Zooloģiskais dārzs ceļā uz simtgadi

Zooloģiskais dārzs ceļā uz simtgadi
Atdzimšana
1933 -1940

„Rīgas zooloģisko dārzu, kas nodibinājās 1912.gadā un ar kuru Rīga savā laikā lepojās visā Eiropā, kara vētras, kas grāva mūsu dzimteni, aizrāva [..]sev līdz”
 L.Gailītis, Latvijas Jaunatne, 1935. Nr.6

  Zooloģiskais dārzs izmisīgi pūlējās izdzīvot līdz 1917. gada beigām. Šajā gadā Rīgā ienāca vācu armija. 37 vērtīgākos dzīvniekus aizveda uz Vāciju, ziedojumu vākšanu pārtrauca. Vēl dažus gadus saglabājās cerība dārzu atjaunot, tāpēc tā teritoriju apsargāja un daudzmaz uzturēja kārtībā. 
  1920. gada aprīlī Rīgas pilsētas valde nolēma „nekavējoties spert soļus” zooloģiskā dārza atjaunošanai un „aizvesto zvēru atpakaļ dabūšanai”. Dārza pārvaldīšanu uzticēja Ludvigam Polītim, kurš savulaik praktizējies pie Hagenbeka Hamburgā, bet vēlāk līdzdarbojies Maskavas zooloģiskajā dārzā. Latvijā Polītis atgriezās, kad padomju valdība nacionalizēja viņa zooloģijas veikalus.
  1920.gada rudenī Pilsētas valdes pieaicināti speciālisti sagatavojuši atsauksmi „zvēru dārza lietā”. Viņi ieteica atlikt atjaunošanu, jo esot jānoskaidro kur īsti 37 aizvestie zvēri atrodas. Tie būtu transportējami agrākais pavasarī, bet arī satiksme ar Ķeizarmežu nav atjaunota. Polīša kungu valde nolemj atlaist un pieņemt darbā tikai sargu. 
  1921. gada pavasarī kļuva skaidrs, ka „atjaunot zvēru dārzu tuvākā nākotnē nebūs iespējams”, Pilsētas valde pārņēma Zooloģiskā dārza īpašumus, un gada beigās nodeva dārzu ar visām ēkām Sociālās apgādības nodaļai, kura te ierīkoja bērnu vasaras nometnes.  
  1923.gada 15. jūnijā Rīgas pilsētas valde atļāva pie galvenajiem vārtiem uzrakstu „Zooloģiskais dārzs” nomainīt pret izkārtni „Bērnu vasarnīcas”.
  Zoodārza teritorija likās pievilcīga arī citiem interesentiem. Tā 1922.gadā J. Melders šeit vēlējās ierīkot šķirnes suņu un mājputnu audzētavu, 1923.g. akciju sabiedrība „Izstāde” paredzēja iekārtot ne tikai zoodārzu, bet arī sporta un izpriecas laukumu, bet Salamonska cirks pretendēja uz monopoltiesībām turēt Rīgā zoodārzu. Arī vēlāk, kad zoodārzs jau darbojās, direkcijai nācās atraidīt lūgumus ierīkot dārzā „Pērtiķu paradīzi” (1934), „laimes dzirnaviņas” un šaušanas stendu (1937).
  Pilsētas valde tomēr atļāva rīkot Zooloģiskā dārza teritorijā dažādus pasākumus. Piemērām, Tautas augstskolas kultūras svētkus un Latvijas kultūras veicināšanas biedrības izrīkojumu 1923. gadā. Sporta un kora priekšnesumiem un sapulču rīkošanai 1925. gada aprīlī un maijā atļauju saņēma „Latvijas zocial-demokrātu strādnieku partija un Latvijas arodu biedrību centrāl-biroja apvienotās arodbiedrības”.
  1920. gados daudzas Zooloģiskā dārza mītnes, žogus, stiepļu pinumus demontēja un izmantoja citām vajadzībām, lauvu grotu izlauza, akmeņus sagatavoja aizvešanai.
  Jautājumu par zooloģiskā dārza atjaunošanu pilsētas valdes sēdē atkārtoti izskatīja 1926. gadā. Pieminekļu pārvalde piedāvāja apvienot zooloģisko dārzu un brīvdabas muzeju. Ievēlēja pat īpašu komisiju pilsētas galvas biedra V. Sadovska vadībā zooloģiskā dārza atjaunošanas jautājumā, taču lieta neizkustējās.
  Izšķiroša loma bija 1932. gada rudenī Rīgā, Esplanādē sarīkotajai „Latvijas ražojumu” un „Latvijas VI sugas suņu, medniecības un sporta piederumu” izstādei. Arī Mežu departaments bija cītīgs izstādes kuplinātājs. Apmeklētāju liela interese un drūzmēšanās ap nedaudziem zvēru un putnu sprostiem (mežacūkas sivēni, lūši, ūdri un daži putni) ierosināja Mežu departamentā domu par zooloģiskā dārza dibināšanas nepieciešamību tuvākā nākotnē. Šie dzīvnieki vēlāk kļuva par pirmajiem zooloģiskā dārza iemītniekiem.
