pavadītais laiks liek no jauna priecāties par pilsētas ērtībām, un pilsētas ritmi palīdz novērtēt meža kluso mieru. Tieši īsta meža atrašanos pilsētā citu valstu studenti izcēla kā vienu no Rīgas lielākajām vērtībām.
  «Sensecity» bija pirmā no grupām, kas nokāpa no asfaltētajām takām un iebrida sūnās, lai no turpat mežā atrodamiem zariem izveidotu instalāciju – ligzdu. Ligzda pazīstama kā mājvietas simbols. Tā ir vieta, kur atpūsties un tikties ar tuvākajiem, drošības saliņa svešā vidē. Mežaparka instalācija darbojas kā ēsma, kas pamudina spert soli ārpus gājēju celiņa un meklēt piedzīvojumus starp kokiem un krūmiem. Ligzda ļaujas pārmaiņām - garāmgājēji aicināti to kā grozu palēnām piepildīt ar apkārtnē salasītiem čiekuriem.
Vadītāji: Zane Deruma, Toms Kokins
Dalībnieki: Anita Beikule, Natalia Chiokadze, Frederick Picart, Max Hooper Schneider, Alexandra Virlan
  Darbnīcas «Urban Forest Narratives» dalībnieki ar skiču, instalāciju un teksta kolāžu izpauda savas Mežaparka sajūtas - par acīm redzamajām un slēptajām vērtībām, par to, kā šobrīd pietrūkst un kas varētu tapt, par to, ko viņi vēlas Mežaparkā ieraudzīt un sajust. Stāsti runā par robežu starp neskartu mežu un koptu parku, par tikšanās vietu publiskuma pakāpēm, par ainavas izpēti no dažāda augstuma skatu punktiem. Viens no stāstiem ir par noslēpumainu dārzu, kur maldīties starp krāšņiem ziediem, cits - par pārdomu mirkli pirms ceļa turpināšanas - pikniku krustcelēs, vēl cits - par romantisku tikšanos zaļā meža nostūrī. Ir arī stāsts par skatu torni, kas aizvestu sapņos koku lapotnē, un par maldugunīm, kas vilina dziļāk mežā atklāt noslēpumus. Katru no stāstiem grupas dalībnieki paši arī izspēlēja tiem paredzētajās vietās un fiksēja fotogrāfijās. Katrs stāsts ir daļa no kopējā meža un pilsētas mijiedarbes stāsta, cilvēka dažādiem klātbūtnes līmeņiem mežā.
Vadītāji: Ilze Paklone, Alise Pļaviņa
Dalībnieki: Tamar Chiokadze, Agne Griniute, Milda Kuculis, Rima Sikorskaite, Hellfried Wallner
  Grupas «Communication is the wor(l)d» dalībnieki divu nedēļu garumā uzklausīja neskaitāmus Mežaparka iedzīvotāju un apmeklētāju stāstus - gan sarunājoties, gan kopīgi zīmējot un modelējot katra vēlmēm piemērotu parku. Projektā risināts ļoti plašs jautājumu loks: gan Mežaparka pieejamība un ērta saikne ar citām pilsētas daļām, gan parka zonējums pēc aktivitātes pakāpes, gan vides dizaina priekšlikumi katrai parka daļai. Ar grupas ieplānotajiem skatu un putnu vērošanas torņiem, delfināriju, kafejnīcām, skeitparku, rotaļu un sporta laukumiem Mežaparks pārtaptu īstā piedzīvojumu parkā visai ģimenei.
  Komunikāciju darbnīca izveidoja arī gaismas instalācijas Mežaparkā - īpašu noformējumu kādam no parka soliņiem un izgaismotu taku uz Sensecity radīto ligzdu. Tā tika pārbaudīts, vai šādas pārmaiņas vidē piesaista parka apmeklētāju uzmanību.
Vadītāji: Helēna Gūtmane, Mark Geldof
Dalībnieki: Ruxandra Filip, Bianca Gioada, Ryan Manton, Ilze Rukšāne, Monica Udrea
  Zooloģijas tēma vasaras skolas nosaukumā iespraukusies, pateicoties Rīgas Zoodārza klātbūtnei Mežaparkā. Tas gan nekļuva par darbnīcas «Zoology Beyond Animals» («ZooBA») intereses objektu, tomēr iedvesmoja izpētei. Pie katra zoodārza ieejas atrodas liela ilustrēta karte, no kuras uzzinām, kur atrast mūs interesējošās sugas dzīvniekus un kādi noteikumi šeit jāievēro. Līdzīgi nosacījumi pastāv jebkurā cilvēku apdzīvotā teritorijā, tomēr visbiežāk par tiem nevēstī krāsains plakāts. Kas apdzīvo Mežaparku? Kā šeit uzvesties?
  Grupas «ZooBA» projekts balstīts etoloģijā – zinātnē par dzīvnieku un cilvēku uzvedību. Šāda izpēte tiek veikta bez jebkāda verbāla kontakta ar pētāmo indivīdu vai grupu, tās pamatā ir uzvedības novērojumi un efekts, kāds izpētes objektiem ir uz citiem indivīdiem un vidi. Katrai dzīvai būtnei nepieciešama sava teritorija, lai attīstītos un vairotos – tas ir pašsaglabāšanās pamats un iemesls iekārtot un sargāt savus mājokļus. Jāuzsver, ka veiktais pētījums nepretendē uz zinātnisku statusu, tas ir mēģinājums vienkāršotā veidā apskatīt Mežaparka dzīvojamo vidi caur dzīvnieku pasaules metaforu.
