Šogad Mežaparkā divi nozīmīgi gadskaitļi saistās ar kāda mājīga Stokholmas ielas nama saimi – mākslinieku Skulmju dinastiju: paiet 120 gadi, kopš dzimusi Marta Liepiņa- Skulme, pirmā latviešu profesionālā tēlniece sieviete, un astoņdesmit piektos šūpļa svētkus svin Martas un Oto Skulmes meita, viena no vadošajām latviešu gleznotājām Džemma Skulme – Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, ilggadēja Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja, nozīmīga sabiedriskā darbiniece. Skulmju mākslinieku dinastija... Šajos trīs vārdos ietilpināts bezgala daudz – gan radošs mākslinieks un viņa darbs, gan spēcīga personība un aktīvs, daudzpusīgas dzīves uztveres apveltīts cilvēks. Lai atceramies vien Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, kad Mākslinieku savienībā atradās Frontes štābs, bet Džemma Skulme bija šīs radošās organizācijas priekšsēdētāja. Un mākslinieces teiktais 1991. gada 31. Janvārī Latvijas tautas Manifestācijas laikā Daugavmalā: “Latvijas tauta! Tu, kas še stāvi. Kas nākusi no brīvas gribas. Brīvības slāpēs, dusmās un pazemojumā, vēl arvien pazemotāju nicināta, nīstama. Šodien tu esi nākusi nevis rēkt un aurot. Nē! To mēs nekad neesam mācējuši. Mēs meklējam vārdus. Un tie sakņojas tautasdziesmā. Mēs dziedam, un mēs ticam, ka dziesma mūs pasargās. Mēs meklējam no jauna Lūgsnai vārdus, kurus viņi ir pavēlējuši aizmirst.” Šie emocionālie, dziļas taisnīguma apziņas pilnie vārdi nevarēja rasties bez pārliecības un pārdzīvojuma. Tāpat kā krāsainības un ekspresijas klātbūtne mākslā. Kādi impulsi rosinājuši Džemmas Skulmes personību? Tos ieskicēt varētu palīdzēt improvizēts “vārdisks” abu jubilāru – mātes un meitas dubultportrets, kura tekstā atklātos gan Džemmas Skulmes dzīves uztvere un atziņas, gan arī mātes – Martas Liepiņas- Skulmes mākslas ceļš. Džemma Skulme: “Kā sevišķu vērtību gribu atzīmēt savu vecāku un vecvecāku lielo dalību tās prasmes izveidošanā, ko savā dzīvē esmu apguvusi vissmagākajā ceļā un kas man bijusi ļoti nepieciešama, tas ir – saprast pienākumu un izjust atbildību. Tēva, mātes un viņu laikabiedru liktenis man bija kā pats tuvākais piemērs, no kā mācījos visam mūžam svarīgas lietas: tev nebūs zaudēt savu individualitāti, jo tajā ir tavs spēks; tev nebūs samierināties, jo tad tu nolaidīsies; tev nebūs pierast pie prasībām, jo nevienam nav tiesību ar varu iejaukties tavā personībā. Taču arī – tev nebūs šīm prasībām pretoties, jo citādi tevi vara salauzīs. Un lauza jau. Tomēr šī pieredze un novērojumi rādīja ceļu, pa kuru kaut pamazām, kaut klupieniem, bet – turpināt iet. Skulmes vārds man ir palīdzējis, jo, augot šai ģimenē, jau no pašas bērnības es mākslu uzņēmu kā pašsaprotamu lietu. Varbūt tam ir arī savs mīnuss, jo vismaz sākumā visu mākslu uztvēru tā, it kā par to man būtu pilnīga skaidrība. Vecākus patiesībā tā īsti iepazīst, iepazīstot pašam sevi, un tas notiek dzīves otrajā pusē. Bērnība – tas ir mīļums, pieglaušanās, pasargāšana, tautasdziesmiņas aizmiegot... Reizēm – tās mazās bailes no rājiena par ko nepadarītu vai aplam padarīto. Tās gan ir tikai dažas atmiņas – rājienu bijis tik maz. Bāršanās, balss pacelšanas – tā visa nebija. Es agri pieaugu atbildībā un patstāvībā... Ja es ko negribēju dzirdēt – nedzirdēju. Tikai tad, kad mammas vairs nebija, sapratu, cik viņas izteiktais par maniem trūkumiem, t. i., par to, kas viņai nepatika, ir