  Tā paša gada rudenī iniciatoru grupa pulcējās Mežu departamenta telpās uz Zooloģiskā dārza dibināšanas sēdi. Piedalījās 11 ieinteresētas personas, kā arī preses pārstāvji. Sēdes darba kārtībā bija divi jautājumi: 1) zooloģiskā dārza dibināšana, 2) meža zvēru un putnu aizsardzība Latvijā. Sapulce ievēlēja Zooloģiskā dārza rīcības komiteju.
  Mežu departamenta vicedirektors Jānis Robežnieks bija aktīvākais dārza atjaunošanas idejas realizētājs, viņš arī kļuva par pirmo biedrības „Latvijas zooloģiskais dārzs” valdes priekšsēdētāju. Ņemot vērā zooloģiskā dārza lielo izglītojošo lomu, docents L. Āboliņš ierosināja iesākumam eksponēt dārzā Latvijas zvērus un putnus.
  1933. gada 23.janvārī Robežnieka kungs nosūtīja vēstuli pilsētas valdei, kurā lūdza „izlemt jautājumu par Zooloģiskā dārza dibināšanas nepieciešamību [..], varbūtējām novietošanas iespējām” u.c. Pilsētas valde 31. janvārī piekrita dārza dibināšanas nepieciešamībai.
  Pavasarī dārza iniciatori lūdza zooloģiskajam dārzam atdot veco vietu, kura labi zināma Rīgas publikai un tur saglabājušās arī speciāli dārzam būvētās ēkas. Bērnu vasarnīcām tad jau bija uzbūvētas arī citas mājas. Sociālās apgādības nodaļa gan protestēja, jo bērnu koloniju pārcelšana izmaksātu dārgi. Sekoja strīdi, vēstuļu rakstīšana, līdz 1933. gada 1. jūlijā Rīgas pilsēta iznomāja Mežu departamentam daļu no bijušā zooloģiskā dārza gruntsgabala 34 052 kvadrātmetru platībā līdz ar ūdens lietošanas tiesībām Ķīšezerā par vienu latu lielu nomas maksu gadā. Lietas noskaidrošanai izveidoja komisiju. Cita starpā tā konstatēja, ka nav iespējams nodot Zooloģiskā dārza vajadzībām bijušo ziloņu māju, jo tajā ievietoti 120 bērni un ierīkota telpa kinoseansiem.
  Atgūtajā teritorijā izvietoja 48 sugu 124 dzīvniekus. Dārzā ievietoto zvēru un putnu kopvērtība bija Ls 3886, par Mežu departamenta līdzekļiem iegūti vienīgi divi mazlācīši par Ls 170, bet visi pārējie - privātu personu dāvinājumi. Par dārza direktoru-rīkotāju ievēlēja Mežu departamenta vecāko entomologu Laimonu Gailīti. Dārza iekārtošana un dzīvnieku aprūpe bija Gailīša kunga un Šīrona jaunkundzes pārziņā. 
  22. jūlijā Pilsētas valde saņēma kārtējo protesta vēstuli, kurā pieprasīts lauzt līgumu ar Zooloģisko dārzu, jo vasaras laikā kolonijā atpūšoties ap 800 bērnu. Tiek uzsvērts, ka „zvēru tuvums bērnu mītnēm sanitārā ziņā nevēlams, jo izplata [..] smaku. [..] Dārzā būs bufete ar reibinošiem dzērieniem, kas atstās demoralizējošu iespaidu [..]. Tāpat nebūtu taisnīgi, ja pilsēta [..] zvēriem dotu priekšroku pret bērniem.”
  Nozīmētā komisija secināja, ka līgums ar Mežu departamentu nav apstiprināts Domē, tāpēc nav likumīgs. Mežu departaments savukār atbildēja, ka ir ar mieru lauzt līgumu, ja pilsēta par saviem līdzekļiem segs visus izdevumus zooloģiskā dārza ierīkošanai, iežogos jaunu vietu un uzcels tādas pašas ēkas, kā arī nodrošinās tās ar ūdeni un elektrību, un kompensēs pārvākšanās izdevumus. Jaunajam dārzam būtu jābūt viegli sasniedzamam. Departaments paziņoja, ka uz citiem noteikumiem līgumu nelauzīs un atvērs zooloģisko dārzu apmeklētājiem 24. septembrī. 
  1933.gada 24. septembrī vērās jaunie Zoodārza vārti (netālu no tagadējā 11. tramvaja galapunkta) un mednieku tauru sasaukšanās ziņoja par valdības pārstāvju ierašanos. Apsveicēji teica svinīgas runas, nolasīja telegrammu no Valsts Prezidenta A. Kvieša. Zemkopības ministrs V.Gulbis pārgrieza lenti un valdības iestāžu, augstskolu, armijas un sabiedrības pārstāvji kopā ar dažiem tūkstošiem apmeklētāju devās apskatīt glīti ierīkoto dārzu. Atklāšanas dienā dārzā bija 48 sugu 124 dzīvnieki. 
  Lai dārzu apmeklētu pēc iespējas vairāk bērnu un jauniešu, rīcības komiteja noteica iespējami zemu ieejas maksu: pieaugušajiem 20 santīmu, bērniem, jaunatnei un kareivjiem 10 santīmu, ekskursantiem 5 santīmi.
  Biedrību „Latvijas Zooloģiskais dārzs” oficiāli reģistrēja 1933. gada 19.decembrī. 
Tās dibinātāji bija Zemkopības ministrijas, Meža departamenta, Latvijas Universitātes, Rīgas pilsētas valdes, Izglītības ministrijas skolu departamenta un žurnāla "Mednieks un Makšķernieks" pārstāvji. Statūti noteica biedrības mērķus: modināt un izkopt sabiedrības interesi par Latvijas un svešzemju dabu vispār un par dzīvnieku valsti it sevišķi; veicināt dabas un dzīvnieku aizsardzību; [..]dibināt iestādes dabas un tās dzīvnieku novērošanas un pētīšanas vajadzībām. 
  1934. gada 1. maijā Mežu departaments nodeva Zoodārzu biedrībai „Latvijas Zooloģiskais dārzs”. 
  „Pirmajos gados darba slodze bija tik liela, ka [..] algoti kopēji nespēja visu veikt. [..] bijām spiesti pieņemt palīgus ģimenes locekļus, bez atalgojuma. Bijām vienmēr noguruši. Blakus dzīvnieku kopšanai, dienas brīvajā laikā, pārmaiņus ar kolēģi mums bija jāsēd pie kases lodziņa pārdodot ieejas kartes,” atceras tā laika darbinieks Oskars Lūsis.
  Dārzs bija iedalīts četros darba un uzraudzības rajonos un katram sargam ierādīts savs rajons. Zooloģiskā dārza sargu cepures bija darinātas pēc mežsargu cepures parauga, ar burtiem „ZD” pierē. Ievērojot sargu grūto darbu, direkcija nolēma tiem sargiem, kas nokalpojuši ne mazāk kā vienu gadu, piešķirt divas nedēļas atvaļinājumu ar algu.
  Pakāpeniski dārzs atguva bijušo teritoriju un sāka atjaunot ēkas. 1935. gada 19. jūlijā Pilsētas valde nolēma likvidēt bērnu vasaras kolonijas un nodot visu teritoriju uz 25 gadiem zooloģiskajam dārzam pēc 1. septembra. Tikai kantora ēkā saglabājās bērnu nams. 
  Jaunais zooloģiskais dārzs ātri kļuva ļoti populārs, apmeklētāju skaits auga (1933.g. – 40 tūkstoši, 1934. – 143 tūkstoši), tika būvētas ēkas, būri, iežogojumi, pārbūvētās un remontētas vecas ēkas, stādīti koki un krūmi. Iekārtošana un būvniecība notika gan ar pašu līdzekļiem, gan ar dāvinātāju palīdzību.
  „ Dārza apmeklētāju ērtībām par labu ir nācis Rīgas pilsētas 1935.gadā izbūvētais ielu dzelzceļš Nr.11 ar gala piestātni pie Rīgas zooloģiskā dārza vārtiem un uzrakstu uz [..] vagoniem „Zooloģiskais dārzs”, raksta A. Krastiņš 1937. gadā „Meža dzīvē”. 
  1935.gada decembrī zoodārzā atvēra Mežu departamenta muzeju (tagad terārijs), ar kuru varēja iepazīties visi apmeklētāji. Muzeju attīstot, vēlāk izveidoja sešas bioloģiskas ekspozīciju grupas: rudens ainava, meža ezers, rīts mežā, vakars tundrā, meža biezoknī un purva ainava.
  Zoodārzā kolekcija papildinās ar lielajiem kaķiem. No Hagenbeka firmas 1936. gadā par Valdības līdzekļiem nopirka divus jaunus tīģerus Bengo un Tigi. Gadu vēlāk Rīgas pilsētas valde uzdāvināja Zoodārzam četrus lauvēnus (arī no Hagenbeka) par 1200 latiem. Divi bija tēviņi – Neguss un Zevs, divas mātītes – Afra un Diāna. Pēc vairākkārtējiem apmeklētāju lūgumiem administrācija piekāpās un ļāva fotografēties krātiņā kopā ar mazajiem lauvēniem. Ieņēmumi bija pārsteidzoši lieli, lauvēni atpelnīja gandrīz pusi no naudas, kas par viņiem bija samaksāta. 
  1937. gadā biedrībā „Latvijas Zooloģiskais dārzs” bija 83 aktīvie, 2 mūža biedri un 12 goda biedri, bet Zooloģiskajā dārzā - 106 sugu dzīvnieki. 
  Apmeklētāju ērtībām izdeva Zooloģiskā dārza plānu. Tas iespiests divās krāsās un stipri atviegloja dārza apskati. Plānu, skatu kartes un pāvu spalvas varēja nopirkt pie kases. Skatu kartes piegādāja Jakoby un V.Rīdzenieka firma „Klio”. Vasarā noritēja strauja un lielāka Zooloģiskā dārza izbūve. Rīgas telefona kantoris ierīkoja dārzā telefona automātu.
  Turpmākajos pāris gados „bez paša dārza līdzekļiem ir uzceltas divas krāšņas celtnes, kuras grezno Rīgas Zooloģisko dārzu un atrod lielu piekrišanu publikā ar skaisto un praktisko iekārtojumu. [..] Šīs glītās celtnes ir tīģeru mītne ar uzrakstu „Valdības dāvinājums 1938.g.” un lauvu mītne, kuru grezno uzraksts: „Galvas pilsētas Rīgas dāvinājums 1939”.” (A.Krastiņš, Meža dzīve, 1939) 
  1938. gadā uzsāka pērtiķu mītnes pārbūvi, izveidojot logus ārsienās un atdalot dzīvniekus no publikas ar stikla sienu. 1939. gadā pārbūvēja rāpuļu mītni (krokodilu māju): ierīkoja centrālo apkuri, jumta apgaismošanu, iekšsprostus nodalīja no publikas ar stikla sienām. Galvaspilsētas valde izbūvēja gar Meža prospektu ietvi no cementa plāksnēm. Kamieļiem, lamām, ēzeļiem, stirnām un aļņiem izbūvēja mītnes no pusbaļķiem ar šīfera jumtu. 
  Zooloģiskajā dārzā 1939.gadā bija 112 sugu 311 dzīvnieki. „Vērtīgākie dzīvnieki un publikas mīluļi dārzā ir: 4 lauvas, 2 tīģeri, 2 brūnie un 2 melnie lāči, 2 kamieļi un 3 bizoni. Bērni vislielāko prieku atrod pie ēzelīšu ģimenes, jo tā gādā par bērnu vizināšanos, un pie dzīvespriecīgiem pērtiķiem.” (A. Krastiņš, Meža dzīve, 1939)
  Rīgas Zooloģiskais dārzs sadarbojās ar dārziem ārzemēs: Vācijā, Polijā un Dānijā. Īpaši laba sadarbība izveidojās ar Kopenhāgenas zooloģisko dārzu, tā direktors Alvings pat ievēlēts par biedrības „Latvijas Zooloģiskais dārzs” goda locekli. Zoodārza direktors L. Gailītis, komandēts uz Vakareiropu, pabijis 10 zooloģiskajos dārzos, kur meklējis dzīvniekus pirkšanai un guvis pieredzi to turēšanai.
  Jauni sakari dibinājās ar 1938. gada 1. jūlijā atvērto Kauņas zooloģisko dārzu un kā sālsmaize nosūtīti dzīvnieki 500 latu vērtībā. Jau 1936. gadā Lietuvas iekšlietu ministrs apciemoja Rīgas Zoodārzu un interesējās par tā darbu, bet pēc gada atbrauca un ar dārzu detalizēti iepazinās arī topošā Kauņas zoodārza direktors Ivanauska kungs. Sākās sadarbība arī ar 1939. gadā atklāto Tallinas zoodārzu. 
  Par publicitāti Zooloģiskais dārzs nevarēja žēloties, dažādos preses izdevumos regulāri parādījās gan žurnālistu, gan pašu biedrības valdes locekļu un direktora-rīkotāja raksti. Žurnāls “Atpūta” vairākkārt veltīja Zooloģiskajam dārzam veselus atvērumus ar fotogrāfijām, bet 1939. gadā publicēja deviņus Ērika Ādamsona aprakstus par Zooloģiskā dārza dzīvniekiem. Žurnālā jaunatnei „Cīrulītis” par Zoodārza dzīvniekiem rakstījis E.Birznieks-Upītis, žurnālā „Daba un Zinātne” dārza vēsturi, attīstību un dzīvniekus aprakstījusi Austra Redliha, bet žurnālā „Latvijas Jaunatne” – Laimons Gailītis. Zoodārza direkcija izsniedza apmeklējuma brīvkartes vairākiem laikrakstiem.
  1940. gadā Rīgas pilsētas lielvecākais vērsa uzmanību, ka sakarā ar karu Rietumeiropas zoodārzi likvidē dzīvniekus. Viņš ieteica to izmantot un mēģināt dzīvniekus iegūt, jo katrs jauns dzīvnieks pievilina publiku. 29. martā Rīgas pilsētas valde pieņem biedrības „Latvijas Zooloģiskais dārzs” gada pārskatu un necēla iebildumus pret 1940. gada budžetu.
  