  Pēc mājokļu tuvākās apkārtnes iekārtojuma un izturēšanās publiskajā telpā cilvēki tika sadalīti vairākās grupās, katra no tām salīdzināta ar kādu dzīvnieku sugu, kas projektā lietota kā ikona vizuālai vienkāršībai.
  Tā, piemēram, stārķi – Mežaparka pamatiedzīvotāji - apdzīvo vēsturiskas ēkas un mājokļa tuvāko apkārtni uztur kārtībā pašu spēkiem. Stārķi ir draudzīgi pret kaimiņiem un jūtas droši, par ko liecina bieži vaļā atstātie vārtiņi.
  Laši - jaunpienācēji - apdzīvo vai nu rūpīgi atjaunotas vēsturiskas ēkas, vai jaunbūves, atbilstošas katra gaumei un iespējām. Laši daudz laika pavada darbā, tādēļ viņu pēcnācējus un mājokli kopj algoti strādnieki. Lašu privāto dzīvi sargā signalizācija, suņi, apsargi un novērošanas kameras. 
  Bezdelīgas nedzīvo Mežaparkā, bet apmeklē to brīvajā laikā, lielākoties grupās – ar ģimeni vai draugiem. Daļu bezdelīgu interesē Mežaparka arhitektūras un kultūras mantojums, daļu piesaista pludmales, parks un Zoodārzs.
  Mazdārziņu īpašnieki izpelnījušies salīdzinājumu ar kurmjiem, jo ir grūti novērojami. Par viņu klātbūtni var spriest pēc atstātajām pēdām: šķūnīšiem un siltumnīcām, augļu kokiem un puķu dobēm. Dārzi visbiežāk ir aizauguši un veido starpzonu pie jaunizbūvētās maģistrāles. Sagaidāms, ka nākotnē kurmju vietu ieņems citas sugas.
  Eži ir pārspīlēti aizsargātie Mežaparka iedzīvotāji. Nav būtiski, vai viņi mitinās jaunuzceltās vai atjaunotās ēkās, raksturīgākā pazīme ir vairāklīmeņu aizsardzības sistēma: žogs, dzīvžogs, lieli krūmi vai koki, brīdinājuma zīmes «nikns suns», novērošanas kameras un akmeņi, kas sargā mauriņu ielas pusē. 
  Daudzdzīvokļu ēkas salīdzinātas ar skudru pūžņiem – katram iemītniekam pieder atsevišķa šūna dalītā struktūrā. Kopīgi tiek lietota autostāvvieta, kāpņu telpas, bērnu rotaļlaukumi.
  Īpaša iedzīvotāju grupa ir ērgļi – vēstnieki, kas apdzīvo lielākos un apsargātākos zemes gabalus Mežaparkā. Ērgļi ir pagaidu iemītnieki, kuru klātbūtne rada pienesumu Mežaparka diplomātiskajam un inteliģentajam tēlam, tomēr viņi nepieder vietējai kopienai. 
  Dzeņi ir strādnieki, kuru pamatdzīvesvieta neatrodas Mežaparkā. Dzeņi aprūpē citu sugu pēcnācējus, mājokļus, veselību un drošību. Dzeņu darbs atstāj lielu iespaidu uz Mežaparka vizuālo formu.
  Darba turpinājumā grupa pievērsās Mežaparka dzīvojamās daļas nedaudzajām publiskajām ārtelpām gar Siguldas prospektu, kas, sākotnēji iecerētas kā dārzu pilsētas zaļais mugurkauls, šo lomu tomēr nekad nav pildījušas. Vai apkaimē ar tik pārliecinošu privātīpašuma īpatsvaru vispār nepieciešama publiskā ārtelpa? Dažādas šo meža strēmeļu izmantošanas iespējas – sadalīšana apbūves gabalos, autostāvvietu ierīkošana vai labiekārtošana - tika vērtētas no esošo sugu līdzsvara saglabāšanas viedokļa. Par vislabāko tika atzīts scenārijs, kas vērsts uz iedzīvotāju vajadzību un vēlmju nodrošināšanu, kā arī Mežaparka īpašā šarma nosargāšanu un pilnveidošanu. Projektā ierosināts zaļās meža joslas pārveidot raksturīgās vietzīmēs, vienlaicīgi uzsverot to dabiskumu un papildinot to ar laikmetīgu vides dizainu, atbilstoši vēsturiskajai identitātei un cienījamajam Mežaparka sociālajam tēlam.
Vadītāji: Evelīna Ozola, Juris Platacis
Dalībnieki: Ieva Āķe, Everita Berga, Lauma Līdaka, Aivita Mateika, Anca Stefan
  Nobeigumā atliek piebilst, ka šādās vasaras skolās netop «attīstības priekšlikumi» sasāpējušām pilsētas problēmām, tās domātas kā radoši eksperimenti un profesionāli vingrinājumi dažādus kultūras un izglītības līmeņus pārstāvošiem studentiem. Šajos projektos nav jāmeklē izsmeļošas atbildes Rīgas plānošanas jautājumiem. Vasaras universitātes “Kultūra. Zooloģija. Urbānisms” mērķis ir stimulēt urbānā dizaina procesus un rosināt sabiedrībā plašāku diskusiju par pilsēttelpas pilnvērtīgas un ilgtspējīgas lietošanas un attīstības aspektiem.
Evelīna Ozola,
darbnīcas “ZooBA” vadītāja