absolūti precīzi novēlējumi. Tādā kārtā viņa radījusi manu ceļu. Apšaubīšana – politikā, mākslā, kritiska pieeja, bez pārmērīgas jūsmināšanās... Tagad man tik zīmīgi liekas viņas teiktie vārdi jau ļoti agri, tad, kad biju pusaudze meitene: “Nu nezīmē tās dāmiņas, nepalaid roku tādā veiklībā, elegancē, tā ir tukša, tur nav jušanas klāt. Nesasīkumo, podziņas un krādziņi nav svarīgi.” Jūtot manu agrīno patstāvību, mamma par daudz ko klusēja. Par iekšējiem pārdzīvojumiem nerunāja, nepārrunāja notikumus ģimenē, ja ko darīja, kādu izmaiņu dzīvoklī, tad pēkšņi, bez iepriekšējas pārspriešanas. Viņa nolēma iekšēji, gatavoja it kā pārsteigumu. Es ļoti viņu jūtu, viņas personību katrā veidojumā... Pie viena darba viņa strādāja ilgi, vienmēr uz darba galdiem viņai vienlaicīgi atradās vairākas skulptūras. Viņa strādāja bez steigas, it kā elpojot. Tas bija kā uzdevums. Nebija dienas, kad viņa to nedarīja. Nekad nebija tā: varbūt, tad jau redzēs (kā tagad saka), – vienmēr dienas gaita bija skaidra, nejaušības nespēja mainīt lietu kārtību. Darba tērps jau mugurā, diena paredzēta. Iespējams, viņas rakstura veidošanos, gan arī radošās profesijas izvēli lielā mērā ietekmēja tā vide, kur viņa auga, – tas bija māju vietas īpašais gars, skaistā, romantiskā apkārtne, vecāku un pārējo dzimtas pārstāvju dzīves atziņas un intereses. Viņa dzimusi 1890. gada 13. maijā Mālpils “Ģērķēnos” skolotāja, pagasta rakstveža un enerģiska sabiedriskā darbinieka Andreja Liepiņa ģimenē. Marta redzēja un līdzpārdzīvoja vecāku apņēmīgo darbošanos izglītības un kultūras dzīves veicināšanā. Tēvs bija Mālpils labdarības biedrības un paša dibinātās vietējās skolas komisijas vadītājs, galvenais runasvīrs dažādos pasākumos. Ir saglabājušies viņa teikto runu pieraksti un citi dokumenti, kas apliecina dedzīgu iestāšanos par progresīvām idejām izglītībā, kultūrā un arī ikdienas dzīvē. Abi vecāki jaunībā bija saistīti ar Dziesmusvētku kustību, viņu dzīves uztverē saglabājās uzticība pirmā nacionālās atmodas cēliena ideāliem un garīgajiem centieniem, bija interese par sasniegumiem literatūrā, teātra mākslā, mūzikā. Meitenes – Marta un Marija auga kultūras pazīšanas gaisotnē. Rosinošas bija tikšanās ar mātesbrāli, pazīstamo ārstu un rērihieti Fēliksu Lūkinu, ar viņa dzīvesbiedri rakstnieci Ivandi Kaiju (īstajā vārdā Toniju Lūkinu). Saiknes ar dzimtajām mājām un vecāku paaudzes ideāliem Marta uzturēja visa mūža garumā. Vairākos darbos īstenotie motīvi – tautumeitu un lauku sievu, arī ganu bērnu tēli, Lāčplēša veidols monumentu iecerēs – nāca no tā nacionālās kultūras slāņojumu loka, kuru māksliniece bija mantojusi un pazinusi kopš bērnības. Vispirms Marta Liepiņa bija nodomājusi pievērsties glezniecībai. Pabeigusi 1912. gadā Ludmilas Tailovas ģimnāzijas pedagoģisko klasi, viņa apmeklēja nodarbības Rīgas mākslas skolas vakara kursos, bet 1913. gada vasaras nogalē devās uz Kazaņas mākslas skolu. Te viņas prāts nosliecās uz tēlniecību. Stabili un negrozāmi. Viss tālākais jau saistījās ar tēlniecības studijām – no 1914. gada Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, tad, tolaik Pēterburgā dzīvojošā tēlnieka Teodora Zaļkalna mudināta, turpināja apmeklēt nodarbības Mihaila Bernšteina mākslas skolā, pēc tam pie profesora Bromirska Maskavā. Uzturēdamās Krievijā, Marta Liepiņa bija varējusi iepazīt gan tā laika aktuālos, ar avangarda kustībām saistītos virzienus, gan Pēterburgas un Maskavas muzejos rodamās vērtības. 1918. Gada rudenī viņa atgriezās Latvijā ar bagātu profesionālo zināšanu un prasmju uzkrājumu, ar modernās mākslas garam tuvu izjūtu un vērtējumu. Drīz viņa atrada domu biedrus. Starp tiem bija arī gleznotājs Oto Skulme. Viss tālākais jau noritēja kopīgi. Viņi apprecējās 1920. gadā un pēc pāris gadiem pievienojās tā laika latviešu modernās mākslas aktīvāko apliecinātāju pulkam – Rīgas mākslinieku grupai. Saiknes ar šīs grupas