Rakstu sagatavojušas Zooloģiskā dārza darbinieces Elvīra Hrščenoviča un Daiga Leimane
Pārpublicējot lūdzu lietot atsauci.


Paraksti bildēm :
Lauvu māja
1939. gadā pēc arhitekta A. Kalniņa projekta uzbūvēja lauvu mītni ar plašu brīvdabas novietni un 5 plašiem iekšsprostiem ar centrālo apkuri. 
Sprosts no skatītāju telpas. A. Kalniņa foto žurnālā „Latvijas Architektūra”.

Lauvas Jakoby
Pirmie lauvas, Cēzars un Princis, iegūti no ceļojoša cirka 1934.gadā



Ēzelis Voiteks
Ēzelītis vizināja bērnus, lai par nopelnīto naudu nopirktu sev „sievu”. Izrādījās, ka naudas sakrājies tik daudz, ka varētu nopirkt vairākas ēzeļmātes.

Plāns 1937
1937. gadā izdeva zooloģiskā dārza plānu, kas stipri atviegloja dārza apskati. Plānu varēja nopirkt pie kases.

Gailitis-portrets
Laimons Gailītis, Rīgas Zooloģiskā dārza direktors – rīkotājs no 1933.līdz 40.gadam, dzimis 1885.gadā Dzērbenē, skolotāju Paulīnes un Toma Gailīšu ģimenē, kurā visi bērni guvuši labu izglītību, divi no brāļiem savulaik ieņēmuši ministru posteņus Latvijas valdībā. 
L. Gailītis beidzis Petrogradas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti, 
bijis Mežu departamenta muzeja pārzinis un vecākais entomologs, 
Lauksaimniecības akadēmijas Zooloģijas katedras docents. 
Zoodārzā bijis viņa sirds darbs.
1940. gadā L.Gailītis apcietināts, gadu vēlāk izsūtīts uz Sibīriju, kur pazudis.

Restorāns – programmas vāks VAI restorāna zāle
Gunārs Andrušaitis zina stāstīt, ka trīsdesmito gadu otrajā pusē Zooloģiskā dārza restorāns bijis ārkārtīgi slavens. Te bijusi vislabākā virtuve un savs orķestris, ielūgti dejotāji un dziedātāji. Rīgā likums noteicis, ka restorāni drīkst darboties tikai līdz pusnaktij. Mežaparks atradies ārpus Rīgas, un bagātie cilvēki šurp braukuši pēc pusnakts. Ieeja restorānā bijusi no ielas.

Bizons
Bizons Jēpis, Kopenhāgenas zooloģiskā dārza dāvana 1934. gadā.