biedriem un arī mākslinieces pašas pārliecība noteica Martas Liepiņas- Skulmes iekļaušanos modernās mākslas virzībā. Sākumposmā trūka materiālu un darbam piemērotu telpu, vajadzēja izmantot tuvumā atrodamās iespējas. Tāds ir pirmais zināmais viņas darbs “Mana ģimene”(1920) – kokā izcirsta neliela kompozīcija ar cilnī darinātām tēlu sejām. Šī posma darbus var uzskatīt par pirmajām abstraktajām skulpturālajām formām latviešu tēlniecībā, bet nākamā pakāpiena darbus māksliniece pati nosaukusi par konstruktīvām skulptūrām, kas savulaik tika eksponēti Rīgas mākslinieku grupas izstādēs, parādījās katalogos un preses izdevumos. Iezīmīgs bija nacionālai tematikai veltītais Brīvības pieminekļa mets ar tajā atveidoto Lāčplēša tēlu, par kuru tēlniece konkursā dalīja pirmo un otro vietu ar Kārli Zāli (1924-1925). Viņas monumentālās ieceres guva sekmes arī citos konkursos.
Martas Liepiņas-Skulmes radošā brieduma posmā daudzveidīga, dažkārt pat ļoti skarba bija laikmeta ritējuma amplitūda – divi pasaules kari, laiks pirms un pēc tiem, – un tikpat emocionāli dažāda un piesātināta bija kā portretisko, tā figurālo tēlu gamma. Viņa tiecās pierādīt, ka cilvēks kā būtne savā garīgajā tvērumā spēj ietilpināt laikmetus un tālas pasaules. Šīs nianses kaut kādā ziņā ietekmēja viņas braucieni studijās uz Parīzi 1929. un 1937. gadā un tur redzētie franču meistaru darbi.
Kara laikā, protams, nebija ne līdzekļu, ne iespēju vērienīgākai radošajai darbībai un mamma pievērsās portretu veidošanai. 1944. gadā viņa saņēma pasūtījumu darināt Raiņa portretu. Īstenībā gandrīz visos dzīves posmos mammas darba apstākļi bijuši visai pieticīgi un viņas iespējas izpildīt veidojumus īstenos materiālos – ierobežotas. Kad skulptūras ģipsī tika atlietas, es ievēroju, kā mamma rīkojās ap tām. Dienām – kā kaut ko mainīdama, kaut ko meklēdama. Tagad pārdzīvoju, ka nebija sarunu ar mammu par to, par ko taču vajadzēja
runāt, cildināt, kura vieta ir izdevusies, kā tas panākts, cik intuitīvi vai cik pārdomāti tiek viss darīts. Nebija tādu sarunu. Šis process laikam mani iespaidoja vairāk, te bija redzams darbs
ar faktūru, ar krāsu, toni, gleznieciskajiem atradumiem. Tā bija tā sauktā vecināšana, kā toreiz teica – patinēšana. Tas bija svarīgs process. Es brīnos, ka mamma savu darbu vienmēr tik regulāri darīja. Sava autentiskuma, savas būtības brīva izpaušana, tieši savas identitātes meklēšana un tiešām atrašana bija visbrīnišķīgākais, kas piemita manai mammai – dzīvē, esībā un darbos. Sevis saglabāšana – man mācība visai dzīvei.”
Biruta Bernacka
Pārpublicēts no „Mežaparka attīstības biedrības avīze”, 23./24. laidiens. RĪGA 2010. g., decembris,
______
Reklāma: Uzzini, kāpēc profesionālie sportisti, mūziķi, finansisti, studenti, miljonāri, vecmāmiņas un pat viesi no Londonas, Berlīnes un Parīzes brauc uz RigaBrain. http://www.RigaBrain.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru